vakar, kā parasti, neko ļaunu nedomājot (es parasti neko ļaunu nedomāju), mājās braucot pa ceļam iebraucu juglas nestē ieliet degvielu, lai būtu atkal kādu brīdi ko padedzināt. tā nu es tur, stāvu un leju benzīnu, kad aiz manis piebrauc un apstājas auto ar baltkrievijas numuru, no tā izkāpj vīriņš un nāk taisni pie manis, acīmredzot runāties. pienāk šis klāt, un jautā, vai runāju krieviski? nu no ārzemju tūrista jau nevar prasīt, lai viņš latviski runātu, tāpēc atbildu apstiprinoši. nākamais jautājums ir graujošs — cilvēks rāda berģu virzienā, un jautā, vai pa šo ceļu var aizbraukt uz viļņu. es pat apjuku, un pirmajā momentā pat nesapratu, ko lai atbild. pārvarējis apjukumu, saku, ka pa šo ceļu var aizbraukt uz tallinu, uz viļņu gan būs jābrauc uz otru pusi. nē, uz tallinu viņam nevajag, viņi kā reiz tiko no tallinas ir atbraukuši, nejauši nogriezušies no pareizā ceļa un iebraukuši rīgā. tad man pieleca, ka viņi grib tikt atpakaļ uz apvedceļu nevis maldīties cauri rīgai. teicu, lai nes šurp karti, parādīšu kā braukt. kartes nav. kamēr es domāju, kā lai tagad tā smuki pastāsta, Lauritta tikmēr jau bija sameklējusi bardačokā analogo rīgas rajona karti, sākam rādīt kā aizbraukt līdz apvedceļam, jābrauc tāpat kā uz tallinu, tikai jāgriežas pa labi.
“— augšā uz tilta un tālāk uz turieni, ja?” vīrelis jau velk ar pirkstu caur baltezeru uz ziemeļiem.
“— nē, tas ceļš ved uz tallinu, jums vajag uz otru pusi. pirms tilta jāgriežas pa labi, tur būs zīme uz kauņu…”
“— nē, mums uz kauņu nevajag, mums uz viļņu vajag.”
tādā stilā mēs pakomunicējām vēl brīdi, līdz kamēr tomēr apskaidrojām baltkrievu tūristu, kā tikt prom no šīs apsēstās vietas, turklāt es vēl beigās piedāvāju, lai viņš brauc līdzi, mēs ar pirkstu parādīsim pareizo ceļu kurā nogriezties pa labi.
tā lūk, vēl joprojām ir avantūristi, kuri ceļo vadoties tikai pēc norādēm uz ceļiem, neizmantojot kartes un gāpēesus, un arī ar ne pārāk labām ģeogrāfijas zināšanām. toties interesanti piedzīvojumi un negaidīti pārsteigumi garantēti, jo kas gan var būt jautrāks, kā braucot no tallinas uz viļņu, rīgā apgriezties un aizbraukt atpakaļ uz tallinu?
šajā sakarā nekad neaizmirsīšu, kā tālajā divtūkstošpirmā gada februārī, pirmo reizi ar auto uz vāciju braucot, četros no rīta iebraucu taisni kauņā, palaižot garām pagriezienu uz apvedceļu. rezultātā notika intensīva riņķošana un stumdīšanās pa tumšiem kauņas rajoniem, ik pa laikam atduroties pret kādu upi vai iebraucot kādā pagalmā, meklējot izeju uz pareizo lielceļu. lieki piebilst, ka man toreiz bija ne pārāk smalka lietuvas karte, un kauņas tumšās ieliņas tur sazīmētas nebija.

pēdējās ceļojuma dienas rīts uzausa saulains un silts, un kā gaismā labi varēja redzēt, tad bijām noparkojušies kārtējā maksas stāvvietā, taču tas mūs sevišķi neuztrauca, turklāt autostāvvietas placis robežojās ar pļavu, pa kuru nebēdnīgi joņoja divi mēreni traki zirgi — viens liels un melnbalts, otrs bija tāds ruds puszirgs un jo īpaši aktīvs agrajā rīta stundā. rīta stunda tiešām bija agra — pulkstenis rādīja astoņus no rīta, un tā kā bija ieplānots daudz ko paspēt, tad ātri pārkārtojām guļamvagonu par sēžamvagonu un traucāmies uz vietējo bastejkalnu. pie klintīm tuvakajā stāvvietā mēs ne pavisam nebijām pirmie — tur jau spoži rīta saulstaros laistījās divi tūristu autobusi, un viens vēl nelaistījās, taču pie šis īpašības tika strādāts — autobusa šoferis operējot ar birsti un ūdenspaini mazgāja noputējušā autobusa sānus. vēl jau bija paspējuši ierasties arī pāris vieglie auto un motobraucēju grupa, nu un arī mēs. autostāvvieta ar šlagbaumu un uzraugu, stāvēšana līdz trijām stundām pa lēto, pēc tam mazliet dārgāk. čaļi no blakus auto izkrāmēja pārsimts metrus virves, jautri šķindošas karabīnītes un citus alpīnistu štruntus — acīmredzot šī ir arī iecienīta kāpēju vieta. kamēr mēs lēnā garā dzērām jogurtus un domājām ko lai tādu uzvelk, jo īsti nevarēja saprast cik silts vai nesilts ir ārā, stāvvieta zibenīgi sāka pildīties — iebrauca vēl pāris lielie autobusi, no kuriem izvēlās sportiski tērptu pensionāru grupas un braši aizsoļoja uz klintīm (te jāpiebilst, ka lielākā daļa šo ļaužu bija tērpušies kā labāko cīrihes sporta un tūrisma preču veikalu manekeni — goreteksi, lafumas, raichles, mammuti — pilnā ekipējumā, lai iekarotu kalnu takas, rāptos pa nogāzēm un lēktu pāri plaisām… tikai acīmredzot bija mazliet kļūdījušies ar galamērķi, jo basteju klintis var lieliski izstaigāt pa labiekārtotu celiņu, nekur nav ne jākāpj, ne jārāpjas, visu var izbaudīt arī baltā uzvalkā ar balles kurpēm), arī vieglās automašīnas saradās, pārsvarā jau vācu numuri, bet bija arī viens taksometrs no plašās austrumzemes, un tajā atbraukusī ģimene ar trokšņa līmeni neatpalika no viena skolēnu autobusa. līdzsvaram jābūt. tikuši skaidrība ar sevi un no netīrajām drēbēm izvēlējušies tīrākās (”jo publika te tāda solīda”), devāmies arī mēs lūkot tās klintis.

basteju klintis, ja var ticēt ierakstiem ceļvežos un internetos, slejas savus 194 metrus pāri elbas ielejai, un no tam paveras elpu aizraujošs skats. tomēr, piebraucot no klintīm no cietzemes, jākāpj nekur nav, jo stāvvietas un piebraucamie ceļi atrodas vienā līmenī ar klinšu virsotnēm. tā nu iekļaujoties raibajā tūristu pūlī izstaigājām augstākos skatu laukumus, papriecājāmies par elbu un plašo skatu tās pretējā krastā, izstaigājām slaveno tiltiņu, un pa vienu no viduslaikos klintīs iecirstajām takām nokāpām klinšu pakājē, kur mazliet pameklējuši neatradām ļoti labi noslēpto kastīti, toties mazliet mazāk publiskā vietā pakāpelējām pa klinti. izstaigājuši visu, safotogrāfējušies un mazliet pabaidījušies no augstuma devāmies prom.

par turpmāko dienas gaitu vēl nebija skaidru plānu, bija vairāki varianti, ko darīt tālāk — atgriesties drēzdenē, un meklējot vēl kādu kastīti izstaigāt vēlreiz vecpilsētu, un varbūt pat ielūkoties kādā mākslas krātuvē, jeb tomēr turpināt virzību uz māju pusi, aplūkojot arī citas pilsētas, jeb precīzāk tieši divas — bauceni un gorlicu, jo tālāk jau lauzicas neisas otrā krastā sākās poļu pilsēta zgoželeca. pēc īsas apspriedes tomēr izlēmām par labu otrajam variantam, un pagriezām auto uz ziemeļauzstrumiem. lai brauciens būtu interesantāks, braucām pa pēc iespējas mazākiem celiņiem, un vienu brīdi pat uztrāpījām uz klasiska lauku ceļa ar grants klājumu, bedrēm un peļķēm! tāda īstena mājas sajūta! arī asfaltētie, līkumainie un šaurie celiņi bija simtreiz lāpīti, un jautrības labad šur tur bija ierīkots pa kādai bedrītei. necik tālu jau arī nebija jābrauc, turpat aiz pāris pakalniem slējās sorbu pilsēta budišina, vāciski saukta arī par bauceni. pilsēta jo skaista, un pagājušā gadsimta karos maz cietusi, vecpilsētu ieskauj varens cietokšņa mūris ar torņiem, iekšpilsētā daudz šauras mazas ieliņas, viss sakopts un tīrs, nu tā smuki. mēs gan vispirms par šo skaistumu papriecajāmies sastrēgumā izstumjoties cauri pilsētelei uz pasaulslaveno iestādījumu pēc nu jau pusdienas kafijas, un īsā pauzē mazliet paretinājām pārtikas krājumus, lai ar pilnu sparu mestos iekšā baucenes ielu labirintos.

vecpilsēta tiešam bija brīnišķīga, un lielākā daļa slēpņu (mēs atradām sešus) bija labi nostrādāta un interesantās vietās. brīžiem mani pārsteidza krāšņas jūgendstila villas, daudzas protams padomju laiku zobu sagrauztas, tomēr iespaidīgas, un kā īpaša odziņa dažam bija masīvkokā grieztas verandas, kuras gan vairāk līdzinājās lakotiem ozolkoka skapjiem. bet tā pa smuko.

