tā tajā dzīvē gadās — viena ēra beidzas, cita atkal sākas. tā nu arī man, neizskaidrojamu apstākļu dēļ tikai tagad, atkal ir sākusies velo ēra. bet labāk vēlāk, nekā nekad. turklāt laiciņš vakar arī bija tik ļoti piemērots, ka brangi sanāca izbraukāties pa jūrmalas veloceliņu šurpu turpu un atrast arī pāris kārbiņas. izmetām arī pāris neloģiskus lokus pa jūrmalu — pilsēta ar augstāko dīvaiņu koncentrāciju latvijā. ja pelēkā ikdiena sāk nomākt, tad droši var aizdoties uz jūrmalu pabrīnīties par Ludviga otrā cienīgiem arhitektūras šedevriem, ar kuriem acīm redzot kaimiņi cenšas pārsteigt viens otru. ja ir lieka nauda, tad vienu otru sapņu pili var arī nopirkt — vismaz tā liecina izkārtnes pie šīm mājām. diemžēl neskaitāmi izdemolētie grausti skarbi kontrastē un noteikti neuzlabo pilsētas pievilcību. kaut gan, vidējam jaunā viļņa apmeklētājam tas arī nebūtu svarīgi. nevarēju vienaldzīgi pabraukt garām iestādījumam ar nosaukumu “pontons” — nē, tā nav jahtu piestātne, vai kafejnīca lielupes krastā, vai ar jebkādu saistību vismaz ar peldošu mucu, nē tā ir frizētava. un vismaz divu kvartālu attālumā no ūdens. ģeniāli kreatīvs merčendaizings. turklāt man ir aizdomas, ka nosaukumam ir lielāka saistība ar pontošanu, nekā ar pontoniem. vai arī par pontoniem bulduros dēvē tos kuri ponto? viens tāds pontons ar bandīta purnu ar vecu bumeri centās man uzbraukt invalīdu stāvvietā (es tur nebiju noparkojies, tikai braucu ar riteni)
jā, un dienas noslēgumā, meklējot veloceliņa slēpņa gala konteineru sanāca novērot daudz dažādu garumu un resnumu čūsku murskuli. nekad agrāk vienuviet tik daudz rāpuļus nebija sanācis sastapt, šeit bija kādas divdesmit, kuras sabaidītas aizčabēja pa sausajām lapām nenosakāmos virzienos. arī spraugā starp akmeņiem, no kuras bija jāķeksē ārā meklētā kastīte, bija iespraukusies viena trīsceturtdaļcollu čūskiņa — nācās ar zaru uzmanīgi pakacēt malā, lai tiktu pie mērķa.
kārtējo reizi biju aizdevies paklausīties un paskatīties arī, savu mīļāko vācu estrādes ansambli (otrajā vietā Dīters Bolens, bet viņš jau lepns un uz rīgu nebrauc). tātad bija karsti, enerģiski un gandrīz skaļi. gandrīz skaļi, jo zāles tālākajā kaktā varētu vēlēties vēl mazliet skaļāk. ļoti iepriecināja setliste ar vecajām dziesmām, sen nebija dzirdētas. brauciet vēl, noteikti iešu atkal.
varens pārsteigums bija koncerta sākums ar rīgas doma skolas kora uznācienu, un divu dziesmu priekšnesumu. pirmo dziesmu gan pieteica, gan arī solists dziedāja kā “ōne diš” — varēja jau tomēr piestrādāt pie izrunas, un otrās dziesmas soliste bija, nu… kā man te ar mūziku saistīti ļaudis izteicās, “american idol” pirmo kārtu neizturētu. par to viņu dārziņā pāris akmeņi arī no manis.
pēc ilgiem laikiem beidzot uzkāpu uz distancenēm un izlaidu mazu līkumiņu pa rajonu, nieka vienpadsmit kilometrus. daudz nekļūdīšos, ja teikšu, ka ar šo nodarbi iepriekšējo reizi izklaidējos pirms gadiem divdesmit, vēl pamatskolas laikā (pagājušajā gadu tūkstotī!). pirmās sajūtas bija “eu, tās slēpes slīd!!”, “kas tagad jādara” un “rīt sāpēs rokas”. pēc kāda kilometra jau jutos daudz maz droši, un neatlaidīgi turpināju stumties uz priekšu — mērķis bija aizslēpot pa bolderājas dzelzceļu līdz kleistu mežam, izmest līkumu pa to un atpakaļ uz zasulauku. kleistu mežs man palicis atmiņā, kurp ar senčiem reizēm aizslēpojām, kad es vēl biju pavisam sīks, tad tur bija pilns mežs gan ar slēpotājiem, gan ar ragavotājiem. šoreiz gan turpceļā sastapu vienu ģimeni ar ragavām, un mežā vienu slēpotāju. kalniņi arī kļuvuši mazāki un grāvis šaurāks.
“… Būšu tur aptuveni līdz pieciem. Pēc tam iešu uz savu hoteli.
- Neko teikt, hotelis, žīdu bodīte!
Raviks pagriezās.
- Eiženij, ne visi bēgļi ir žīdi. Pat ne visi žīdi ir žīdi. Un viens otrs tāds ir, par kuru to nevarētu ne iedomāties. Es pat pazinu vienu žīdu nēģeri. Bija gaužām vientuļš cilvēks. Viņa vienīgais prieks bija – ķīniešu ēdieni. Tā mēdz būt šai pasaulē.” Ērihs Marija Remarks — Triumfa arka
