vakar mazliet pabīdīju uz priekšu vienu ļoti ilgtermiņa projektu — ir cerība, ka tuvākajā laikā mans salacgrīvas nekustamais īpašums pārvērtīsies kustamajā.
vakar, noīrējis vienu vecu vw busu (jo bija zināmas aizdomas, ka bembja grabažniekā volgas motoru būs diezgan pagrūti iemānīt) aizkratījos līdz cesvainei pie Bizenāja brāļa pēc augstākminētā motora, kurš savā nodabā zvilnēja blakus garāžai, turklāt vēl bija kopā ar ātrumkārbu (tā ir tāda kārba, kurā iekšā ir ātrumi) un izskatījās visai smags. labi, ka ir izgudroti traktori, kuri tādu dzelzs kluci ar ventilatoru mierīgi paceļ un noliek kur vajag. protams, iekšā busā traktors savas hidrauliskās rokas iebāzt nevar, nācās tur mazliet pastīvēties, taču iekšā dabūjām, piesējām lai neizdomā kautkur pa ceļam izkāpt, un kratījāmies uz salacgrīvu. sākumā bija mazliet nepierasti un bail, ka “pasažieris” neizdomā stāties kontaktā ar gāzes balonu, bet pēc kilometriem desmit jau atkal apdzinām fūres un citus mazkustīgus priekšmetus, un piecos knapi paspējām uz servisa durvju aizvēršanu salacgrīvā. nevarētu teikt, ka servisa saimnieks bija dikti priecīgs mani redzēt, un jau bija gatavs nosviest motoru turpat blakus filmoram (tad man būtu divi nekustamie īpašumi salacgrīvā), taču pēc īsas sarunas un manu vēlmju uzklausīšanas pārdomāja, un ievilka darbnīcā. kopā ar meistaru sarakstījām garu sarakstu ar manām vēlmēm, ko filmoram tādu labu izdarīt, un tagad jāgaida rezultāti.

jau kādu gadu detaļās tirgoju pirms sešiem gadiem novākotu džipu, dažas lietas aizgāja momentā, pārējām arī ar laiku atrodas pirkt gribētāji. jo īpaši pilsoņi grib savā īpašumā iegūt bagāžnieka durvju rokturi, kurš dizainiski diezgan neveiksmīgs padevies un jo labi lūzt. arī manam auto tas jau bija salūzis vēl tad, kad es ar to braucu, tāpēc apmēram reizi nedēļā nākas apbēdināt kādu tieši šo detaļu pirkt gribošu pilsoni. turklāt viņi ir tik kāri tieši uz šo rokturi, ka zvana pat neskatoties uz to, ka sludinājumā ir rakstīts, ka šīs lietas tik tiešām nav. acīmredzot rakstīts vārds nepārliecina.
bet stāsts ne par durvju rokturi. pagājšnedēļ zvana man atkal viens cilvēks, un vaicā pēc šī paša auto aizmugures sēdekļa. aizmugures sēdekli, gan vēl neviens līdz šim nebija gribējis, tāpēc braši atbildu ka ir, bet nu tāds, ne pārāk skaists, jo auto kādus gadus četrus paspēja vēl pastāvēt sētmalē, pirms tika sadalīts pārdodamos gabaliņos. tas nekas, ka nav skaists, galvenais, ka ir, saka cilvēks otrā galā, un jau ir gatavs tuvākajās dienās ierasties pakaļ, vēl tik jānoskaidro, kurp braukt. sarunas laikā atklājās, ka interesents ir no plašās lietuvas zemes, un ka braukšot ciemos vai nu piektdien vakarā, vai sestdien no rīta. beigās tomēr sarunājam, ka brauks sestdien no rīta.
sestdien, tieši nakts vidū, deviņos, zvana, lieki teikt, ka pamodināja mani, nu nekas, precizējam adresi, kurp jābrauc, un cilvēks atvadoties saka, ka pēc divām stundām būšot klāt. es vēl tā neticībā pie sevis nosmīnu — kā tad, pēc divām stundām, ja nu vienīgi viņš dzīvo uzreiz pie robežas. nepagāja ne piecas stundas, kā lietuvietis bija klāt, lādēdamies par sniegu un vasaras riepām. tā jauki sasveicinājušies, gājām lūkot kāroto aizmugures sēdekli. ievedu klientu garāžā, un ar lepnumu rādu — lūk redzkur smukā kaudzītē sakrauts viss aizmugures beņķis pilnā komplektācijā. pircējs arī atplaukst smaidā, un sāk cilāt detaļas, taču prieks ir īss — divām sēdekļa daļām trūkst cietās aizmugures, respektīvi ir palicis vairs tikai porolons un pārvalks. arī es biju mazliet izbrīnīts, taču kā nu ir tā ir — acīmredzot kautkas trūkst. lietuvietis gan bija pamatīgā šokā, un pat pirmajā momentā neattapa, ko tādu sliktu pateikt, tik vien kā “pļac” un dusmīgi aizsoļoja uz auto, kautko purpinādams par piecsimts kilometriem. padusmojies kādas desmit minūtes, tomēr nāca atpakaļ, un piedāvāja sarunu ceļā meklēt risinājumu, lai nerastos starpnacionāls konflikts. kā atklājās, tad viņa mašīnai aizmugures sēdekļa neesot vispār, tāpēc piedāvātais variants, ņemt trūkstošās daļas no vecā sēdekļa atkrita uzreiz. salasījām vēl sauju ar visādiem noderīgiem knibuļiem, nu tur logu pacelāju pogas un tā, un nonācam pie jautājuma, cik tas viss maksā. tā kā es tomēr mazliet jutos vainīgs, diezgan skarbi aplaužot brāļu tautas pilsoni, tad biju ar mieru atdot izvēlētās detaļas tāpat, par brīvu, lai tikai manas neapdomīgas rīcības dēļ lietuva mums nepiesaka karu.

iespējams, ka man ir ļoti konservatīvi uzskati par daiļradi, krāsu salikumiem un logotipu dizainu — kā jūs domājiet, kāda bija mana pirmā doma ieraugot šo jauko krūzīti? es vēl nebiju izlasījis uzrakstu, kad man jau bija ciets skaidrs viedoklis par organizācijas darbības virzienu. tomēr izlasot arī burtus mazliet izbrīnījos, un nākamais jautājums, kas iešāvās prātā bija — kādus speciālistus sagatavo šī mācību iestāde? labi, varbūt uzreiz ne speciālistus, nav jau nekāda prof.teh. skola, bet gan jau ka profilkurss attiecīgas dzejas priekšlasījumos un rakšanas darbos mācību programmā ir iekļauts.