vakar manās rokās nonāca hp compaq klaptops, ar lūgumu noslaucīt putekļus no ventilatora un citām arhisvarīgam vietām. tā kā es šādu procedūru ik pa laikam veicu savam fujitsu siemens nepārākportatīvajam datoram, tad jau likās, ka nekādu bēdu — datora apakšā atskrūvējam kādas astoņas skrūves,
noceļam vāku, izpūšam putekļus, noslaukam, saskrūvējam visu atpakaļ, kā bija un pāri palikušās detaļas saberam kastītē.
tātad, nekā sarežģīta. kā tad! HP konstruktori ir ļoti pacentušies, lai normāli cilvēki reāli nočakarētos, skrūvējot vaļā vismaz septiņu dažādu veidu skrūvītes, knibinot vaļā klipšus, vadus un konektorus, plēšot nost klaviatūru… un tad man apnika. es sapratu, ka tas nav tā vērts, ventilatoru var papūst arī tā pat no augšas — es neesmu morāli gatavs izjaukt datoru pa detaļām, tajā skaitā noņemt monitoru un vēl visādus sīkumus, lai varētu iztīrīt radiatoru. nu kāpēc nevar ierīkot vienkārši atveramu un tīrāmu putekļusūcēju? tādu muļķudrošu un lietotājam draudzīgu?
cik varēju izpūtu ventilatoru, un saucot hp konstruktorus dažādos vārdos, saliku visu atpakaļ kā bija, un man par brīnumu, nekas pāri arī nepalika.

ja kādam interesē, tad izjaukšanas pamācība ar bildēm ir rodama tur.

ņemot vērā sestdienas skumīgo notikumu ar dubļos paslēptajiem akmeņiem, plāns svētdienai bija skaidrs — savākt Zaisu un doties ekskursijā pa rīgu strādājošu auto daļu veikalu meklējumos, un pēc tam uz skaļupēm kustināt subāru. pirmkārt jau ļoti veiksmīgi ar pirmo piegājienu mums ar Laurittu palaimējās iebraukt pareizajā pagalmā pēc Zaisa, un tālākais rīgā arī norisinājās diezgan raiti — autoveikali bija slēgti, bet atsaucīgs servisa saimnieks iedalīja gan filtru, gan kanniņu ar eļļu, tā ka jau pēc brīža bijām līgatnē pie pacienta, kuru tad Zais prasmīgi arī atdzīvināja, un nekādi aizdomīgi blakusefekti novēroti netika. tad nu arī vēlējām viens otram laimīgus ceļus un ko gan citu — braucām meklēt kastes. mēs gan ar Laurittu nekur tālu nebraucām, aizgājām izķemmēt līgatnes klinšu sūnas, bet šoreiz neveiksmīgi. arī norāde “zem sūnām” daudz nepalīdzēja. papukojāmies un braucam prom. nākamā pietura bija zanderu dolomīta alas līgatnes upes krastā. ar piebraukšanu tā ne pārāk (izņemot ja ir dubļu krāsas foresters — čau Zais!), tāpēc nosviedām auto pie zanderu kapiem, un bridām cauri mūžamežam, negaidīti observējot interesantu objektu. alas atradās visnotaļ ātri, tik kastīte kautkā nenāca rokā, jo prātā bija palicis, ka tai jābūt zem akmens. dažus pārcilājām, bet nesekmīgi, nācās atkārtoti pārlasīt aprakstu, un tad jau vairs nebija divu domu, kur ir slēpnis (protams, ka ne jau zem akmens). atkal izlauzāmies caur mežu, divreiz pārlecām gravā tekošām mazupītēm, un notiesājuši pusdienmaizītes braucām tālāk. cēsis šoreiz izlaidām, jo tur vajag veltīt visu dienu, un mērķtiecīgi tiecāmies uz limbažiem, kur janvārī mums tā ne visai veicās. šoreiz veicās labāk, un viss meklētais tapa arī atrasts.