izstaigājušies un atraduši visus tobrīd aktīvos tradicionālos slēpņus baucenē, braucām tālāk, un gorlicu. šoreiz gan pa bāni, jo jau bija pēcpusdiena, un vēl bija jāpaspēj iepirkt šādas tādas ēdamlietas. ceļš paskrēja gana ātri, un jau pēc neilga brīža bija pagrieziens ar norādi uz gorlicu, taču nezkapēc es tai nenoticēju, un pēc minūtes mēs jau attapāmies polijā. atkal autobānis bija izspēlējis savu veco joku ar aizbraukšanu garām īstajam pagriezienam, tā ka nekas vien neatlika, kā līkumot caur zgoželecu atpakaļ uz gorlicu. zgoželeca un gorlica, tāpat kā valka un valga ir viena pilsēta, kuru šajā gadījumā nepārprotami sadala upe, un tāpat kā valkas iedzīvotāji dodas uz valgu iepirkties, gorlicas iedzīvotāji dodas iepirkties uz krietni lielākās zgoželecas iepirkšanās centriem, zgorzelec plaza, piemēram. mēs savukārt braucam pretējā virzienā, lai pavadītu dažas pēdējās stundiņas uz vācu zemes. pirmais uzdevums bija atrast pārtikas veikalu, un piekrāmēt grabažnieku ar kautko interesantu, ar ko pārsteigt mājās palicējus, kas mūsdienās nebūt nav nemaz tik vienkārši, bet tomēr ja paskatās, tad šo to interesantu tomēr atrast var. grūtākais bija atrast piemērotu veikalu, jo pilsēta tāda ne pārāk liela, un polijas lielveikalu ietekme acīm redzama. taču pēc īsas ekskursijas un apstākļu noskaidrošanas viss tika atrasts, un bagāžnieks piekrāmēts. tālākais plāns, protams bija pariņķot pa pilsētu kastīšu meklējumos, un te nu jāsaka, ka gorlicas slēpņi reāli sūkā — pirmie trīs, pretēji nosaukumam “welcome to görlitz” bija paslēpti pie informācijas dēļiem ar pilsētas karti, kautkur starp sasitām pudelēm, cigarešu galiem, špricēm, kaku čupiņām un citiem sūdiem. jau pirmajā acu uzmetienā zuda jebkāda vēlme kautko meklēt, tāpēc šos mēs izlaidām, un meklējām citus. pilsētas nomalē atkal uzgājām īstu un gludu grants ceļu, pa kuru tā smuki uzgāzēt, taču man par nepatīkamu pārsteigumu tas bija tikai pusotru kilometru garš un izveda uz kārtējā asfalta. pēc aplauziena pilsētas nomalēs, atradām vienu fotodozi pilsētas centrālajā laukumā. diemžēl zoodārzs arī jau bija ciet un tajā paslēptajiem dārgumiem klāt tikt nebija iespējams, toties vilināja kāda cita kārba, noslēpta pie dzelzceļa uzbēruma, vietējā mazdārziņu rajona stūrī. metot lokus cauri nomales daudzstāvu namu pagalmiem ar otro piegājienu ietrāpījām pareizajā mazdārziņu kolonijā. globāli skatoties, arī vācijā mazdārziņi paliek mazdārziņi — pēc platības pat vēl mazāki, būdeles tādas pašas, salātu un puķu dobes, kāds plūmjkoks vai panīkusi ābelīte un uzstellēts plastmasas baseins. tomēr bija arī pamanāmas atšķirības — pirmkārt jau, ar auto pie sava dārziņa neviens nebrauc — mašīnas tiek atstātas stāvvietā pie vārtiem, un talāk jau teciņiem uz savu stūrīti kaplēt un rušināties. nav jau protams, tā, ka nav ceļa, ir, bet tam ir vārti priekšā, un droši vien tiek lietots īpašos gadījumos — kad kādu ķieģeļu kravu jāpiegādā, vai tamlīdzīgi. mājiņas arī visas spīd un laistās, uzfrišinātas pēc pēdējās modes, apkarinātas ar dārza lampām, puķupodiem un grezniem plastmasas dekoriem, dažviet kaimiņi sacenšas kuram lielāks/garāks/vairāk dārzarūķis un tādā garā. diemžēl ap saulrieta laiku piektdienas vakarā nebija vairs neviena dārzkopja, ko pavērot darbībā, kā pļauj zāli, laista puķītes vai dzer alu — visiem jau bija faijerābends vōnungos uz zōfām pie tv, pa kuru, pēc maniem novērojumiem, vācijā nepārtraukti rāda kādu svarīgu futbola maču. tikmēr mēs jau bijām izgājuši cauri dārziņu kooperatīvam, un līdz nullpunktam bija atlikuši vairs piecdesmit metri, kad ceļa galā izrādījās dārzu ieskauts strupceļš. laime bija tik tuvu, bet Lauritta man kategoriski aizliedza izpildīt vingrinājumu “divreizhopspārisētaikamērneviensneredz”, un nācās iet ar palielu līkumu tam visam atkal apkārt. beigās arī šis gājiens izrādījās veltīgs un dārgumu lāde palika neatrasta, jo bija jālien diezgan tumšā un garā caurtekā zem dzelzceļa uzbēruma — nebija pie rokas nedz lukturīša, nedz gumijas zābaku. nosprieduši, ka gorlica ir gauži nedraudzīga slēpņotājiem, nopurinājām no drēbēm putekļus, un braucām mājās.

izlīkumojuši cauri dīvainajai zgoželicai izbraucām uz perfekta poļu autobāņa un minām grīdā. kas interesanti, ātruma ierobežojums uz autobāņa bija, ja nemaldos 130 kmh, bet reāli neviens to neņem vērā, un brauc pēc izjūtām. lai šīs izjūtas mazliet savaldītu, ik pa laiciņam uz autobāņa ir izvietoti radari, kuri, gadījumā, ja auto brauc ātrāk, kā atļauts, iededz koši sarkanu ceļazīmi ar ātruma ierobežojumu. strādā diezgan iedarbīgi, īpaši jau uz tiem, kuri aizdomājas — uz maģistrāles ātruma sajūta pazūd, un ja visu laiku neskatās spidometrā, tad ļoti viegli ir sasniegt gaismas ātrumu. kādus kilometrus piecus aiz robežas, pirmo reizi redzējām interesantu skatu, kad bāņa malā aiz kalniņa stāv robežsargu busiņš, un pamanījis tuvojamies auto, uz ceļa izskrien vīriņš dzeltenā vestē ar svītraino kociņu un liek stāties malā.
- pirmā doma, ka tā ir policija, un grib stādināt mūs, taču nē, robežsargu brigāde bija bruņojusies ar ievērojama izmēra binokli, un tālumā lūkojās pēc automašīnām ar ukrainas un krievijas numuriem,
- un tos arī stādināja. tādus pašus čaļus ar binokli observējām arī nākamajā rītā lietuvā, pāris kilometrus pirms latvijas robežas. turpinājumā bija garlaicīgs brauciens pa bāni, skaitot kilometrus līdz vroclavai. īsa pauzīte statoilā, un tālāk līkumainais ceļš uz varšavu. brīnumainā kārtā tam bija labs segums, un arī nakts satiksme nebija pārāk intensīva, tā ka varējām gana labi iekļauties grafikā, un iebraucām varšavā pusčetros no rīta. parasti jau no varšavas caurbraukšanas jāizvairās, lai neiesprūstu tur uz vairākām stundām, taču agrajā rīta stundā tā bija kā izmirusi, vairs tikai daži takši un patukši autobusi veda mājās sagurušos piektdienas vakara baudītājus. izbraucot no varšavas, tieši pretī lēca saule, tas bija viens no brīnumjaukajiem šīsvasaras saullēktiem, ar miglā tītām pļavām un vēl nakts tumsā grimstošiem mežiem. saule cēlās arvien augstāk, un mazliet pēc sešiem iebraucām lomžā — sāka klanīties galva un acis krist ciet, tāpēc ieplānojām padzert statoilā kafiju, un kamēr vēl agrs rīts, salasīt pāris vietējās kastītes. statoilā bija rinda, bet blakus esošais makdonalds vēl bija slēgts līdz septiņiem. un te nu mēs pieļāvām konceptuālu kļūdu — iekāpām mašīnā pagulēt līdz septiņiem, lai tiktu pie makdonalda kafijas un kādas siltas rīta maltītes, bet nokrācam līdz pusdesmitiem, kad viss benzīntanks un blakus esošā ēstuve bija pilnas ar cilvēkiem. mazliet sabozušies un burkšķīgi braucām prom, arī kastes jau bija par vēlu meklēt — bija sajūta, ka visa mazpilsēta ir iznākusi ielās. tā nu iekļaujoties ārprātīgajā polijas satiksmē, lavierējot starp fūrēm un traktoriem, tuvojāmies dzimtajai zemei.

vakar manās rokās nonāca hp compaq klaptops, ar lūgumu noslaucīt putekļus no ventilatora un citām arhisvarīgam vietām. tā kā es šādu procedūru ik pa laikam veicu savam fujitsu siemens nepārākportatīvajam datoram, tad jau likās, ka nekādu bēdu — datora apakšā atskrūvējam kādas astoņas skrūves,
noceļam vāku, izpūšam putekļus, noslaukam, saskrūvējam visu atpakaļ, kā bija un pāri palikušās detaļas saberam kastītē.
tātad, nekā sarežģīta. kā tad! HP konstruktori ir ļoti pacentušies, lai normāli cilvēki reāli nočakarētos, skrūvējot vaļā vismaz septiņu dažādu veidu skrūvītes, knibinot vaļā klipšus, vadus un konektorus, plēšot nost klaviatūru… un tad man apnika. es sapratu, ka tas nav tā vērts, ventilatoru var papūst arī tā pat no augšas — es neesmu morāli gatavs izjaukt datoru pa detaļām, tajā skaitā noņemt monitoru un vēl visādus sīkumus, lai varētu iztīrīt radiatoru. nu kāpēc nevar ierīkot vienkārši atveramu un tīrāmu putekļusūcēju? tādu muļķudrošu un lietotājam draudzīgu?
cik varēju izpūtu ventilatoru, un saucot hp konstruktorus dažādos vārdos, saliku visu atpakaļ kā bija, un man par brīnumu, nekas pāri arī nepalika.

