sensenajos laikos, kad es vēl mācījos skolā, latviešu literatūrā, paralēli "es jums iemācīšu mīlēt Raini" bija "obligātā literatūra" — grāmatu saraksts, kuras apzinīgajiem padomju skolniekiem bija jāizlasa. šajā sarakstā rotājās tādas zvaigznes kā Andreja Upīša "zaļā zeme", gan Viļa Lāča "Uz jauno krastu", gan b. Kaudzīšu "mērnieku laiki" un Imanta Ziedoņa "Kurzemīte". protams, netrūka arī daudzu un dažādu citu hrestomātisku darbu ko ārpus skolas palasīties, un pēcāk domrakstos par tēmu izteikties. ne es apzinīgs biju, ne arī visas tās grāmatas izlasīju, turklāt ar laiku nāca atziņa, ka nekas šajā dzīvē nav un nevar būt obligāts. toties izlasīt labas grāmatas var rekomendēt gan. jebkurā laikā.
tā nu manās acīs nonāca Anšlava Eglīša romāns "Piecas dienas", un to es arī pāris vakaros izlasīju. jāatzīst, ka diezgan smags darbs, ar dzīvu pēckara Latvijas dzīves tēlojumu ar ļoti asu okupantu, komunistu un to roklaižu kritiku. ļoti tieši un nepārprotami. ja "Vai te var dabūt alu" bija tāds viegls piedzīvojumu—spiegu romāns, tad piecu dienu grāmatā Anšlavs ņem pa skarbo. grāmata ieteicamās literatūras plauktam un pagājušā gadsimta vēstures zināšanu atsvaidzināšanai, par notikumiem, kurus nedrīkst aizmirst.

turpinājums »

senos laikos, kad veikalā vēl varēja nopirkt pienu, tas, ja to laicīgi neizdzēra, sarūga un kļuva par rūgušpienu, kas arī bija tīri labi lietojams uzturā. tāds kā jogurta priekštecis. bet senie laiki jau sen kā pagājuši, un tagad veikalā var nopirkt pakās pildītu baltu šķidrumu, kam uz pakām stāv rakstīts ka iekšā piens, bet vienīgā līdzība ar pienu ir krāsa. nu un protams atkarībā no ražotāja izmantotajām garšvielām, arī garšai reizēm ir attāla līdzība ar pienu. nav jau nekas traģisks, es viņu dzeru un leju pie tējas, tikai mani brīžiem kaitina tas, kā ar laiku izmainās šī šķidruma garša — apmēram nedēļu dzīvojot ledusskapī, tas pēkšņi vienā dienā kļūst skābi-rūgts, turklāt nemainot konsistenci, un parasti šī garšas izmaiņa tiek pamanīta iedzerot pirmo malku tējas, kam seko pffflrrrr…. lai tā nenotiktu, kāds inovatīvs optimizators vārdā Ko Jangs ir izdomājis piena paku, kura laika gaitā simulē piena pārvēršanos sierā, mainot piena balto krāsu uz sierdzelteni caurumaino. tas arī būtu diezgan jauki redzams veikala plauktā, kurās pakās ir svaigs baltais šķidrums, un kurās nē, neiespringstot pētīt derīguma termiņus.

šorīt braucot pa vienu no daudzajām rīgas ielām, man pa priekšu stūrēja ar visādām reklāmām aplīmēts busiņš, un tā nu garlaicības mākts es tos uzrakstus un bildes papētīju. viss jau būtu jauki, jo ne mazums mums aplīmētu busiņu, bet daži uzraksti iedūrās acī: "izplatīšana — virzīšana — merčendaizings" brrr, šausmas. par izplatīšanu skaidrs, ņemam preces un dalam pa labi, pa kreisi. slimības arī var izplatīt, bet no konteksta ar citām bildēm un dažādu zīmolu bildēm uz busa (prezervatīvi, baterijas, lampiņas) var saprast, ka šoreiz ir taustāmu nieku izplatīšana. virzīšana. virzīšana manā izpratnē ir pārvietojums. paņemam kādu no augstākminētajām lietām, lampiņu piemēram, un stumjam, stumjam, stumjam, kamēr esam pavirzījuši. paklikšķinoties pa tās firmas mājlapu, tā arī netika skaidrs, kas viņuprāt slēpjas aiz 'virzīšanas', jo uzklikšķinot uz šada nosaukuma pogas parādījās citas sadaļas — izplatīšana, loģistika, merčendaizings, reklāma un pasākumu organizēšana. acīmredzot 'produkta' virzīšana 'tirgū'. skan dīvaini. un tad nāk vārds 'merčendaizings', no kura šermuļi skrien pār kauliem un mati ceļas stāvus. es saprotu, ka p0kemoni internetā raksta visādas glupības un lieto dažādus aizgūtus nevārdus, bet nu…. iegūglējot jau pirmās lapas rezultatos var atrast skaidrojumu, kas tas ir par zvēru — preču un reklāmas materiālu izplatīšanas optimizācija. nu un šim procesam nevar izdomāt kādu jēdzīgāku apzīmējumu?

