atļaušos pārpublicēt dosenfischer.de ziņu, kurš caur diezgan garu informācijas ķēdi ir ticis līdz 19.aprīļa The Sydney Morning Herald Austrālijas ziņām. Austrālijā ir jau četras kapsētas, kurās nav atsevišķi nodalītas un apzīmētas kapavietas, bet piederīgajiem, lai atrastu sava tuvinieka apbedījuma vietu, būs jaizmanto GPS uztvērējs. un ja vēl zārkā būtu ievietota viesu grāmata, un apmeklētāji nāktu uz kapiem ar lāpstiņu — tad būtu kas? pareizi, geokešings. bet vai tas tā ir, vai nav, diemžēl ziņu nav.

vīns ir labi, un tabaka arī, bet kāpēc ir jānotiek kautkādiem sūdiem, lai pie šīm lietām pieķertos? depresija? mierinājuma meklējumi? dzīves jēga? ~~~~~~

šodien garām ejot, nolēmu papusdienot kādā universālā kafejnīciestādījumā uz Barona kunga ielas. universālā, jo izkārtni rotāja uzraksts – klājam galdus kāzās, bērēs, ģimenes svinībās un citos svētkos. no tā mēs varam secināt, ka viss uzskaitītais, bēres tajā skaitā, arī ir svētki. nu savā ziņā jau taisnība ir, bet katrs gadījums ir jāizskata atsevišķi. atgriezīsimies pie kotletēm. tātad, eju iekšā, un daiļajai bufetniecei pasūtu kombinētās pusdienas par divi piecdesmit — ļoti pieņemama cena, par to kas tiek izsniegts pretī — garšīga zupa, un garšīgs otrais. bet un taču. vienmēr ir jābūt kaut kādam darvas pilienam, kas to visu sabojā. lielākajā daļā gadījumu man ir tā, nu maigi sakot vienalga, bet šoreiz laikam ārā spīdēja pārāk spoža saule, un šī iestādījuma apkalpošanas tradīcijas man šķita kaitinošas. es tiku apkalpots (paņemta nauda un izsniegts kefīrs, lai varētu gaidīt ēdamlietas) gana ātri, un ieņēmis vietu pie galda varēju kādu brīdi garlaikoti skaitīt tramvajus, kamēr bufetnieces uzmanību baudīja kāds kungs, kurš manuprāt, par šīm uzmanības izpausmēm laimīgs nejutās. kungam ienākot ēstuvē no aizletes, kur atradās bufetniece, atskanēja "ō, kas tad mums te nāk! nu nāc, jā, priecājamies tevi redzēt! mūsu mīļais Pastāvīgais Klients! nu ko ta šodien ēdīsi? tu tak zini, ka mums te viss ir labs un garšīgs? ak tad vistiņu? Maša, rekur tavs draugs, viņam vistiņu, un tādu lielāku, ja?" – tas jau skanēja virtuves virzienā. un tad viņa atkal pievērsās Pastāvīgajam Klientam :" jā, nu tu tak zini, ka Maša tevi mīl! un vistiņas mums tak labas, pa taisno no tirgus, nav nekādi subprodukti, kā tur pāri, tajā jaunajā kafejnīcā. nē, nē, ko tu, mums jau klientu netrūkst, pusdienlaikā rinda stāv, jā! ak tad tējiņu dzersi, ja? nu jā, jā, paņem. jā, reku paņem tējai medu pieliec, tas veselīgi. nē, kad es tev saku, paņem, paņem. tagad kautkāds briesmīgs vīruss klejo apkārt, man te vienai meitenei temperatūra līdz trīsdesmitdeviņi uzleca. jā, paņem rekur te, kamēr tu te stāvi, vienu karotīti medu mutē, jā, ņem, ņem, tiešām, un tā, nu lai разсосался, nu izkūst mutē, ja, veselīgi. vīruss, tu iedomājies!" pa to laiku Pastāvīgais Klients arī bija samaksājis, savāca savu tēju, un ar medus karotīti mutē devās piesēst pie galdiņa. apkalpojusi vēl nākamo pusdienotāju, bufetniece ar zupu un gudriem padomiem aizdevās sastādīt kompāniju Pastāvīgajam Klientam. pieņemu, ka ar manu zupu, bet nu lai. spriežot pēc strupajām atbildēm, Pastāvīgais Klients vāji mēģināja tikt vaļā no uzmācīgās namamātes, taču dabūja noklausīties, ak jā, es arī dabūju noklausīties, sabiedriskajā ēdināšanā izmantoto produktu kvalitates analīzi, tad atkārtoti tika skarta veselības tēma par bīstamajiem vīrusiem un medu, un vēl mazliet par attiecībām, un ka cilvēki gadiem ejot mainoties, ka pazīt nevar. lūk. tā ka mani pirmie iespadi par šo iestādījumu būs arī pēdējie.

reiz, sendienās, kad mans bikšudibens deldēja pamatskolas solu, bija tāda iecienīta spēle 'karātavas', kur bija jāatmin kāds noteikts vārds, pa burtam vien. vēlāk, līdz ar kapitālisma ienākšanu ikdienā, šī spēle tika pārsaukta par 'poļe čuģes' un rādīta iekš tv, un gan jau ka ir piedzīvojusi arī citas modifikācijas. un arī internetā var vērot, ka cilvēkiem šī spēle ir sirdij tuva, un joprojām tiek spēlēta — gan komentējot ziņas, gan rakstot fōrumos postus, gan blogojot blogus un ēpastojot ēpastus. tikai nez kāpēc tiek izvēlēti diezgan primitīvi un vienkārši vārdi, un lielākoties aizklāti, jebšu pareizāksakot, ar zvaigznītēm, iksiem vai strīpiņām ir aizvietoti daži burti — kā piemēram s*ds, vai c*ka. spēlētājiem, kuri iekļuvuši otrajā līmenī, tiek piedāvāti mazliet sarežģītāki varianti — p—rs, m–ka, p–ļa, kā arī svešvārdi Б@#$% un на@#$. erudītiem spēlētājiem otrais līmenis arī tāds nieks vien ir, un tāpēc tiek piedāvāti arī vārdi *****, *****, ****** un ******. reizēm spēlē iesaistās arī publiskās telpas moderatori, administratori un spamboti (vaikāviņustur), un vienu otru vārdu aizklāj ar zvaigznēm, pašam rakstudarba autoram un noteiktu laiku liedzot dalību spēlē (droši vien, lai neteiktu priekšā).
lūk. un manuprāt tas ir pilnīgi stulbi, šādi mēģināt izlikties "pieklājīgam, tikumīgam un labi audzinātam". ja jau reiz raksta TO vārdu tad raksta, nevis klusi piesarkstot vārdā "sūds" ū vietā ieliek zvaigznīti. jēga jau no tā nemainās, un visi taču tāpat izlasa "sūds". tāda pseidopieklājība sanāk.

skat kā – šodien aprit ceturtais annuālis, kā es te sēžu un nekas, labi.
nekā, ja paverās kalendārī, tad gadu mija samīsies ceturtajā datumā, tā ka, lejam šampi atpakaļ pudelē.