ja kādam interesē, tad izjaukšanas pamācība ar bildēm ir rodama tur.

ceturtdienas rīts beidzot ir saulains — lēnām jāpošas mājup, tad jau arī saulīte var izlīst no mākoņiem, vai ne? pļāpājot ar Astrīdu un Bernhardu paēdam brokastis, sakravājamies un izejam vēl vienu līkumu pa dārzu — apkārt pilnīgs lauku miers, laiciņš dievīgs, labprāt vēl uzkavētos kādas dienas, bet šoreiz tomēr jābrauc. dienas plānā ir dzelzceļa muzejs neuenmarkā un saulriets pie elbas drēzdenē. neuenmarka ir neliela pilsētele bavārijā, tāpēc atkal braucam uz dienvidiem, pa ceļam piestājot kulmbahā, sameklēt kādu dozīti un pabrīnīties par skaisto pilsētu. bavārijā, kā jau kārtīgā katoļu zemē ik pa laikam svin svētkus, tā nu arī šoreiz bija sagadījies, ka ceturtdiena bavāriešiem bija brīvdiena, līdz ar to apkārt miers un klusums, pilsētas centrs kā izslaucīts, tikai pāris tūristi garlaikoti pastaigājās.
sajūta tukšajā pilsētas centrā tiešām bija kā agrā svētdienas rītā, kaut arī pulkstenis rādīja jau ceturtdienas pusdienlaiku. vispār ļoti ērti apstākļi slēpņu meklēšanai, nekādu lieku acu. savukārt, atkal ja nav drūzmas, tad dienas vidū labāk izceļas dīvaiņi, kas apčamda sētas stabus, bāž rokas kanalizācijas caurulēs un visādi citādi neadekvāti uzvedas. tā kā nolūkotais slēpnis nebija diez cik sarežģīts, un ātri nāca rokā, tad nekādi neadekvātā šova elementi netika rādīti, un retajiem garāmgājējiem nekādas izklaides nesanāca. pierakstījāmies viesu grāmatā, papriecājāmies par skatu uz kulmbahas pili — slēpnis tieši tā arī saucās Blick auf Burg GC, un ar mazu līkumu caur izmirušo vecpilsētu atgriezāmies pie auto.

pa kalniem kāpelēt nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc turpinājām ceļu uz neuenmarku, pa ceļam piestājot Mainas krastā, palūkoties pēc slēpņa.
ilgi jālūkojas nebija, jo kārtīgi viens pie otra saliktie koka sprunguļi nodeva meklējamo vietu, toties prieks bija par smuko bundesvēra munīcijas kasti.

ierakstījāmies un atstājām slēpnī žūksnīti ar vācijas izlases futbolistu uzlīmēm, kuras šobrīd tiek fasētas gardajās hanuta vafelēs, gan jau kāds tas ar prieku izcels, un braucam tālāk.
necik daudz tālāk jābrauc gan nebija, un visai drīz jau bijām sasnieguši neuenmarkas stacijā ierīkoto dzelzceļa muzeju. te nu bija ko pabrīnīties uz pāris stundām — ļoti daudz dzelžu, pārsvarā nekustīgu. pilns depo ar dažādu sēriju lokomotīvēm, griezulis, vairākas interesantas lietas āra ekspozīcijā, tajā skaitā arī 80.sērijas lokomotīve, kura mani interesēja jo īpaši, un pa apli braucošs šaursliežu vilciens ar tvaika lokomotīvi priekšgalā.

jauki pavadījuši laiku un papriecājušies par ekspozīciju braucam tālāk. tā kā pulkstenis rādīja jau pēcpusdienu, piestājām autobāņa malā ierīkotajā stāvlaukumā parevidēt provianta krājumus un apēst kādu zupu.
ieturējuši maltīti un paklausījušies lidostas cienīgo autobāņa skaņu, sašķirojām pa atbilstošajiem stāvlaukuma atkritumu konteineriem iekrāto atkritumu kaudzīti un pasmaidījām par vācu izpratni par krievu valodu — sākumā jau likās, ka tas kāds borata joks, bet nē, tas ir nopietni.

turpinājumā sekoja visai garlaicīgs lidojums pa bāni ar atduršanos drēzdenē — ap kādiem septiņiem vakarā, paspējām tieši uz saulaino novakari elbas krastā. silti nebija, bet skaisti gan. noparkojām auto patiltē tieši blakus vecpilsētai, un tā kā bija jau gana vēls vakars, atļāvāmies par stāvvietu nemaksāt, gan jau neviens nepamanīs.
izstaigājām vecpilsētas centrālo daļu, grezna jau nu bez gala, pilnīgs pretstats pārējai pilsētai — ārpus vecpilsētas vieni vienīgi betona kluči, nesmukā sociālisma arhitektūra, tajā skaitā arī ar sarkanarmiešiem, sarkanām svaigzēm un pārējiem padomju simboliem izgreznotais kultūras nams. staigājot pa centru, protams, netika aizmirstas arī paslēptās kārbiņas, no kurām viena slēpās arī pie minēta sociālisma kultūras nama, un uzraksts uz tās “please don’t disturb” izsauca mērenu smieklu lēkmi, taču kā vēlāk atklājās, tā ir oficiālā geocaching uzlīme, un aizjūrā tā raksta uz visām kastītēm. tā ka lūdzu netraucēt.
nākamā fotodoze slēpās visai interesantā vietā ar daudzsološu nosaukumu “hercogienes dārzs” — turpat, pāris kvartālus no vecpilsētas, bieza dzīvžoga ieskauts kautkas, kuram apgājām divreiz apkārt, tā arī neatrodod labiekārtotu ieeju. vienīgā akmenī kaltā baroka arka ar uzrakstu “orangerie” bija aizsista ar saplāksni un neēvelētiem dēļiem, tāpēc lavierējot starp mīnām, sasitām pudelēm un izlietotām špricēm pa alternatīvo ieeju iekļuvām ar nezālēm aizaugušā pļavā, otrpus biezo krūmu dzīvžogam. gps veda uz pļavas vidu, kur virs garās zāles mazliet pacēlās vecas siltumnīcas karkass, un pēc apraksta spriežot tas arī bija meklējamais objekts.

arī visa siltumnīcas apkārtne bija vareni piedrazota, bet par laimi fotodoze nebija jārok ārā no sūdiem un atkritumiem.
atpakaļceļā vecpilsētu iegriezāmies arī saulrieta apspīdētā cvingera pagalmā, kurš arī pusdeviņos vakarā bija diezgan brangi apmeklēts. pabrīnījāmies par skaisto būvi, ierakstījām šo vietu sarakstā “vietas, kurp jāatgriežas, lai izpētītu sīkāk” un gājām lūkot saulrietu elbas krastmalā no vecpilsētas bastioniem. līdz ar krēslu iestājās arī jūtams izsalkums, taču, kā jau ceturtdienās pieklājas, neskaitot hiltona restorānus, mazajās ēstuvēs jau laicīgi bija iestājies faierābends, un brātvurstus ar alu neviens vairs nepiedāvāja. nolēmām pārbaudīt vēl iecienītu pasaules klaidoņu pulcēšanās vietu — drēzdenes centrālo staciju, ja nu pēkšņi tur vēl kautko dod ēst. pēc desmitiem stacijā jau viss bija tukšs un kluss, izņemot burgerkinga ieskrietuvi, kur arī uzņēmām dienišķo vitamīnu un kaloriju devu, jo kā rādījās, vakars tikai sākās. atpūtinājuši kājas bet piestūmuši māgas, atkal bijām gatavi doties tumšajās drēzdenes ielās. ar virziena izvēli īpaši neiespringām, un sākām ar tuvējā guļamrajona pieminekļiem. ātri paspokojāmies ar lukturīšiem dzīvojamo namu ieskautā skvēriņā, apčamdot dīvainu kentauru ģimenes skulptūru, atradām meklējamo, un ātri pazudām, pirms vēl kāds modrais hitlerjūgenda pēctecis nav izsaucis policiju, zinām mēs šitās sakšu tradīcijas.

