vienvakaru berlīnē vakariņojot ar Sebastianu un Susannu pļāpājām par šo un to, par hamburgas interesantumiem un tā, ko nu katrs tur ir redzējis un kas būtu jāredz. kā īpaši amizantu gadījumu abi vācu draugi atminējās braukšanu S-bāņa pirmajā klasē — jā, redz, hamburgeri ir lepni un bagāti ļaudis, viņiem pat S-bāņos ir pirmā un otrā klase. gluži kā tālsatiksmes vilcienos, lai smalkiem ļaudīm nav jābrauc vienā vagonā ar parasto tautu. turklāt, kā runā, tad pirmās klases vagoni gala stacijā pienāk piecas minūtes ātrāk, nekā otrā klase.
nu lūk, tātad tālākā darbība norisinās jau hamburgā — visu dienu novazājušies kastītes meklējot, mazliet arī nosaluši, atpakaļceļu uz centru nolemjam saīsināt braucot ar autobusu, kurā iekāpjot lepni uzrādām vadītājam trīsdienu biļeti visiem transportiem visās zonās. tomēr izrādās, ka viss nav tik vienkārši, jo šis redz, ir pirmās klases autobuss, un par braukšanu tajā nākas piemaksāt vēl dažas eironaudas. visādi citādi, kā cenā un lepnā uzrakstā “Schnellbus”, nekādu atšķirību no parasta pilsētas autobusa nemanīju.

rakstot iepriekšējo gadījumu ar bargo kundzi šōnefeldes lidostā (viņai tiešām pietrūka tikai pātagas, ko švīkstināt) atcerējos vēl pāris tikpat jaukus vāczemē piedzīvotus mirkļus.
2001. gada novembris, heidelberga, jauka, saulaina darbadiena.
tobrīd visas nopietnās lietas jau bija padarītas, un pa ceļam radās plāns ielūkoties heidelbergas pilī. heidelberga nav diez cik liela pilsēta, līdz ar to ar autostāvvietas nav diez cik daudz, un tās pašas par maksu. kā alternatīvu tobrīd izvēlējos kādu nomaļāku, nekur nevedošu ieliņu, un daudz neņemot galvā zīmi “iebraukt atļauts tikai iedzīvotājiem” un “apstāties aizliegts” noparkoju auto. nebiju vēl īsti paspējis no mašīnas izkāpt, kā jau blakus esošajā mājā bija pavērušies pāris logi un tantiņas nedraudzīgā tonī norādīja uz ceļazīmi ielas galā, un ņēmās skaidrot, ka “te tā nedrīkst, un mašīnas varot atstāt pazemes garāžās vai ārpus pilsētas, nevis pie godīgu iedzīvotāju logiem. un vispār, tūlīt izsaukšu policiju!”. jā, fuj, nesmuki. aizbraucu noparkoties citur.
2001. gada novembris, pāris dienas vēlāk, remšeida, darbadienas vakars.
remšeidā biju apmeties pie Petras, kura ar vecākiem dzīvoja diezgan brangā trīsstāvu pilsētas mājā — vecāki savā stāva, Petra savā stāvā, un vēl atsevišķs stāvs viesiem. nu lūk, tātad es tur tā ierodos ciemos, man ierāda viesistabu un aicina vakariņās. pie vakariņu galda pļāpājot, cita starpā apjautājos Petras tēvam, vai drīkst nolikt auto priekšā garāžai, jo tā bija vienīgā brīvā vieta uz ielas un man savējo nācas atstāt kādus pāris kvartālus tālāk. “jā, bet protams!” viņš atbild, “man rīt nekur nav jābrauc, vari droši likt priekšā garāžai.” nu vai nav zelta cilvēks, nodomāju, un eju pārdzīt mašīnu. smuki noparkojies, neesmu vēl paspējis no mašīnas izkāpt (dežavū, ja), kā jau blakus ir nostājies kārtējais prūšu birokrātijas pēctecis, un rādot uz zīmi uz garāžas durvīm uzstājīgi pieprasa, lai es braucu prom jo šeit stāvēt nedrīkst. arī mani argumenti, ka esmu visu sarunājis, un garāžas saimnieks man te ir atļāvis novietot auto šo kungu nepārliecināja — vai tad es neredzu, ka uz garāžas ir zīme, ka mašīnu te nedrīkst likt? beigās man apnika strīdēties, un es aizgāju prom, vēl pa ausu galam dzirdot draudus izsaukt policiju.
par laimi ne visi vācieši ir tādi burta kalpi, taču pāris šādi gadījumi jau par kautko liecina. kad šīs epizodes atstāstīju Sebastianam, viņš skumji nopūtās, un teica, ka viņam žēl, ka man tā ir sanācis. šādai rīcībai saknes meklējamas pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu režīmā, kad tautai tika ieaudzināta akla likumpaklausība, un ziņojums par jebkādu pārkāpumu bija norma. es te nevelku uz to, ka likumi un noteikumi nav jāievēro, taču galvu jau arī reizēm var iedarbināt un situācijai pieiet kritiski, nevis ar putām uz lūpām klaigāt, ka kāpt pāri sarkanajai strīpai nedrīkst, jo tā nedrīkst.

ikgadējais vēlā rudens rituāls — sapakot ceļasomu, un prom uz rietumiem. šoreiz sanāca mazliet tālāk nekā liepāja — aizkūlos pilnīgi līdz pašai hamburgai, ar pieturām berlīnē un stokholmā.
stokholma naktī nebija diez ko daiļa, piešmucēta un auksta, centrs pilns ar pilniem cilvēkiem, daļa no kuriem nekautrējas kārtot savas dabiskās vajadzības jebkur — salīdzinājumā britu čurāšana pie mildas tāds nieks vien ir (nu vismaz vienā vietā). arī slēpnīši jā, jā, kā tad nu bez tiem) tādi garlaicīgi un paredzami — kā jau centrā, un mēs jau arī neiespringām uz neko īpašu.
berlīnē nebiju bijis gadus septiņus, pa šo laiku šis tas pamainījies, kautko nojaukuši, kautko atkal piebūvējuši. pazudis arī deviņdesmitajos gados ierastais ceļamkrānu mežs. par ierašanos vācijā un ordnung muss sein pārliecinājāmies jau lidostā, kad ejot no lidmašīnas uz lidostas gaiteņu labirintu mēģinājām durt taisni uz durvīm, pāri sarkanajai strīpai (līdz durvīm desmit metri taisnā līnijā) — dusmīga, sievietei līdzīga persona nikni uzkliedza, ka sarkano zonu šķērsot ir kategoriski aizliegts, un tai jāiet apkārt (līdz tām pašām durvīm piecdesmit metru līkumu). tā viņa tur stāvēja, un kliedza, kamēr visi lidmašīnas pasažieri bija apkliegti un paklausīgi gāja apkārt sarkanajai zonai, kas, cik varēja saprast bija tukša benzīnvedēja stāvvieta vai kas tamlīdzīgs. laipni aicināti berlīnē, tā teikt.