Darbadiena ar vakariņām ģimenes lokā un dažu vitāli svarīgu lietiņu savākšanu no mājām, lai pagaidu dzīvesvietā radītu omulību un mājīgumu. Multifunkcionāls radioaparāts ar tālvadību, burka ar diskiem un liela kafijas/tējas krūze.
No darba braucot kārtējo reizi besījos par braukšanas kultūru Rīgā – tiko uzsnieg sniedziņš, tā neviens ātrāk par 40 km/h nevar pabraukt! Traks var palikt! Kaut arī iela priekšā brīva, sastrēgumi tiek radīti mākslīgi. Brīžiem liekas, ka esmu iekļuvis kādā bēru procesijā

Grāmatas piederības zīme. Kā vēsta vikipēdija, pirmās grāmatzīmes sāka parādīties 15.gadsimtā, pateicoties grāmatu izplatībai. Izdomāju, ka es sev arī tādu gribu. Savām grāmatām. Gadās taču tā, ka iedod kādam grāmatu, un pats aizmirsti, un tas kurš ņēma arī ir aizmirsis, no kā tā grāmata ir ņemta… tagad gan to lielākā mērā varētu attiecināt uz diskiem, kuru aprite noteikti ir lielāka, nekā grāmatām. Vispār laba doma – uztaisīt arī diskiem mazu ex-discothèque

Normāla darba diena. No rīta uz darbu, vakarā mājās… nu, labi ne mājās, bet uz pagaidu dzīvesvietu vakarā galīgi nebija vēlēšanās krāmēties pa netu un sēdēt čatā (arī GPRS pieslēgums ir dārgs prieks), tāpēc pievērsos sen iesāktai grāmatai – Heses “Stepes Vilkam”.

Tā ir labā. Jau trešo reizi sāku lasīt. pirmā reize bija pirms sešiem gadiem Vācijā – ieraudzīju veikalā, nopirku un līdz pusei izlasīju. Pagājušā gada rudenī, man dzimšanas dienā uzdāvināja šo pašu grāmatu latviski. Iesāku lasīt, bet nepabeidzu. Tagad, kad vakari brīvi, atkal esmu pievērsies literatūrai. Divos vārdos – grāmata par mani.

neticami vēlā rīta stundā mani pamodināja telefona zvans ar tehniska rakstura jautājumu – atkal kādam problēmas ar kompi. labi, ka ne divos naktī. nu re, pamodos, paēdu neierasti lielas brokastis – saimniece, pie kuras esmu pārvācies uz dzīvi, ļoti rūpējas, ka tik viss būtu labi. tad devos mazā izbraucienā uz carnikavu caur rīgas centru. pēcpusdienā, ap četriem biju ieplānojis aizbraukt paslēpot, bet tad atteicās braukt persona, ar kuru biju sarunājis, un vienam galīgi nebija interesanti kautkur vilkties… bet astoņos jau biju atradis citu domubiedru, un devos vakarīgā slēpošanas izbraucienā uz reiņa trasi siguldā. feini – pusdesmitos vakarā noma brīva, bez rindas, arī pie pacēlājiem nav jāstāv rindās, kalns tukšs, tik pa kādam snoverim. šoreiz pārmaiņas pēc paņēmu slēpes, cik tad var mocīties ar dēli, mazliet prieku arī gribās. izbraukājos – vispār jau stunda nav nemaz tik daudz… toties mana slēpošanas biedrene kūleņoja pēc pilnas programmas. riskējošs cilvēks, ko lai saka. man jau likās aizdomīgi, kad viņa pirms braukšanas teica, ka pēdējo reizi slēpojusi pa mežu pirms gadiem trijiem – tā jau arī bija, uz slaloma slēpēm viņa šovakar uzkāpa pirmo reizi