kopš rīgas — rūjienas dzelzceļa līnijā sliedes no skultes ir novāktas, dzelzceļa stacijas arī dzīvo katra savu dzīvi, gan spožāku, gan mazāk spožu. par laimi limbažu dzelzceļa stacija ir sakopta un atjaunota, un šobrīd ir pārtapusi par autoostu, un peroni bez sliežu klātnes pa vidu ir iecienīta jauniešu pulcēšanās vieta.
jaunais slēpnis pie Baumaņu Kārļa pieminekļa uzreiz rokās nedevās, nācās mazliet iespringt un pārlasīt gan aprakstu, gan iepriekšējo atradēju ierakstus, lai gan atradējs bija tikai viens. atkārtots meklējums vainagojās ar atradumu un no slēpņa izceltu smuku ģeomonētu. pēc mazas maldīšanās pa šauro ieliņu labirintu nonācām pie bijušās limbažu filca fabrikas — XIX.gadsimta sarkano ķieģeļu ēka, diemžēl stipri cietusi, un šobrīd pamesta.

itkā pamestas celtnes nav nekas jauns, tomēr izstaigājām visu, ielūkojāmies kur var ielūkoties un uzkāpām uz zaļa, apsūnojuša jumta. tā kā no fabrikas jumta gulbjus redzēt nevar, nācās piebraukt tuvāk, un sameklēt to, kas ziemā nedevās rokās. šoreiz tas bija viens mirklis, Laurittas modrās acis un rokā ir. atpakaļ nolikšana gan nebija tik veikla, jo nācās uzgaidīt, kamēr aizies prom tante, kura bija ieradusies gulbjus barot, un diez cik naski prom netaisījās iet. bet nu beidzot aizgāja, nolikām kasti, un braucam tālāk.

viens mazs multi pa ceļam, mazliet ierūsējusi zvaigžņu karu kaujas mašīna ceļmalā un ceļš mājup. lai neierastos mājās pārāk agri, izmetām vēl līkumu caur zvejniekciemu un padrebinājāmies saulrietā pie jūras, nebija diez cik romantiski, bet “tur taču ir slēpnis”,

briesmīgā melnā truba

un sanktpēterburgā reģistrēts kuģītis “Лигатне”.

ar skumjām konstatēju, ka pārinstalējot kompi pārsimts rasējumi ar BR80 detaļām ir norāvušies podā, un atkal jāsāk viss no sākuma. kā jau rakstīju sen atpakaļ, tad man ir ilgtermiņa plāns (ilgst jau kopumā kādus gadus septiņus, jo šim projektam pievēršos epizodiski) uzbūvēt mazu jauku, un kas svarīgi — pilnvērtīgi funkcionējošu 80.sērijas tvaika lokomotīvi. Izvēle uz šo modeli krita tādēļ, ka šī ir salīdzinoši maza un kompakta mašīna (Ch2 — trīs piedzīti riteņpāri, divi tvaika cilindri), un man palaimējās no vācu džekiem dabūt paku ar diezgan haotiskiem un nepilnīgiem rasējumiem, bet tomēr tas ir vairāk, nekā nekas. turklāt precīzi rasējumi tīklā brīvi apkārt nemētājas, tā ka atkal jāķeras klāt pie autokadiem, solidworkiem, zīmuļiem un rokasgrāmatām.

ievērojot pirms gadiem aizsākto tradīciju, novembra pirmspadsmitie datumi tiek vadīti dedzinot benzīna litrus un bradājot pa civilizācijas neskartām vietām tā patālāk no galvaspilsētas. pagājšgad bija spēles ar lāpstu liepājas karostā un ielūkošanās dienvidu kaimiņu kūrortos.