pēc īsa pārbrauciena noparkojām auto klusā šķērsielā, un devāmies ķemmēt tuvējo rajonu. kā pirmais bija tāds kā pie/zem tilta slēpnis,
ar skatu uz kārtējo dzelzceļa muzeju — lokomotīvju depo ar griezuli un atbilstošiem eksponātiem. diemžēl naktī diezgan vāji izgaismots, un neko dižu saskatīt vis nevarēja. toties slēpnis gan bija diezgan interesanti paslēpts. ejot projām pa to pašu tiltu, novērojām arī lokomotīvju depo iemaldījušos garausi, kurš diezgan izmisīgi lēkāja pa sliedēm un ik pa brīdim apstājās un žēli iebļāvās. jācer, ka viņš atrada izeju no teritorijas, nevis izbrauca uz kādas lokomotīves riteņa.
turpmākās gaitas aizveda mūs diezgan dīvainā, pamestā industriālā rajona nostūrī, pie slēpņa ar daudzsološu nosaukumu “schlachthof”,
kuru diemžēl tā arī neatradām, kaut arī izčamdījām vairākas potenciālās vietas. atmetuši ar roku, devāmies uz civilizētāku rajonu, kur par civilizāciju liecināja tāds kā krodziņš, nē, krodziņš skan pārāk smalki priekš tādas iestādes, drīzāk dzertuve, no kuras nāca visai skaļi trokšņi — fonā skaļš televizors ar hokeju, tfu, futbolu (es viņus jaucu, nekādi nevaru atcerēties, kurš ir kurš), iekšā sabļaušanās pie bāra, bariņš ne pārāk stabilu, dažāda gadagājuma un dzimuma personu pie iestādījuma durvīm ārpusē skaļi diskutē, argumentē un pauž savu viedokli, un visu iepriekš aprakstīto ieskauj tāda zilgana migliņa. tā kā mums plānā nebija diskusijas par karu, tradicionālā mētāšanās ar alus kausiem un kautiņš ar iezemiešiem, apgājām šo miera neskarto vietu ar līkumu un nozudām nākamajā guļamrajonā.
sekojot gps norādēm nogriezāmies tuvējā šķērsielā, kura kaut arī vāji apgaismota, tomēr ieveda omulīgā, mazliet apdrupušā guļamrajonā, ar diezgan demokrātisku autoparku ielu malās, pieticīgiem grafiti uz māju stūriem un pāris salauztiem velosipēdiem. no pelēcīgo pēckara gadu namu logiem vietām skanēja klusa mūzika (skaļu klausīties nedrīkst, var dabūt tiesas darbus par kaimiņu miera traucēšanu) un vietām varēja manīt paliela plazmas ekrāna atblāzmu.
pulkstenis jau rādīja pusnakti, un lielākā daļa apzinīgo pilsoņu mums par prieku jau saldi gulēja, un neviens netraucēja veikt mazu notekcauruļu inspekciju. tomēr, ka izrādījās, tad visi nemaz tik ļoti negulēja gan — mūsu dīvainās izdarības sabiedēja kādu meiteni, kura drošības labad pārgāja ielas pretējā pusē.
vēl pāris loki pa rajonu, viena krūmos neatrasta kaste un viena atrasta — vecas tvaika mašīnas cilindrs ar spararatu pie tehniskās apskates stacijas, ļoti palaimējās, ka fotodozīte bija pirmajā vietā, kur iebāzu roku un nebija jāpievērš sargu uzmanību. vēl viena bundžiņa starp ķieģeļiem sētā, un viss, pietiek, pietiek! rīt arī diena. bet rītdiena arī vēl jāsagaida, tāpēc nolemjam braukt tuvāk nākamās dienas mērķim — basteju klintīm, un meklēt kādu vietu, kur pāris stundas pagulēt, lai jau laicīgi no rīta būtu objektā. izbraucam no drēzdenes, un braucam uz basteju pusi, pirnā šķērsojam elbu un pētot kartes taustāmies pēc pareizā ceļa. ielas ir tukšas, tikai kautkāds melns audi izgriežas no šķērsielas un nesteidzīgi brauc savās gaitās. acīmredzot vientuļš svešzemju auto divos naktī šķiet gana aizdomīgs un pēc mirkļa melnais audi spoguļos jau rāda mirgojošas zilas lampiņas un sarkanu uzrakstu “polizei”. pirmā doma, ka esam iemaisījušies pa vidu kautkādai bandītu ķeršanai, un fiksi jāmūk malā — apstājos, tomēr audi nedzenas vis pakaļ neliešiem, bet arī apstājas aiz mums. tad jau sanāk, ka nelieši šoreiz esam mēs, kaut gan tā uzreiz savā nogurušajā prātā nevaru atcerēties epizodi ar pārbraukšanu pie sarkanā, nogriešanos ne tur vai ātruma pārsniegšanu.
aiz borta parādās divi dūšīgi onkuļi privātās drēbēs ar lukturīšiem, katrs savā pusē, nolaižu logu un pieklājīgi apsveicinos. kungs manā pusē arī ļoti pieklājīgi stādās priekšā kā policists, pavicina arī kaklā iekārto apliecību un palūdz auto dokumentus un pie reizes manējos un Lauras arī. paskatījies dokumentos, atdod tos kolēģim, kurš aiztipina atpakaļ uz auto salīdzināt datus, bet pats apjautājas, vai es runāju vāciski. tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad varam jauki parunāties, par to no kurienes un uz kurieni braucam, kas mums labs slēpjas bagāžniekā, un vai es varētu to atvērt. tieši tā jautājums skanēja “vai jūs lūdzu varētu atvērt bagāžnieku?” nevis “atver bagāžnieku!”. interesanti, gan kā notikumi būtu attīstījušies, ja es būtu atteicies un apelējis pie ES pilsoņu privātās dzīves neaizskaramības un piedāvājis pasūdzēties Taņai Ž. par cilvēktiesību pārkāpumiem. bet nu šoreiz es bagāžas nodalījumu atvēru un nodemonstrēju tā saturu policista kungam. viņš paspīdinājās ar lukturīti un izrādīja tādu kā interese par virspusē esošo datorsomu — “laptops, ja?”. pārliecinājies, ka tas tiešām ir dators, apjautājās kurp tad mēs tā braucam, un ļoti izbrīnījās, ka mūsu mērķis ir atlūzt turpat mašīnā kādā stāvlaukumā, nevis rezervētā viesnīcas numuriņā. tajā brīdī es iekodu sev mēlē, jo kas gan liedza stāstīt par rezervētu hoteli? policistam būtu mierīga sirds un vairs neuzdotu nekādus muļķīgus jautājumus. par laimi viņš gan tikai sarauca pieri par manām dīvainajām atbildēm, un palūdza pagaidīt mašīnā, kamēr kolēģis pabeigs dokumentu pārbaudi. pēc brīža kārtības uzraugi mums atdeva dokumentus un novēlējuši laimīgu ceļu devās ķert nākamos ļaundarus.
tikuši vaļā no ziņkārīgajiem pilsoņiem, turpinājām iesākto ceļu uz basteju pusi, un mums par lielu izbrīnu jau pēc pāris minūtēm bijām krustojumā, kur no šosejas nogriežas ceļš uz klintīm, tātad vairs tikai trīs kilometri. uz klinšu pusi vel ir par agru braukt, jo tur ir tikai maksas stāvvieta, kura diez vai pa nakti strādā, arī visi meža celiņi ir aizbarikādēti un ceļmalās arī apstāties aizliegts. toties ir vairākas maksas stāvvietas, kuras mums nelikās diez cik pievilcīgas, tāpēc nolēmām mazliet pabraukt pa šoseju atpakaļ, vai tur nebūs kāda vieta, kur ceļa malā mierīgi piestāt. tuvākajā apkārtnē tādu neatradām, un jau aiz pāris līkumiem atkal parādījās policistu pilnās pilsētas ugunis. īss pārdomu brīdis, un giežam apkārt. tumsa+nogurums+līkas rokas=grāvis. par laimi tikai ar vienu aizmugurējo riteni, bet tāpat slapjā zāle un dubļi labi slīd un auto ne no vietas, ja nu vienīgi varētu mēģināt iebraukt grāvī ar abiem riteņiem. samainamies, Laura tagad mazliet uzgāzēs, bet es stumšu. neliela ņemtne pa grāvmalu un ārā ir, šoreiz tikām cauri ar vieglu izbīli. tuvējā ciematā atrodam kārtējo maksas stāvvietu, taču mūs tas vairs neuztrauc — ātri jāpaguļ, kamēr tumšs.
Tīringene — Drēzdene at EveryTrail

Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides

vakardien sanāca paviesoties valmieras pusē, lai atdotu aizlienētu koferīti ar elektronisku attēlu izvadierīci (kura papildus pusgadsimtu vecu fotogrāfiju demonstrēšanai tika izmantota arī lieliskai pusnakts metallica S&M koncertieraksta brīvdabas projekcijai, tā bija viena varena ballīte). tā nu ieradies valmierā, atradu pareizo daudzstāvu namu pagalmu un ārdurvis — tas man parasti problēmas nesagādā, kā arī atceros stāvu un kurā pusē ir durvis, taču grūtības sākas ar dzīvokļu numuru lielāku par trīs iegaumēšanu. tā kā šis valmieras daudzdzīvokļu nams ir aprīkots ar durvju zvanu un sarunu ierīci pie kāpņutelpas durvīm, tad jau laicīgi uzzvanīju laipnajam cilvēkam un noskaidroju, ka pie durvīm jāspiež pīci pīci, un durvis taps atvērtas. saspiedis maģisko kodu un sarunu ierīcē nosaucis paroli, tapu ielaists un līksmi lēkšoju pa kāpnēm uz piekto stāvu. pusceļā sastapu divas lejupkāpjošas kundzītes, paspraucos garām, un pēdējais stāvs jau klāt, nu var atkal uzdzindzināt pie durvīm, lai laiž iekšā. piespiežu zvana pogu, bet neviens iekšālaidējs nenāk. piezvanu vēlreiz, un nobrīnos, ka redzkā cilvēks jocīgi pie durvīm pielicis piecdesmit trešo numuriņu, bet man teica, ka piecdesmit piektais. nodomāju, ka čoms kautko sajaucis, paskatos, kāds tad pretējā dzīvokļa durvīm numurs — hm, dīvaini, pretī ir dzīvoklis numur piecdesmit divi, un kas tad tas…? kautkādas trepes, pa kurām var uzkāpt vēl stāvu augstāk, un tur ir arī piecdesmit piektais dzīvoklis.
pēc tam ar mazu līkumu caur rūjienu, mazsalacu, staiceli, ainažiem un salacgrīvu uz mājām, pa ceļam apciemojot nekustamo īpašumu salacgrīvā un mazliet iebrienot arī jūrā, kura mēnesnīcā izskatījās mazliet atkāpusies no krasta.
un lai pasākums būtu izdevies pilnībā, šorīt arī pelēcītis iespītējās un izdomāja uz kādu laiku pabūt par nekustamo īpašumu, būs vakarā jāvelk ar mīksto. sakabi, protams.

