kādu brīdi man pat likās, ka tīkls sevi ir izsmēlis, un tur vairs nav nekā interesanta, ko brīvos brīžos palasīties, taisni vai skumji sametās. bet, redz ka tā vis nav — ja kāda laba persona pasviež saiti uz saturu saturošu vietni, tad var pat neatraujoties lasīt, un lasīt. nebūtu slinkums, varētu atspraust visus vadus un ērti atlaisties dīvānā… bet ne šoreiz.

brīvdienas parasti ir dienas, kad nav jāstrādā, bet var darīt visādas citas lietas. daži lūr tv, citi guļ, citi skrien pa mežu, daži atkal dzer, un vel citi meklē kešus. es šoreiz izvēlējos ikgadējo sestdienas vakara pastaigu pa vecrīgas krogiem (gluži tāpat, kā pirms gada, un pirms diviem, un vēl, un vēl…) nemainīgā brašu studijas biedru kompānijā. kārtējo reizi neviltots izbrīns par aizvērtajiem vecrīgas krogiem, par alus cenām, un visādas citas mietpilsoniskas tēmas. hm, šogad pat dikensu aizvēruši, nebija no kā mūs izmest. toties lielais īru krogs stāv kā stāvējis, un pilns ar britiem, kuri, un ne tikai briti, tika novēroti arī citās vietās, un pāris daiļavas, kuras vienam viegli iereibušam britam par kopīgu fotogrāfēšanos ar stipru krievu akcentu prasīja divus latus. ak jā, un vecā makšeina vietā ir atvēries kautkāds neīru krogs, ar demokrātiskām alus cenām un koši sarkanām sienām. tajā tad arī tika pavadīta vakara lielākā daļa, gremdējoties nostaļģiskās atmiņās par studiju laiku un makšeinu kā neatņemamu sastāvdaļu. finālā, vispārējai jautrībai pie mūsu galda tika pieaicinātas kautkādas vācu dāmas (par meitenēm roka neceļas viņas godāt) un tika spēlētas azartspēles uz izģērbšanos. nē, izģērbšanās gan laikam nebija, bet dejas uz galdiem un dusmīga emoveidīga oficiantmeitenīte gan. ievērojot pēdējo gadu tendences, mājāsejamais laiks pienāk arvien ātrāk, un tā arī šogad — pusvienos jau bija gana, izvadājis nelabojamos alkoholiķus pa mājām, devos gultas virzienā. un, kā par brīnumu — naktī no sestdienas uz svētdienu izbraukāju pusrīgu, bet nemanīju nevienu policijas ekipāžu, un arī ārrīgā bija tukšs un kluss. jocīgi.
svētdiena atkal tika veltīta fiziskām aktivitātēm svaigā gaisā, šoreiz — laiva un daugavas ūdeņi. meklējot geocache slēpņus, āgrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad +/- visi kontinentalās sauszemes slēpņi ir aplasīti, un jāizdomā kāda nebūt viltība, lai tiktu pāri slapjumam, kas atdala salu no cietzemes. visneoriģinālākais veids ir piepūšama laiva, un tādu arī vakar ar Udaju izmantojām, lai tiktu uz Mīlestības salu Daugavgrīvā un uz Nāves salu. Salas, protams, kā salas — Mīlestības sala mežonīga un neurbanizēta, neskatoties uz to, ka atrodas ostas termināļu ielenkumā, Nāves sala ierakumu un bunkuru izvagota, bet sakopta, ar izpļautiem celiņiem un takām un monumentu tās aizstāvjiem. trešais laivojamais slēpnis nebija uz salas, bet gan novārtā pamestā apūdeņošanas pazemes tunelī Ķekavā. tā kā ieeja (jeb varbūt tā kādreiz ir bijusi izeja?) tunelī sanāk tieši daudzstāvu dzīvojamo māju pagalmā, tad arī skatītāju mūsu nodarbei netrūka, daži pat nāca aprunāties, un stāstīja teikas, kā kanāls ir izskatījies padomju laikā, kad tas tika darbināts ar pilnu jaudu, un ūdens esot plūdis straumēm. šobrīd pamests, un nevienam nevajadzīgs, ar krūmiem apaugušiem un nobrukušiem krastiem, vasaras karstumā smirdot tas bojā dzīvi vietējiem, bet pazemes noslēpumi vilina piedzīvojumu meklētājus. laivas ielaišana zālēm aizaugušajā un akmeņiem piebirušajā kanāla ieejā diez ko eleganti nevedās, bet tomēr laiva palika vesela, un mēs lēni ieslīdējām tuneļa dzīlēs. apūdeņošanas tunelis nav nekāda sūdupītes caurteka, un stiepjas, iespējams pāris kilometru garumā zem Ķekavas. tuneļa interjers ir diezgan pieticīgs, ar betona plākšņu noformējumu un ļoti atgādina doom vai quake pirmatnējās versijas. iepriekšējie kešotāji tunelī esot satikuši arī sikspārņus, bet mums šoreiz nepaveicās, acīmredzot šiem ir apnikuši šitie laivotāji ar lukturiem, un mazie vampīriņi ir pārvakušies uz mierīgāku vietu. tā nu mēs airējām, airējām, airējām un airējām, līdz kamēr gaisma ar visu tuneļa galu palika tālu aiz muguras un arī aiz līkuma, kautkur augšā bija dzirdamas auto skaņas, un bijām tā aizrāvusies ar airēšanu, ka gandrīz aizvilkām garām slēpnim. lūk tā. kārtējā vieta, kur no laba prāta neviens iekšā nelīdīs, bet ir to vērts.

Vai rinda veikalā pie kases virzās uz priekšu ātrāk, ja aizmugurē stāvošā tante šņācot un pūšot pakausī stumjās virsū, un ir izkrāmējusi savu iepirkumu ratu saturu pie kases, pirms es esmu paspējis nolikt tukšo groziņu tajā figņā, kur tos tukšos groziņus liek…

vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri aizmirst vai pazaudē atslēgas, brilles, dokumentus, bet redz, šodien pat, kā izrādās, esmu atstājis mājās pulksteni, modinātāju, fotokameru, piezīmju grāmatiņu, kabatas lukturīti, mobīlo interneta pārlūku, telefonu un navigācijas ierīci. protams tas viss ir sabāzts vienā mazā plastmasas keisā, kurš tad arī palika… kautkur. bez tā visa pilnīgi var iztikt, vienīgi navigācija pietrūkst - būs mazliet apgrūtināta šīvakara kešošana, bet pilsētā var iztikt arī ar analogo kompasu.

kapēc reizēm ir tā, ka pietiek ar vienu teikumu, nē, ar vienu vienīgu vārdu, lai laika ritums apstātos, lai visas lietas apkārt kļūtu mazsvarīgas, domas izgaistu un pazustu pamats zem kājām? un pat tā īsti nav skaidrs, kāpēc tā?