vakar arī kompass rādīja konkrētu rietumu virzienu, un neskatoties uz “to balto sūdu”, kas neatlaidīgi centās pārklāt zemi un piedot slidināšanās efektu autotransportam, nepilnu piecu stundu laikā ar pieturām gluži parastā kodolbāzē taujeņos un divkārtēju kāpienu pamestā graudu bunkurā rudbāržos (kāpt nācās divreiz, jo kad graudu bunkurā iekāpu pirmoreiz, slēpņa kārbiņa jautri grabēdama noripoja bunkura dziļumā un pa caurumu izkrita ārā, tā ka nācās kāpt ārā, un atkal vēlreiz iekšā. bet runā, ka fiziskas aktivitātes svaigā gaisā esot veselīgas). jo tuvāk nāca liepāja, jo mazāk sniega, līdz apmēram pie durbes sniegs beidzās. liepājas nestē ielējis jaunu porciju degšķidruma, devos pētīt karostas pazemes noslēpumus. garos stāstos izplūst nedrīkst, tas jāpiedzīvo un jāredz katram pašam. piemēram sikspārņu uzlidojumu šaurā pazemes koridorā, kur nekad neiespīdz saules gaisma kaut arī nebiju pārāk izvēlīgs attiecībā uz piebraucamajiem ceļiem, netrūka ne dubļu, ne peļķu, kautkā izdevās izvairīties no rakšanas darbiem. tik vien, kā vienreiz priekšējais labais rats ieslīdēja labi maskētā grāvī, bet pielietojot zirgspēkus arā tiku visai operatīvi. ā, pa ceļam tika aplūkots arī atjaunotais karostas tilts, tāds smuks.

diemžēl kuģu iešana kanālā nenotika, un tilta grozīšanu neredzēju. bet gan jau nākamreiz. nākamās dienas plāns mazliet mainījās un tā tika nobumbulēta senu draugu kompānijā un sameklējot vien tikai vienu slēpni sikšņu vecajās vējdzirnavās.

pēc interjera spriežot, pirms pārdesmit gadiem šī ir bijusi visnotaļ šika atpūtas vieta ar saunu, baseinu un disko. par to liecina lakoto līstīšu un preskartona apdare, un ar brūnu grīdas krāsu pārklātas vēsturiskās koka daļas — centrālais stabs un par gaismekļiem pārvērstie lielie koka zobrati. lai arī cik interjeru nebūtu papostījuši padomju interjeristi, lielākais posts nāk no augšas — caur lubiņu jumta kupolu var arī skatīties zvaigznēs, bet galvenokārt pa to līst iekšā ūdens visos savos agregātstāvokļos, un dara savu slapjo darbu. iesaku apskatīt, kamēr vēl ir ko redzēt.
atpakaļceļā uz rīgu izvēlējos braukt caur priekuli, ezeri, auci un jelgavu. pirmkārt nekad pa to pusi nebiju braucis, otrkārt tā ir lieliska iespēja izvairīties no garlaicīgās rīga-liepāja šosejas.

apstājos pavērties arī uz vaiņodes staciju, izrādās, ka tur vēl vienas sliedes ir palikušas, neskatoties uz to, ka pasažieru vilcienu kustība šajā posmā tika pārtraukta 1998.gadā un arī visi pārbrauktuvju luksafori un cita infrastruktūra ir nomontēta (dzelzceļa līnija liepāja — kaišadore (lietuvā) tika atklāta 1871.gada 4.septembrī). jā, protams, un pa ceļam var arī atrast kādu slēpni, kaut arī bija ļoti liels slinkums saspringt uz meklēšanu. tā arī daudziem slēpņiem pabraucu garām, tik vien kā palūkojos kā izskatās virszemes raķešu bāzes angāri nīgrandē un uzrāpos alšu kaļķu cepļa pašā augšā.