beidzot bija viena diena, kad mūs neviens nemodināja, bet tāpat ilgāk par kādiem pusdesmitiem gulēt nesanāca — žēl laiku, ko noteikti var pavadīt labāk. piecēlušies, atklājām, ka esam pamesti vieni, pils saimnieki Astrīda ar Bernhardu (abiem tā pie septiņdesmit) jau sen darbos — Astrīda, kā jau pils saimniece aktīvi piedalās vecās pils remontdarbos, savukārt Bernhards vairāk rosās pa dārzu. pils jau arī nav gluži šarlottenburga vai sansusī, kas varbūt pirmās nāk prātā izdzirdot vārdu salikumu “pils vācijā”. Bedheimas pils kopš 1169. gada ir daudz piedzīvojusi, un tā kā padomju laikā tur bija iekārtota skola, tad no pirmskara greznuma tur ir maz kas saglabājies. toties tur ir nesaspīlēta un mājīga atmosfēra, viesmīlīgi un interesanti cilvēki un bezgalīgs pārvērtību process (mūžīgais remonts). izpētījām virtuvi, iepazināmies ar vietējām kafijas vārīšanas īpatnībām un sēdāmies pie brokastgalda. pēc brokastīm nomazgājām trauku kaudzi, mazliet atvieglojot saimniekiem mājas soli, un kopā ar Astrīdu gājām skatīties, kas pilī jauns.

ja visus iepriekšējos gadus pilī dzīvoja tikai viņi divi — Astrīda ar Bernhardu, tad tagad pilī atkal sāk ievākties īrnieki. daļa no pils telpām tiek pārvērstas par mājīgiem dzīvoklīšiem, ko plānots izīrēt gan ilgtermiņā, gan vasarniekiem uz īsākiem periodiem. apskatījām arī atjaunoto sarga namiņu, kurā iekārtota gartencafe, diemžēl pie kafijas un kūkām netikām, jo iestādījums darbojas tikai brīvdienās. izgājuši arī līkumu pa lielo pils dārzu, kāpām augstāk kalnā, lai atrastu pļavas malā paslēpto slēpni Schloss Bedheim. viens no iepriekšējā vakara sarunu tematiem, protams, bija arī slēpņošana, un kaut arī konkrētā slēpņa aprakstā ir piezīme, ka slēpnis ir saskaņots ar pils saimniekiem, tomēr Astrīdai ar Bernhardu tas bija diezgan liels pārsteigums. tad nu visi kopā gājām meklēt un skatīties, kas tad tas tāds ir. slēpņa vieta atradās pie pašas pils dārza robežas, blakus necilam soliņam lauka malā. tā kā gps signāls mazliet lēkāja, tad momentā precīzi noteikt nulles punktu arī nesanāca, tāpēc aptaustījām tuvākos kokus un citus potenciālos objektus, bet nesekmīgi. pēc minūtēm desmit Bernhardam apnika, un viņš saka čāpot atpakaļ uz māju, tomēr mēs trijatā neatlaidīgi turpinājām šiverēt pa nātrēm. pie visa vainīga bija garā zāle un piepeši laužoties caur garo zāli pamanīju nepārprotamu slēpņa vietu, tipiski nomaskētu ar palielu koka mizas gabalu. pasaucām arī Astrīdu, lai ievērtē kā izskatās klasisks ģeoslēpnis, tad izņēmām arī kastīti un izpētījām viesu grāmatu, kuru Astrīda lasīja ar lielu sajūsmu, īpaši priecājoties par dažām pozitīvām atsauksmēm par pili un kafejnīcu. slēpnis tika atzīts par labu esam un nolikts vietā. tā kā vēl nebija pusdienlaiks, nolēmām netraucēt cilvēkus ar savu klātbūtni (pieliks vēl pie darba un tā) un braucām lasīt kastītes netālajā koburgā.

apmēram pusceļā, varbūt arī talāk, uz kartes iezīmējās pirmā kastīte — Stefans dose, ar terrain 4 — diezgan biedējoši. pirmā doma, ka šito jāizlaiž, atkal vajag laivu vai vismaz alpīnisma inventāru. taču, tā kā punkts tikai kādu kilometru no galvenā ceļa, un rādās labi piebraucams, nolemjam aizbraukt paskatīties, kā tad izskatās dabā. braucot tuvāk, jau pa gabalu lauka vidū izceļas zīmīgs objekts — tornis ar vēja rotoru, droši vien sūkņa darbināšanai. pie torņa var piebraukt, taču mēs mazliet sakautrējāmies un septiņdesmit metrus aizgājām kājām — tomēr mazāk uzkrītoši, nekā pa svešu pļavu ar auto braukāt (nekādas aizlieguma vai privātīpašuma zīmes gan tur nemanījām, taču ceļš uz objektu veda gandrīz caur mājas pagalmu). pienākuši pie torņa, ta arī īsti nesapratām, kas te tāds būtu jādara, lai terrains būtu četras zvaigznes — ja nu vienīgi blakus mājā dzīvo nikns saimnieks, kurš šauj slēpņotājiem dibenā sāli. taču to mēs arī nemanījām — uzkāpām, atradām, nokāpām uz aizbraucām. varbūt saimnieks gulēja diendusu? ja kāpšana pa stāvu alpu nogāzi uz lōzerlohu ir novērtēts uz trijām zvaigznēm, te savukārt pāris pakāpieni pa trepītēm novērtēti ar četrām zvaigznēm. interesanta tā sistēma. līdz ar to arī nākamais slēpnis Spider Man ar četrām ar pusi terrainzvaigznēm netika laists garām. auto atstājām tuvējās rūpnīcas darbinieku stāvvietā, ar cerību, ka mūsu prombūtnes laikā kāds neizdomās nolaist šlagbaumu, un devāmies meklēt vietējo patilti.

slēpnis bija pabāzts zem maza gājēju tiltiņa, cilvēkiem ar ļoti garām rokām nebūtu nekādu problēmu aizsniegt, taču tā kā es augumā īsti neesmu padevies, nācās būvēt mazu inženiertehnisku būvi, lai aizsniegtu vajadzīgo siju. tad sekoja pāris parastie pilsētas/meža slēpņi, kā vienmēr netrūka arī klasiska gājiena caur brikšņiem lai pie slēpņa ieraudzītu asfaltētu celiņu.

meklējot vienu pilsētas slēpni, pļavā diskaverojām arī divus zaisus, kuri galīgi nejutās traucēti un savā nodabā darīja savas lietas.

atradām arī kārtīgu meža ceļu, tiesa gan ar grants segumu, un diezgan simpātisku klinti meža vidū — wildmeisterstein. tūres noslēguma atradām arī vienu vietējo sūdslēpnīti — elektrības vadu mudžeklī iepītu fotodozīti pie burgerkinga reklāmas staba, un ķīnā ražotu folksvāgenu.

sestajā dienā bija šausmīgi garlaicīgs pārbrauciens no punkta M uz punktu B un tā kopumā nekas interesants, turklāt, pa ceļam atrodot vien tikai vienu patiltes kārbiņu, kurā bija iekārtots ģeomonētu un travelbagu hotelis — neko nemainījām, tikai apskatījām iemītniekus. vispār iepriekšējā plānā šajā dienā bija ieplānota vizīte rēgensburgā, donauštaufā un valhallā, uz kuru man nekādīgi nesanāk aizbraukt, vienmēr kautkas mainās vai nav pa ceļam. tāpat arī šoreiz maršruts tika iztaisnots, rēgensburgu aizstājot ar ingolštati, un valhallas vietā ieplānojot audi werku.

ingolštate ir maziņa, un visi tās iedzīvotāji, kamēr nedzer alu, strādā audī rūpnīcā. tāpat arī visas ingolštates ielas ved uz audī rūpnīcu, un atšķirībā no pārējās bavārijas, ir pilnas ar audi nevis bmw. bija pat audī autobusi. ieradušies audī centrumā, izpētījām jaunāko modeļu izstādi, bet tā kā bijām mazliet par vēlu attapušies, tad netikām uz ekskursiju pa rūpnīcu. būtu kādu pusstundu agrāk, droši vien būtu tikuši. nu nekas, vēl viena vieta garajā sarakstā, kur jāatgriežas. mazliet saskumuši par neveiksmi, gājām prom.

lai lieki nekavētos, uzbraucām uz autobāņa, un pēc kādas pusotras stundas bijām koburgas pievārtē. koburga ir neliela bavārijas robežpilsētiņa, un ar kiborgiem tai nav nekāda sakara. izbraukuši tai cauri, pa mazajiem lauku celiņiem, ar mazu līkumu caur hildburghauzeni, ap septiņiem vakarā tikām galamērķī — bedheimas pilī.

man tā ir diezgan īpaša vieta, zināma jau kops 1994.gada, kad tur viesojos pirmo reizi. kopš tā laika esmu tur bijis nezincik reizes, vienreiz mēģināju skaitīt, bet sajuka. skaidri zinu, ka iepriekšējo reizi šeit viesojos pirms divarpusgadiem, pa ceļam uz oktoberfestu. sirsnīgi uzņemti, pie vakariņām ar pils saimniekiem nopļāpājām līdz vēlam vakaram, un kad pāris vīna pudeles jau bija iztukšotas (klātesošie ļoti uzjautrinājās par to, kā es mēģināju ieliet vīnu no neatkorķētas pudeles — “šim galdiņam vairāk neliet” un visi šitie joki, hahā) tikām pie jaukas guļamistabas pils rietumu spārnā.