pirmdiena? nē, sestdiena. katrs brīdis ir pirmais, katrs brīdis ir sākums – nepārtraukti sākas bezgalīgs skaits dažādu procesu un notikumu. arī man dzīve nav izņēmums. katru sekundi, katru minūti, pieņemot kādu lēmumu veikt konkrētu rīcību – tas ir sākums. jauna darba sākums, jaunas vēstules sākums, jauna zupas šķīvja sākums, jauna sērkociņa sākums…
gluži parasta diena – kā jau iepriekš bijām sarunājuši ar seno laiku studiju biedriem, šorīt laicīgi devāmies uz kalnu baudīt ziemas priekus. Man pa ceļam bija jāpaķer viens no viņiem, kuram šis rīts bija diezgan pagrūts (pie tā vainojamas bija iepriekšējās nakts izklaides) – uzbungāju viņu no miega, un dabūju kādu brīdi pagaidīt, kamēr viņš saveda sevi tehniskā kārtībā. tas bija labi, jo man radās iespēja padzert kafiju, ko lielā steigā nebiju paguvis izdarīt mājās. kamēr dzēru kafiju, un mans dārgais draugs pieņēma ūdens procedūras, pagalmā viena dāmīte gatavojās braukt savās gaitās – tīrīja no sava sarkanā fordiņa sniegu un izmisīgi pīpināja, ar domu, lai es izvelkos un pabraucu nost savu auto, kuru es biju nolicis simetriski pagalmam pa vidu. dzīvokļa saimnieks, iznācis no dušas, gar aizkaru malu palūkojās ārā un no prieka salēcās – tas labi, tā esot baigā kuce, kura pati vienmēr parko savu auto īpaši tizli, un citiem tad jāmokās. tā nu mēs mierīgi izdzērām savas kafijas, saģērbāmies bez steigas, velreiz pārbaudījām, vai nekas nav aizmirsts, un gājām ārā. Saniknotais meitietis jau bija izspraucies ar savu fordu garām manam autiņam nolokot spoguli, un tagad nelabā balsī uz mums ķērca. a mēs neko. pilnīgā mierā sakrāmējām mantas automobīlī, es vēl ar papīra salveti ni sānu stikla un atpakaļskata spoguļa noslaucīju ar lūpukrāsu uzrakstīto “cyka” – acīmredzot autogrāfu bija atstājusi. nu lūk. pa ceļam savācām vēl vienu snovotgribētāju, un laidām uz Riekstukalnu. mazliet gan atpalikām no grafika, bet tas jau ātrumu nemazināja. uzrotājušies pilnā ekipējumā iegādājām pacēlāju kartes uz divām stundām (atkal nepatīkamais starpgadījums pie kases – nepieņem maksājumu kartes), un devāmies iekarot virsotnes. šajā ziemā pirmo reizi. pats ar savu dēli! patiesībā es gan tur vairāk vārtījos pa zemi un taisīju visādas komiski akrobātiskas figūras, nekā braucu ar dēli, bet uz beigām jau šis tas sāka padoties. izbraukājušies un padzēruši sulu/alu/tēju/ūdeni – ko nu kurais, braucām mājup. izlaidis savus pasažierus atgriezos mājās. atgriezos mājās, lai savāktu dažas savas mantas, un brauktu prom. padzīvot atsevišķi. bez ģimenes, bez bērniem, bez sievas, lai paskatītos uz savu dzīvi no cita skatu punkta. runā, ka palīdzot. nezinu, dzīvosim, redzēsim. sāpīgi jau nežēlīgi, bet varbūt ir vērts zaudēt dažus gadus, lai iegūtu piecdesmit? attiecību pieredze ir ļoti dārga, bet diemžēl to nopirkt nevar, to var tikai piedzīvot.

Izaugšu liels, uzbūvēšu sev pieminekli!

Ceesis ziemaa. Sniegs, sleepes, Zhagarkalns. Nekaa nebija- plus chetri graadi un smalks, riebiigs lietutinjsh

Kādā krāsā ir pasaule? Tumši melna, gaiši melna, pavisam melna vai vnk melna?

rit 2007. gada pirmaas minuutes, aiz loga veel dazhi dedziigaakie artileeristi shaudaas, un pa tv raada briinumjauku U2 koncertu. Muljkjiigi, protams, sagaidiit jauno gadu pie tv, bet veesturiski taa nu tas ir izveidojies…