ceplis salīdzinoši labi saglabājies, var atrast visādas interesantas štelles, ejas, trepes un trepītes. kaut arī slēpņa aprakstā minēts, ka “slēpnis ir gandrīz pašā augšā” — kurš tad pievērš uzmanību tādam sīkumam, kā “gandrīz”? ja jau augšā, tad augšā, un daudz nedomājot pa jauko tērauda konstrukciju, kura ir pārsteidzoši stabila un metinājumi bija atnākuši vaļā tikai pāris vietās, kāpu tik augšā. ā, un vienā vietā trūka arī gabaliņš no lentera tā nu uzspēros līdz pašai augšai, pārmeklēju visas konstrukcijas potenciālās slēpņu vietas, gan loģiskās, gan neloģiskās un ļoti vīlies jau kāpu lejā. atkārtoju meklējumus arī stāvu zemāk, bet neveiksmīgi. mazliet sašutis jau spēru soli trepju virzienā, bet tad es ieraudzīju Viņu. jā, tas bija Slēpnis. atlika vairs tikai mazliet pakāpties un rokā ir! atrodot šādus lieliskus slēpņus, kvalitātes latiņa ar katru reizi tiek pacelta augstāk un pāriet jebkāda vēlme meklēt rīgas sūdslēpņus. ar labi padarīta darba sajūtu (tas ir viens no slēpņa kvalitātes kritērijiem) iekrāsojot auto vieglā smilšu krāsā turpinu ceļu mājup. brīvdienas ir izdevušās, atkal viens gads klāt un šovakar jāiet ievērtēt merilina daiļrade.

diemžēl arī šodien sanāca pabūt rīgā, un izmantojot gadījumu, piebraucu arī pie dominas, iemest aci krāmu tirgū. nu jau pasākums plešas plašumā un salīdzinot ar pirmajiem ir lielāka sortimenta daudzveidība, bet protams, ir vēl kurp augt. un tā nu garlaikodamies klīdu starp krāmiem, pie viena otra pamielojot acis (tostarp ievērības cienīgs bija arī T3 VW ceļojuma autobuss ar paceļamu jumtu un iebūvētu gāzes plīti, tiesa gan šoreiz ne kā krāms pārdošanai bet pārdevēju transportlīdzeklis) un manu ievērību piesaistīja pie kāda tirgotāja kājām noliktā grāmata “Latvijas dzelzceļi 1918 - 1938″.

pieliecos pašķirstīt — ohoo, miljons ne grāmata! viss sīki un smalki aprakstīts par latvijas dzelzceļa atjaunošanu, stacijām, tiltiem un ritošo sastāvu pēc pirmā pasaules kara. šķirstīju, un šķirstīju, pilnīgi negribējās likt nost, jo skaidrs, ka par šo jau nu pārdevējs gribēs savus latus trīsdesmit… papriecājies, aizvēru grāmatu un noliku to vietā, un kautrīgi apvaicājos par cenu, un sev par pārsteigumu atbildē saņēmu “desmit lati, jo kā jūs redzat, tad grāmata ir diezgan sliktā stāvoklī. bet nu tas nav ndaudz, jo antikvariātos tāda labā stāvoklī maksā pāri piecdesmit latiem” pēdējie vārdi jau skanēja tāda kā taisnošanās, ka tik dārgi, bet es jau nedomājot sniedzu viņam desmitnieku, kas manuprāt ir nesamērīgi zema cena šādai grāmatai. dienas prieks!

lai tik kāds vēl mēģina stāstīt, ka “latgalītē” var atrast visu! nevar vis! šodien biju, iepazinos ar plašo, bet tomēr jāatzīst — vienveidīgo sortimentu, un neatradu divas lietas — vilciena stopkrānu un vecu zīmogu (vienalga kādu — trīsstūrainu, apaļu — nekāda nebija). pavērojot situāciju tirgū, radās aizdomas, ka piedāvājums tiek veidots atbilstoši pieprasījumam, nevis kā krāmu tirgū gribētos, ka pārdod visu pēc kārtas. iespējams, ka rīt jau varēs iegādāties piecus stopkrānus un astoņpadsmit dažādus zieģeļus, bet to mēs diez vai uzzināsim.