ap desmitiem no saldā miega mīkstajos pēļos mūs uzcēla neatlaidīgi klauvējieni pie durvīm, un finālā pēc pīkstiena atvērās durvis un istabā ievēlās apkopēja. mazliet izbrīnījusies nobubināja “morgen”, un pazuda koridorā. acīmredzot, tas bija nepārprotams mājiens, ka laiks tīties prom — kā vēstīja informatīvi uzraksti, tad viesmīlīgas telpas bija jāatbrīvo līdz vienpadsmitiem. uzrotājušies un savākuši kas vācams, nodevām atslēgu administratoram un atvadījāmies līdz nākamajai reizei. tā kā joprojām lija lietus un pūta auksts vējš, turpmākajai dienai nekāda konkrēta plāna nebija — tik vien kā atrast kādu mājīgu beķereju, kur padzert rīta kafiju un ieturēt snobiskas brokastis (viesnīcas brokastu piedāvājums par desmit eiro personai mūs kautkā neuzrunāja). beķereja ar gardām maizītēm un ievērojamām kafijas tasēm tika atrasta viena kvartāla robežās, tikai lai legāli noparkotos, bija mazliet jāpariņķo. pasūtījuši kāroto, iekārtojāmies pie galdiņa un sākām pētīt minhenes slēpņu valstības piedāvājumus un plānot apskates objektu apmeklēšanas secību. kā prioritāte joprojām bija zemes slēpņi, un kā sākuma punktu izvēlējāmies olympiaberg olimpiskajā parkā, jā, tieši turpat pretī bmw rūpnīcai. nesteidzīgi ieturējušies un nosprauduši starta punktu, sakām meklēt ceļu tuvāk centram. vienprātīgi atmetām variantu par braukšanu uz centru ar auto — nav ko lieki dedzināt benzīnu sastrēgumos, turklāt vēl vācieši ir izdomājuši umweltzone ierobežojumus — iepriekšējā vakarā riņķojot pa pilsētu tādas zīmes redzēju, un kā izrādās, vajag aprīkot auto ar atbilstošu uzlīmi, lai šajā zonā varētu iebraukt. tātad sākām lūkoties pēc kāda vilciena, un sekojot ceļazīmēm nonācam pie trudering U un S-bahn stacijas ar park-and-ride stāvlaukumu. diemžēl stāvlaukumiņš bija ļoti maziņš un jau aizņemts (intereses pēc paskatījos — maksāja vienu eiro par visu dienu), tāpēc turpat netālu nosviedām auto ielas malā un par deviņiem eiro tikām pie līdz nākamās dienas rītam derīgas grupas biļetes pieciem cilvēkiem visiem transporta līdzekļiem. salīdzinājumam viens brauciens vienas zonas robežas maksā EUR 2.40 skaidrā naudā vai EUR 2.30 maksājot ar karti. it kā jau dārgi, taču minhene ir liela un bagāta pilsēta, sabiedriskais transports ir pārdomāts un ērts, salīdzinot ar rīgu… tur pat nav ko salīdzināt.

tātad, pēc četrdesmit minūšu brauciena un vienreiz pārsēžoties iznācām virszemē jau otrā pilsētas galā, tieši pie bmw lielveikala. tieši tā — grandioza būve tieši blakus bmw rūpnīcai, pilna ar jaunajiem autiņiem, arī tās priekšā varēja ievērtēt jaunākos automobīļus un motociklus visā spožumā. ēkas stikla sienas neslēpa arī burzmu iekštelpās — frakās un solīdos kostīmos tērpti kungi un dāmas veda pārrunas un kārtoja nopietnas lietas. bet ārā gāza lietus, un pēc īsas apspriedes, nolēmām kāpt atpakaļ pazemē un braukt uz centru staigāt pa muzejiem un galerijām — sauss un silts vismaz. atceļā uz metro lietus pierima, un garlaicīga muzeju būšana tika atcelta, atkal pagriežoties par 180° uz olimpijas kalna pusi. olimpijas kalna uzdevums bija izmantojot gps altimetra rādījumus kalna pakājē un virsotnē izmērīt kalna augstumu, ar loti izmērīt dīķa dziļumu kalna pakājē un noskaidrot, kādu ģeoloģisku procesu rezultātā šis kalns ir radies. kalna rašanās nav nekāds noslēpums, un pāris sekundēs wikipēdijā ir rodama atbilde — olimpijas kalns ir sabērts no otrajā pasaules karā sagrauto minhenes māju drupām. samērījām arī kalna augstumu un safočējām bildes, un ar lietussarga metodi izmērījām arī dīķa dziļumu.

diemžēl pārējos zemes slēpņus minhenē meklēt pat nesākām, jo nebija izdrukātas fotogrāfijas konkrēto uzdevumu veikšanai. tāpēc vienkārši sākām iet uz centru, pa ceļam pameklējot kādu vairāk vai mazāk garlaicīgu fotodozi.
pirmā bija turpat olimpijas kalna nogāzē, un spriežot pēc ģeotakas, tad diezgan iecienīta vieta. slēpnis saucās fussballplatz, un līdz pat šodienai īsti nebija skaidrs, kāpēc slēpnim, kurs atrodas kokā uz kalna nogāzes ir šāds nosaukums. pareizāk sakot, bija maldīgs priekšstats, ka tas ir tāpēc, ka turpat netālu atrodas minhenes olimpiskā arēna — bet tomēr nē. kā mani šodien apgaismoja Lauritta, tad ja izlasa slēpņa aprakstu (!), var uzzināt arī to, ka par godu 2006.gada pasaules futbola čempionātam kalna nogāze bija pārvērsta par futbola laukumu ar dažiem kokiem pa vidu. smalki.

nākamie bija tādi gluži parasti pilsētas slēpņi visur, bet ļoti labi ļāva iepazīt dažādus rajonus un diezgan krasās atšķirības. pirmais, kas ļoti dūrās acīs bija visās malās brīvi stāvoši neskaitāmi velosipēdi. ne pie kā nepieslēgti, parasti tikai ar ļoti primitīvu atslēdziņu saslēgts aizmugurējais ritenis, lai nevar pabraukt, un viss. gan ļoti prasti, aprūsējuši, gan diezgan smalki un vizuāli eleganti. es gan no velolietām neko nesaprotu, pieļauju ka nekādi supersmalkie un dārgie tur tā apkārt brīvi vis nemētājas. dārgāki un mazāk dārgi dzīvojamie rajoni mijās ar biroju kvartāliem un tūristu pilnām ielām vecpilsētā, savukārt teātra un mākslas kvartāls bija diezgan tukšs, cik vien pāris garlaikoti mākslinieki/režisori/aktieri kafejnīcā aiz stikla sienas dzēra vīnus.

protams bija arī slēpņi, kuri neatradās, bet toties no neatrastā slēpņa vietas pavērās aizraujošs skats uz ātrvilcienu depo un remontdarbnīcām — no tilta varēja vērot, kā lielajos angāros tiek apčubināti ICE ātrvilcienu sastāvi. mazliet nosaluši pabraucām pāris pieturas līdz münchen hauptbahnhof, un pilsētas centra burzmā, izpētījuši ka ir viens brīvs galdiņš pie elektrības kontakta, uz stundu noenkurojāmies nordsee garšīgo zivju restorānā. elektrības kontakts bija ļoti vajadzīgs telefona pabarošanai, jo diemžēl iebūvētais gps ir ļoti rijīgs un intensīvi lietojot pāris stundās apēd visus voltus. pašiem jau arī tā kā ēst gribējās, un kāpēc gan neapvienot patīkamo ar lietderīgo? ieturējušies un uzlādējuši telefonu izstaigājām centru, atradām pāris viltīgi paslēptas kārbiņas, un mazliet aizķērāmies pie vienas baznīcas, jo nebija īsti skaidrs, ko slēpņa autors bija domājis ar norādi “antiphon”. koordinātes norādīja uz vienu telefona automātu blakus baznīcai, taču nekādu zīmīgu objektu blakus tam nebija. kamēr pārbaudījām sētas stabiņus pretējā ielas pusē (”antifons” — tātad kautkas pretējs vai pretī telefonam), pie telefona aizdomīgas kustības sāka izpildīt kāds solīda paskata kungs, vienā rokā turot pāris papīra lapas, ar otru spaidot kautkādu aparātu.

protams, nebija divu domu, arī viņš šeit bija ieradies tādu pašu motīvu vadīts, meklēt un atrast. gājām klāt sveicināties, un turpinājām meklēt kopīgiem spēkiem. tā kā tuvākajā apkārtnē nekādi antifoni vairs nebija, bet aiz telefona slējās mūra sēta, gājām lūkot, kas aiz sētas. aiz sētas izrādījās labi iekopts baznīcas dārzs, bet ta kā jau bija seši vakarā, tad vārti jau bija slēgti. kamēr tika apsvērtas dažādas vairāk vai mazāk legālas iekšā tikšanas iespējas, uzradās kāds baznīcas kalpotājs, kurš laipni atslēdza dārza vārtus, ļaujot ielūkoties dārzā pavisam legāli. diemžēl lielas jēgas tā nebija, jo šaipussētai tieši pretī telefonam atradās paliela komposta kaudze — galīgs antifons, taču ne tas, ko mēs meklējām. mazliet vīlušies iznācām atpakaļ uz ielas, un kamēr mēs ar vācu vīru funktierējām, kas par štelli un kāpēc nevar atrast, Lauritta jau turēja rokā fotodozi — izrādās, ka viss ir ļoti vienkārši, vajag paņemt acis rokā (kā parasti). ierakstījāmies viesu grāmatā, un atvadījāmies no jaunā kolēģa.