sauciet mani par agresīvu nihilistu, apsaldētu audistu vai dajebkā, bet šodien pamanīju vienu lietu. mani netraucē ātruma ierobežojumi, bet gan tie vadītāji, kas šos ierobežojumus ievēro. vai arī strauji nobremzē, līdzko iedegas dzeltenā gaisma luksoforā. gandrīz šovakar vienu tādu iestūmu krustojumā — brauc kā normāls cilvēks, tā feini uzgāzē, ar domu, ka tūlīt mauks pāri krustojumam, es arī neko sliktu nedomādams braucu ar tādu pašu domu, te pēkšņi iedegas dzeltenā gaisma, un puisis pedāli grīdā. bremzes pedāli protams. labi ka nebija ledus. un tā divreiz pēc kārtas. grr.

ar grāmatām ir tāpat, kā ar bitēm — nekad nevar zināt, kas būs iekšā. būs paslēpta kāda naudaszīme, izgriezums ar viskija blašķīti, herbarizēta cannabis sativa lapa vai saspiests zirneklis. un tie, mazie, melnie — jā, burtiņi, kā tie būs sakārtoti, un ko pavēstīs, kā arī pats galvenais un svarīgākais, turklāt attiecināms ne tikai uz grāmatām, bet uz jebkuru drukāto presi — vai būs bildes, un ja būs, tad kādas? lūk. tā nu pirms pāris nedēļām manās rokās nonāca izslavētais 'fuko svārsts'. jā, grāmata ir bieza un svarīga, iesieta kvalitatīvi un cietos vākos. burtu ir ļoti daudz, bilžu savukārt, ļoti maz, un tās pašas tādas shematiskas. bet nu lai jau būtu. acīmredzot Umberto diez cik labi neprot zīmēt, bet rakstīk gan viņš prot, un izskatās, ka viņam pašam arī patīk. rakstīt. jo citādi, diez vai viņa grāmatas taptu tik biezas. pagaidām ar citām Eko grāmatām neesmu pazīstams, tik cik manītas svešos grāmatplauktos. īstenībā, sajūtas, kādas rodas lasot grāmatu būtu japieraksta lasīšanas laikā, jo lasot biezas grāmatas, sajūtas ik pa laikam mainās, bet es redz noslinkoju. nekas, mēģināšu atsaukt atmiņā šos iespaidus.
vispirmākie iespaidi par šo darbu man bija jau pirms lasīšanas, neatceros kur, bet biju dzirdējis salīdzinājumu ar 'davinčī kodu', un attiecīgi arī no 'fuko svārsta' gaidīju vismaz spraiga sižeta kriminālromānu, ja ne modernos Sīpoliņa piedīvojumus. bet nē. te nu man bija patrāpījušies kļūdaini informācijas avoti, un pirmajā piegājienā izlasot 0.5 grāmatu, man tapa skaidrs, ka nekāda akciona nebūs vis. respektīvi, grāmatas sākumā ieskicētā aina ar mājienu, ka atrisinājums nāks ar laiku grāmatas beigās, ieintriģē un notur lasītāju, jo varbūt, varbūt, ka nevis beigās sāksies aizraujošu notikumu virkne, bet nākamajā nodaļā? tiekot pāri pusei, arī šī ilūzija zūd, un tālāk jau ir vienkārši jālasa, kaut vai aiz spītības. respektīvi, grāmatas trīs ceturtdaļas aizņem templiešu, rožkrustiešu, brīvmūrnieku un citu iluzionistu teikas un pasakas, sazvērestības teorijas, svētā grāla leģendas un citas blēņas. ja to visu tā smuki ar šķērītēm čik-čik… nu labi, varbūt ne visu, bet lakoniski izklāstīt vienā nodaļā, tad sanāktu jauka jauniešu literatūra, varbūt pat atmiņu romāns, un būtu ietaupītas trīs ceturtdaļas papīra, iespiedēju darbs, lasītāju laiks un dabas resursi. lūk tā. bet jā, Umberto māk rakstīt. (es jau laikam to teicu)