vienvakaru šonedēļ tika veikts vēsturisks un piedzīvojumiem bagāts pārbrauciens ķegums — rīga ar antīka paskata auto. viss sākās ar nelielu paviesošanos ogres csdd nodaļā un auto reģistrāciju un diezgan nežēlīgu uzmetienu no csdd nodaļā rezidējošas apdrošināšanas kompānijas BAN, kas par triju mēnešu octa polisi pamanījās noplēst apaļus 85 latus. tobrīd vajadzēja ātri un nebija daudz alternatīvu variantu, bet paskatoties eagents.lv redzam, ka tas ir konkrēti visdārgākais variants, un tieši divreiz dārgāks par gjensidige piedāvājumu. sāpe. otra sāpe bija ogres csdd nodaļas atteikšanās dot vienas dienas braukšanas atļauju no ķeguma uz rīgu, bet gan tikai līdz tuvākajai csdd nodaļai, respektīvi tai pašai ogrei. arī šajā jautājumā izvēles nebija, nācās piekrist. ar siltu tiko svaigi ielaminētu tehpasi kabatā, ieradāmies ķeguma lielākajā autoplacī, kur pēc dažu papīru parakstīšanas pretī tika izsniegts skumīga paskata uazs, un jāatdzīst, ka pirmajā momentā arī ne pārāk ejošs. akumulators sen kā izbeidzies, motortelpā pilnīgs klusums. attiecīgi brauciens uz ogri pēc slimības lapas tiek aizstāts ar vilkšanu “mīkstajā” uz rīgu. sakabinam un sākam vilkties uz rīgas pusi, kad vienā momentā pamanu spogulī izmisīgus nepārprotamus žestus, ka jāstājas malā. acīmredzot kautkas ir atgadījies. izrādās, ka Artūrs ir ielicis robā, un brīnumainais auto ir piešķīlies un pat darbojas! kaujas plāns momentā mainās par 180°, un rīgas vietā velkam uz ķeguma benzīntanku ieliet benzīnu un nomainīt akumulatoru. abas šīs darbības tiek operatīvi izdarītas, buss tiek ievilkts un tiešām darbojas! deg visas vajadzīgās lampas, bremzes arī beidzot ir izkustējušas un darbojas, mums abiem neviltots prieks! nosviežam bembi pie tuvākās mājas, un braucam braukāties pa rajonu. palīkumojam pa šaurajām ķeguma ieliņām, un kautkā tizli sanāk, ka vienā līkumā auto noslāpst… neraža, jākāto kāds kilometrs atpakaļ pēc vilcēja. pēc atkārtotas ievilkšanas vēlreiz pārspriežam darbības plānu — uz apskati ogrē braukt nav jēgas, auto patstāvīgi nav piešķiļams, tā ka atliek vien neuzkrītoši caur daugmali braukt uz rīgu. samainamies, un nu arī man ir tas prieks pastūrēt šo brīnumu. sajūtu gamma plaša, bet pāri visam noteikti absolūti bērnišķīgs prieks un mirdzošas acis, ko nespēj slāpēt pat grūti atrodams trešais pārnesums. šķērsojuši hesu, nogriežamies uz rīgas pusi, un uz šosejas pat izdodas sasniegt 82 km/h (salīdzinoši ar bmw spidometru, jo dzimtais uaz spidometrs ir diezgan drebelīgs, un ātrumu rāda visai aptuveni). jau pie 60 km/h ļoti ļoti gribas piesprādzēties, tik diemžēl nav ar ko. kopumā auto diezgan stabils, stūre klausa, viss strādā, tik nav tās dinamikas… bet tam jau ir citi auto. ar laiku aizmugurē sāk veidoties neliela nervozu vadītāju karavāna, un nepacietīgākās fūres apdzen pat līkumos. viens tāds pamuļķis s veida līkumā apdzenot gandrīz nošķūrēja vienā grāvī mani un otrā grāvī pretīmbraucošo audi. uz