vēl nedaudz paklejojuši pa rajonu un šķērsojuši brūno izāru, sākām domāt par vakara atpūtu — caur ēdamlietu veikalu uz veco labo viesnīcu. vienā no hauptbānhofa pagrabiem iepirkuši šādus tādus niekus (koši zaļus čipšus ar vasabī garšu — ohohō, kas tas bija par ugunsrijēju ēdienu!) sagaidījām vilcienu un sakām braukt uz trūderinga pusi. vakara vilciens nebija diez cik pilns, īstenībā bija jau vēls — ap deviņiem, un visi kārtīgi vācu pilsoņi tajā laikā jau dzer alu un skatās futbolu. kādā no pieturām iekāpa biļešu kontrole — ne pārāk gara auguma vīrietis gados un galvas tiesu garāka, diezgan sportiska paskata dāma, tērpušies labākajās vācu specdienestu tradīcijās šūtos zilos formastērpos ar sarkanām beretēm, un pie jostām piekarinātām dažādām ierīcēm, somiņām un varbūt pat sitamajiem instrumentem (te es nedomāju bungas). izturējās diezgan atturīgi, un ar tādu kā mazliet augstprātību sejā, jeb sauksim to par pārākumu, kontroliere palūdza uzrādīt biļetītes. visiem visi braukšanas papīri bija kārtībā, līdz kāda meitene ar otrās zonas biļeti izrādījās iemaldījusies pirmajā zonā — tātad nederīgs braukšanas dokuments, pārkāpts likums, nav samaksāts par braucienu, nodevība pret valsti, kauns un negods un jaunkundze turpat uz vietas tiek pārmācīta, liekot lietā džiudžidsu, kunfū un kavasaki paņēmienus. protams nē, jo tas viss notiek civilizētā zemē, kur cilvēki ciena viens otru, un kā sarunā atklājās, tad meitenei vienkārši vajadzēja nokļūt no viena punkta otrajā tarifu zonā citā punktā otrajā tarifu zonā, tikai otrā pilsētas galā, respektīvi šķērsojot pirmo tarifu zonu, un kā paskaidroja biļešu kontroliere, tad esot jāpērk biļete abām tarifu zonām par tik un tik naudiņām, un atdevusi biļeti piekodināja pārkāpējai nākamreiz pērkot biļeti būt uzmanīgākai. nekādu asiņu, nekāda stresa. turpat klāt bija arī trūderings ar ielas malā skumstošu auto, kurš pēc pāris kvartāliem atkal tika nolikts ielas malā pie viesnīcas, bet mēs gājām gulēt.

svētdienas rīts uzausa lietains un drēgns, bez nekādām saullēkta pazīmēm, un mākoņos ietinušies kalni neizskatījās diez cik iedvesmojoši. paēduši brokastis, norakstījām nebūtībā dalību “mega CITO” eventā (cache in, trash out) — meklēt mēslus lietū, pielijušā austrijas ciematā, kurš jau tāpat ir gana spodrs, nebija nekādas vēlēšanās. tā vietā pārskatījām tuvējās apkārtnes karti, nolūkojām dažus interesantus slēpņus, un braucām meklēt. tuvumā izrādījās, ka lielākā daļa ir staigājamie, un lietus pat nedomāja rimties. mazliet sapūtušies, pārskatījām plānus, un nolēmām braukt prom no šīs neviesmīlīgās vietas, tuvāk cillertālei, un varbūt pat mazliet tālāk. kad bijām izbraukuši no cellamzē, protams sāka spīdēt saulīte, bet mākoņu daudzums tuvākajā apkārtnē tik un tā ne par ko labu neliecināja. piestājām pāris saulainos miestiņos pa ceļam, palūkoties pēc slēpnīšiem, bet bija piemeties kautkāds DNF lāsts, un nekas rokās nenāca.

toties priekšā uzradās lieliska kalnu pāreja (gerlosstrasse) ar sniegotu virsotni un burvīgiem skatiem uz krimla ūdenskritumu kaskādi — gandrīz katrā otrajā serpentīna līkumā stāvlaukums ar elpu aizraujošu skatu. un jo augstāk brauc, jo skats elpu aizraujošāks, līdz kalna galā vispār var palikt bez elpas. protams, bija arī opcija nosviest auto stāvlaukumā, un doties mazā pastaigā līdz ūdenskritumam un ja ne kājas nomazgāt, tad vismaz ūdeni nodzerties, bet austrieši jau arī nav ar pliku roku ņemami, un par stāvlaukumā stāvēšanu gribēja naudu, bet mūsu iedzimtais latviešu skopums ņēma virsroku, tāpēc izvēlējāmies uz ūdenskritumiem skatīties no gerlosštrāses serpentīniem. un bez maksas.

prieki nebija ilgi, jo kalna galā atdūrāmies pret šlagbaumu — ja ne brīvprātīgi, tad ar nelielu šantāžu austrieši pie tās tūristu naudas tāpat tiek — brauciens pa gerlosštrāsi un skaisto ainavu skatīšanās maksā septiņi piecdesmit no auto. neko darīt, nācās vien samaksāt, jo ceļš jau tur tikai viens, un nekur apkārt arī neapbrauksi. uzreiz aiz šlagbauma atkal sākās lietus (varbūt bija jāsamaksā lai nelīst?), un līkumainais ceļš pamazām ritinājās no kalna lejup, un drīz jau iebraucam visnotaļ saulainā cillertālē. cillertāles ledāji un slēpotavas jābrauc baudīt ziemā, tāpēc šeit ilgi neaizkavējāmies, un papildinājuši pirmās nepieciešamības pārtikas krājumus benzīntankā turpinājām ceļu uz bavārijas pusi. austrieši, tāpat kā vācieši ir slinki un svētdienās visi veikali, ēdamlietu tajā skaitā ir slēgti, un tu, tūrists parastais vari mierīgi nomirt badā, tas jau nevienu neinteresē. labi ka ir benzīntanki, kuri šādos brīžos pārtop par pārtikas tankiem. tā nu atkal līkumojot pa kalnu serpentīniem un tuneļiem, kilometru pa kilometram pilnīgi negaidīti iebraucām vācijā. pirmās pazīmes šādam apstākļu pavērsienam bija dzeltenās ceļazīmes. kādu brīdi šoseja gāja pa austrijas — vācijas robežu gravā starp diviem kalniem (vismaz kartē tā izskatās), un tad pēkšņi attapāmies līdzenumā, alpu smailes atstājot aiz muguras. tā kā ceļmalās izmētātās fotofilmu dozītes jau sāka apnikt, bet multislēpņiem atkal ir nepieciešams veltīt daudz laika, nolēmām, ka pirmkārt meklēsim zemes slēpņus (earthcache), jo tur ir ko redzēt, un tad pēc apstākļiem ja kautkas interesants blakus, tad var salasīt arī to. pulkstenis bija kādi seši pēcpusdienā, mēs jau bijām iebraukuši vācijā, un izskatījās, ka līdz minhenei, kura mums bija ieplānota divas dienas vēlāk, arī vairs nav tālu, tāpēc optimizējām maršrutu, apmeklējot trīs zemes slēpņus bad tolcas apkārtnē.

vēl viens bija ieplānots arī iebraucot minhenē, taču kad nonācām līdz klintīm, bija jau pilnīga tumsa, un mēģināt sazīmēt slāņu krāsas un nofotogrāfēt tradicionālo klints siluetu bija diezgan nereāli. saskumuši atgriezāmies pie auto, un sākām apsvērt nakšņošanas jautājumu — vēlvienu nakti gulēt bagāžniekā jau vairs nav interesanti, telti būvēt joprojām ir pārāk slapjš, atliek vien meklēt kādu pieņemamu viesnīcu. lai viesnīcu atrastu bija vajadzīgs internets, jo tāpat vizināties pa pilsētu un iet iekša visās viesnīcās pēc kārtas arī nav interesanti. pirmā doma, kur tikt pie interneta bija makdonalds, bet tas arī nekur tuvumā nerādījās, tāpēc izmetām pāris lokus pa guļamrajoniem cerībā atrast kādu neaizsargātu tīklu, taču, gaidi vien, likumpaklausīgie vācieši savus vairlesus sargā, tā ka atlika vien pavizināties pa pilsētu makdonalda meklējumos. vairākkārt jautāju ceļu, un vienmēr mani sūtīja pretējos virzienos, diezgan sarežģīti stāstot, kā tikt līdz man vajadzīgajai iestādei. turklāt visos gadījumos galapunkta pazīmes bija vienādas — aplis ar parciņu vidū, vienā malā autobusu pietura, otrā pusē makdonalds. beigās palūdzu, lai taksists izstāsta ceļu — un viens divi, mērķis sasniegts. minhene nav rīga, tur makdonaldā prāvā rindā pēc kafijas jāstāv arī pusvienos naktī. tikām pie kafijas un interneta, kuru mums palīdzēja pieslēgt atsaucīgs makdonalda darbinieks no polijas (viņš arī aizrādīja, ka mums datoram pulkstenis nav pareizs — esot par stundu ātrāks). prieks par internetu bija īss, ātrums bija nekāds, pat lmt mobīlais internets velkas ātrāk. tomēr stundas laikā sagaidījām pāris pieņemamu viesnīcu adreses, kuras tad arī devāmies apciemot. ērtāk protams būtu bijis piezvanīt un noskaidrot visu pa tālruni, taču viesnīcu telefona numuri laikam ir slepena informācija, jo uzreiz kautkā nesanāca atrast. atraduši tuvāko viesnīcu, ar nelielu pārsteigumu konstatējām, ka durvis ir slēgtas, viss ir tumšs, viesi un administrators jau saldi čuč. apbraukājot rajona tuvākās viesnīcas, situācija bija līdzīga acīmredzot vācijā nav pieņemts sākt meklēt naktsmājas pēc pusnakts.

piebraukuši pie vienas viesnīcas, pamanījām, ka viens logs pirmajā stāva ir atvērts, pie tā stāv treniņtērpā tērpies vīrs ar cigareti, un tam fonā tv kaste rāda futbolam līdzīgu spēli. pilnīgi sapriecājos, ka rekur viens kārtīgs un viesmīlīgs viesnīcnieks, neguļ, bet gaida viesus, un apsveicinājies turpat caur logu uzdevu jautājumu, vai šajā namā var dabūt divvietīgu istabu, uz ko pretī dabūju neizpratnes pilnu skatienu un mazliet apmulsušu taisnošanos, ka vīrs pats ir viesis un par brīvām istabām neko nezin. nu ka ne, ne, braucām tālāk — sarakstā bija palikusi vēl viena viesnīca lidostas rajonā, ne pārāk tuvu, un jāizmanto taču vienreizējā iespēja pabraukāties pa tukšām minhenes ielām! pēc īsas līkumošanas pa dažādiem minhenes rajoniem nonācam pie iespaidīgas jaunceltnes — spoža septiņstāvu viesnīca, durvis vaļā, mundierī tērpts administrators, un diezgan dārgs pirmais iespaids. taču, tā kā internets šo viesnīcu tika piedāvājis mūsu izvēlētajā cenu kategorijā, tad droši gājām iekšā iepazīties ar viesnīcas piedāvājumu klātienē. piedāvājums tiešām bija neticams — es pat divreiz pārjautāju, vai tiešām esmu pareizi sapratis, ka administratora kungs ar “neunundvierzig” tiešām domā četrdesmit deviņi, nevis deviņdesmit četri, un man aiz noguruma nerādās. tas tiešam tā bija, un īsu brīdi pēc formalitāšu nokārtošanas jau ievēlāmies ērtās gultās. ja nu kādam interesē, tad viesnīca saucas acom hotel.

sestdienas rītā pamodāmies deviņos, un vēl mazliet miegaini un saburzīti, vairākiem tūristu autobusiem par prieku izrāpāmies no auto bagāžnieka. īsa rīta tualete, pārbīdam mēbeles, respektīvi bagāžu no auto priekšas uz aizmuguri, un traucamies uz eventu. traucamies tā, ka atkal aizšaujam garām autobāņa izbrauktuvei, šoreiz tāpēc, ka senā 2002. gada kartē autobāņa izbrauktuvju numerācija mazliet nesakrīt ar dabu. nieka desmit kilometri līdz tuvākajai apgriešanās vietai, tie paši desmit atpakaļ, un tiekam prom no apnicīgā lielceļa. būtu braukuši desmit minūtes vēlāk, būtu kārtīgi ieberzušies sastrēgumā pie ceļa remonta — braucot garām, vērojam kā pretējā virziena joslā veidojas sastrēgums uz kādiem pieciem kilometriem. tikuši nost no bāņa, turpinām ceļu pa parastu šoseju, kura jau arī ir pilna ar kemperiem un nesteidzīgiem vācu tūristiem, kuri droši vien ir ceļā uz itāliju. līkumainais ceļš ir diezgan noslogots abos virzienos, tā ka nav pat iespējas izveikt kādu atsaldēta bembista cienīgu manevru.

ap pusvienpadsmitiem jau ir tāda sajūta, ka pilnīgi visi vietējie iedzīvotāji un vācu tūristi ir izbraukuši ielās, un visi kautkur brauc. bet brauc! nav nekādas apkārt bolīšanās vai nepamatotas bremzēšanas, viss notiek diezgan raiti, tā ka drīz jau esam cauri cellamzē un ierodamies pilsētiņā ar iedvesmojošo nosaukumu kaprun.

visi centrālie eventa notikumi ir ieplānoti kaprunas pilī, tāpēc braucam turp. pa ceļam novērojam dīvainas cilvēku grupiņas ar dažādiem devaisiem rokās, pārvietojoties pa pilsētu un neuzkrītoši apčamdot pieminekļus, tiltu margas un soliņus. stāvvieta pie pils pilna, galvenokārt austrijas numuri, taču vietām saskatāms arī kāds vācu vai ungāru numurs. par laimi, ne visi tusē uz vietas, dalībnieki ierodas un brauc prom, tāpēc arī ātri atrodam brīvu vietu kur noparkoties.

tā kā beidzot sāk spīdēt saulīte, izliekam uz haubes žāvēties slapjās kedas, un dodamies lūkot, kas labs notiek pilī. pilī notiek eventa http://www.geocaching.com/seek/cache_details.aspx?guid=b60781d0-0933-426d-9a67-80eb855e87ef reģistrācija, ielogošanās lielajā eventa viesu grāmatā, dažādu ar slēpņošanu saistītu nieku tirdzniecība, paliela trakabļu bļoda (cik es tajā ielūkojos, nekas daudz tur nebija, visu laiku notika kautkāda ceļojošo monētu un mantiņu maiņa),

kāpšanas siena ar instruktoriem un pie galdiņa sēdošs O.C.B. īpašnieks ar savu slaveno konservu kārbu — runā, ka esot visvairāk fotogrāfētā konservbundža pasaulē, droši vien jau ka tā arī ir, jo brīžiem pat veidojās rinda ar fotogrāfēties gribošiem slēpņotājiem.

atzīšos, ka arī es papozēju pie šī leģendārā objekta. vēl visas dienas garumā notika dažādām slēpņošanas tēmām veltītas prezentācijas un diskusijas — GSAK iesācējiem, GSAK advancētiem lietotājiem, diskusija par zemes slēpņiem, un gan jau vēl viskautkas. piereģistrējāmies, paņēmām jauno slēpņu sarakstu — divdesmit vēl nepublicēti dažādas grūtības slēpņi jebkurai gaumei, sabakstījām aparātā, un devāmies meklēt. meklēšanai tika atvēlētas divas stundas, jo gribējām vēl paspēt uz prezentāciju par zemes slēpņiem. tā kā laika nebija diez cik daudz, braucām meklēt tuvākos slēpņus.

ja austrijas lauku mazpilsētā ir ieradušies kāds tūkstotis slēpņu meklētāju, tad protams, ka nekāda lielā meklēšana nesanāk — jau ierodoties slēpņa vietā, pa gabalu jau ir manāmas cilvēku grupas, daži pagaida, kamēr pirmie noliek kastīti vietā, citi atkal nodod kasti nākamajai grupai rokās un dodas prom. nevarētu teikt, ka interesanta meklēšana, taču bija zināms prieks satikt tik daudz un dažādus līdzīgi domājošos.

pastaigām atvēlētās stundas paskrēja ātri, un drīz jau nācās atgriezties kaprunas pilī uz diskusiju par zemes slēpņiem. diskusiju vadīja viens no eventa organizatoriem C.H.R.I.S. — ar gana lielu pieredzi zemes slēpņu meklēšanā un izlikšanā, un vēl viens slēpņotājs, kura niku diemžēl neatminos — ar vairākiem simtiem atrastu zemesslēpņu. diskusija bija diezgan interesanta, tika apskatītas dažādas zemesslēpņu izlikšanas un meklēšanas nianses, dažādi atgadījumi un galvenās vadlīnijas šādu slēpņu izveidošanai. pēc diskusijas devāmies meklēt pārējos — gan jaunos, gan senākus slēpņus, atkal un atkal satiekot dažādus ļaudis cilājot akmeņus un apčamdot sētas stabus. uz vakaru debesis apmācās, un sākumā vieglais lietutiņš atkal pārvērtās diezgan slapjā negaisā. tā kā mums nebija nekādas vēlmes izmērcēt arī otro drēbju kārtu, mazliet piebremzējām ar pastaigām, turklāt par nožēlu jāatzīst, ka lielais vairums slēpņu bija diezgan vienveidīgi, ar magnētu pie infostendiem vai ceļazīmēm pielipinātas plastmasas bundžiņas. arī mistēriju galapunktā nekas vairāk par fotofilmas dozīti negaidīja. iespējams, ka kādam kalnā kāpjamajam trīs—četru zvaigžņu slēpnim gan vieta, gan pati kaste ir tāda ka elpa aizraujas, taču tam visam vajag laiku, un tā kā mums vēl siltā piemiņā bija kāpiens uz lōzerlohu, tad visādus kalnākāpjamos šoreiz izlaidām.

tiesa gan, vienā kalnā sanāca uzkāpt pilnīgi nejauši — piebraucām pie takas, kas ved uz slēpni, sākam kāpt augšup un mums pretī nāk kārtējā grupiņa slēpņotāju, kuri ar norūpējušos izteiksmi paziņo, ka kārtējais, kalns, kurā jākāpj līdz pašai augšai. nu mēs neko, saskatāmies, nu ja reiz jākāpj, tad jākāpj! un daudz nedomājot pa dubļainu un slidenu taciņu speramies augšā. uzkāpuši apmēram divas trešdaļas, nonākam vairāku taku krustpunkta, kur pirmajā momentā nav uzreiz skaidrs, kurp tālāk. paveroties gps aparātā, izrādās, ka esam jau metrus piecdesmit garām slēpnim, un tik augstu kalnā nemaz nebija jākāpj. kāpjot lejā takas malā arī kastīti atrodam, un mazliet lamājot ļaunos vācu slēpņotājus dodamies izlūkot cellamzē. cellamzē ir tāda kā vietējā lielpilsēta, tāds kā tukums, tikai pie skaista alpu ezera. izbraukājam pāris vietas, taču vairāki slēpņi rokās nedodas, tāpēc metam mieru, un izmantojot brīdi, kad nelīst, ejam pastaigāt pa ezera krastu.

sevi atkal liek manīt nogurums, un jāsāk domāt par naktsmieru, bet tā kā atkal sāk gāzt lietus, “telts pļavā” tiek svītrota no piedāvājuma, tā vietā izvēloties klāt gultu auto bagāžniekā. jā, un nogurums arī ir gana jūtams, lai nepiedalītos eventa vakara ballē ledushallē. atrodam jauku stāvlaukumu ar galdiem un soliņiem, diemžēl slapjiem, jo joprojām vēl līst, pārbīdām mēbeles, sarīkojam vakariņas un ejam pie miera.

Papildināts:

The O.C.B. (Original Can of Beans) is Geocachings First Trade Item, placed in the
“Original Stash” by Dave Ulmer (the Inventor of Geocaching and the hider of the first cache) back in May of 2000.