ne pārāk platā ceļa spoguļos ieraudzīju, ka mani jau apdzen fūre, un tā jau ir blakus, bet pretī nāk audī ar piekabi, un pilnīgi nezināju ko iesākt, jo piedot gāzi lai fūre var iekārtoties aiz manis būtu bezjēdzīgi, uazam tiešām nav nekādas dinamikas, bet bremzēt, lai fūre tiek man garām — nav atkal tik labas bremzes. beigās es nobraucu cik varēju malā, audī arī piespiedās otrai malai un fūre izspraucās pa vidu. ar Artūru vienojāmies mainīties daugmalē, un izbraukuši cauri centram sākām stāties malā. Artūrs smuki nobremzē ielas malā, es stājos aiz viņa, bet auto turpina braukt… bremžu vairs nav. aizripoju garām, apstājos. pēc īsas apspriedes nolemjam ceļu tomēr turpināt, jo nav jau īpaši lielas izvēles. palaižu Artūru pa priekšu, un pats velkos līdzi. pēc stresa pilnām četrdesmit minūtēm ieripojām servisa pagalmā, kur ap auto aplipa sajūsmināti meistari. bremzes un starteris ļoti operatīvi tika savesti darba kārtībā, tā ka nākamajā dienā jau varam braukt uz apskati. šoreiz brauciens apraujas jau pie pirmā luksofora, kur blakus piebrauc viens motorizētais milicis un noceļ malā. rezultātā protokols par braukšanu bez apskates. eh. nu nekas. toties apskates inspektors bija visnotaļ apjucis ieraugot šo brīnumu. slimības lapu arī dabūjām, tagad vismaz var mēnesi mierīgi braukt un ir skaidrs kas jālabo.
otrā reize, kad palikām bez bremzēm bija šodien, ņemot dalību subarupower orientēšanās pasākumā GPS Tīmeklis. veiksmīgas izlozes kārtībā izlozējām vispēdējāko starta numuru un ar Zaisu pie stūres distancē braši devāmies paši pēdējie. viss bija skaisti, līdz metrus divsimts pirms pirmā kontrolpunkta aizmugurē parādījās dīvaina, šmirģelim līdzīga skaņa, jo īpaši bremzējot. “acīm redzot kolodkas beidzās” dusmīgi norūca Zais, pēc īsas bremžu apskates. sakoduši zobus turpinājām ceļu, taču pie otrā KP aplūkojot vainīgo bremzi tuvāk, sapratām, ka nu ir tūtā — bremžu suports turējās vairs uz vienas skrūves, cilindrs jau bija izgājis pastaigāties un no šļaukas smuki tecēja eļļa. nācās ierīkot pitstopu un veikt remontdarbus, tikai pasākumu apgrūtināja fakts, ka no instrumentiem līdzi bija tikai domkrats, riteņatslēga un aptieciņa. noskrūvējām riteni, izskrūvējām arī otru suporta skrūvi, un mēģinājām tikt pie vēl vienas līdzīgas tuvējās mājās, kuru pagalmā bija redzams kas līdzīgs mini šrotam, taču neveiksmīgi izrakājot pāris spaiņus ar skrūvēm, neko derīgu netradām. beigās aizņēmāmies no dzelzceļa infrastruktūras 10cm tērauda drāti, ar ko tika sadrātēts bremžu suports, un saaudzīgā režīmā turpinājām ceļu. diemžēl prieki bija īsi, un pēc pieciem kilometriem bremzes beidzās vispār. apskatot tuvāk vainīgo, šoreiz izrādījās, ka atskrūvējusies un izkritusi bija pēdējā skrūve un viena kolodka, un suports brīvi plīvoja vējā. pēc īsas pastaigas atradās tikai kolodka, un ar skumjām nācās no dalības sacensībās izstāties. atpakaļ mājās tā arī atlikušos 45km noripinājām bez bremzēm.

tiko, pirms pāris minūtēm latvenergo nevajadzīgo auto izsolē, par 410 latiem tiku pie desmitgadīga uaz busa. pirktgribētāji bija trīs, no kuriem viens atteica dalību, tā ka palikām mēs divi. šo auto bijām noskatījuši ar čomu, atvēlot šim projektam četrsimts latus, jo nu vairāk tur nav par ko, turklāt tāpat vēl būs nepieciešami ieguldījumi. tā nu es droši turēju roku līdz četrsimts latiem, un kā izrādās, tad otrs pircējs arī bija nospraudis tādus pat griestus, un tieši pie četrsimts izstājās. bet es kļuvu par līdzīpašnieku vēl vienām galvas sāpēm

papildināts
speciāli pēc skatītāju lūguma:

pirms kāda laika sūrojos, ka rīgas gultņu veikalos nepārdod brīvgaitas sajūgus, viņš arī brīvrumba, viņš arī vienvirziena gultnis. gultņu bodēs nekā tāda nebija, un arī vairākas mehānisko komponentu tirdzniecības firmas manus mailus vienkārši ignorēja, tad nācās ķerties pie aizrobežu meklējumiem, kuri rezultējās ar 400 eiro par vienu gultni vācijā, 240 eiro čehijā un 98 eiro polijā. taisnības labad jāpiebilst, ka viņi nav pilnīgi identiski pēc konstrukcijas un pieļaujamā griezes momenta, sakrīt iekšējais diametrs, kas bija viens no noteicošajiem izvēles faktoriem, bet cenu politika ir skaidra, atliek vien meklēt. turpinot meklējumus arvien vairāk uz austrumiem, gultņu cena samazinājās proporcionāli attālumam, un klusā okeāna rietumkrastā jau bija nokritusies līdz sešiem amerikāņu rubļiem. daudz nedomājot tika nolemts ņemt četrus, lai būtu vismaz jēga maksāt par pastu apmēram tik pat, cik par gultņiem. un skat — zvans no kurjera, un piegāde līdz durvīm, bez nekādām galvas sāpēm.

nē, piedodiet, bet es no sporta fanošanas esmu tikpat tālu, kā no baleta, jo manā skatījumā ir interesantākas lietas, ko paveikt saulainā pirmdienas vakarā. piemēram uzkāpt vecā katlumājas skurstenī. pa iekšpusi. un pēc tam 15 minūtes mēģināt nomazgāt rokas un izpurināt no drēbēm sodrējus. vai iedoties divus kilometrus dziļi purvā, noskatīties saulrietu, un nākt atpakaļ. bez ziepēm izspraukties caur siltumtrases trubām un neiesprūst. sasveicināties ar apsargiem, un vienoties, ka gan viņiem, gan man būs interesantāk, ja es tikšu galā pats un viņi tikai skatīsies (kad parādījos nullespunkta tuvumā ar gpsr rokās, no tuvumā esošās sargubūdas izlēca divi sargi, un viens jau bļaudams, ka es ne tur meklēju, skrēja rādīt pareizo vietu), vēl vakar kādu pusotru stundu es pabiju pamestā katlumājā, no kuras brīnumainā kārtā vel nav iznestas visas dzelzslietas un kur tiešām ir daudz ko redzēt. tad nākamais pieturas punkts bija ar mazu ‘ātripārkāpsētai’ epizodi pie pamesta graudu elevatora, un divarpus stundas nesekmīgi levitējot pāris metrus virs daugavas gandrīz pašā rīgas centrā. un skat — pulkstens jau pusčetri, jābrauc mājās ātri pagulēt.
un kas interesanti, pat četros no rīta ārā bija +17°C.