tā kā šobrīd visi intensīvi dala septītā numura stafetes kociņus, viens no Mambas un otrs no Asmo tika arī man, un ta nu neko darīt, rekur lūk septiņi fakti no manas dzīves:

1. es nemāku spēlēt zoli (neskatoties uz garajiem gadiem visādās izglītības iestādēs), toties mani vācu draugi iemācīja spēlēt ričuraču ar uzdzeršanu, respektīvi, brīdī kad kāds no kauliņiem aiziet mājās, iedzer visi, izņemot mājās ejošā kauliņa saimnieku.

2. vienīgā reize, kad mani līdz šim ir aizturējusi policija, bija kādreiz agrā jaunībā, kad es vācijā stopēju uz autobāņa, un kā nu sanāca, kā ne — nostopēju poliču busiņu, kurš mani laipni uzņēma un atņēma pasi. tā kā tajā brīdī man bija stipri vienalga ar ko pārvietoties, galvenais, ka virziens pareizais, tad varētu pat teikt, ka es biju mēreni priecīgs, un visai jautri bija noskatīties kā poličonkuļi brīnījās par manu dokumentu: 'o, lat-vija, latvija, was ist den das?' biju pietiekami slīpēts, lai tēlotu muļķi un nesaprastu ne nieka vāciski, līdz ar to es tiku izsēdināts tuvākajā miestā nost no autobāņa, man atdeva pasi un ar zīmēm skaidroja, ka uz bāņa stopēt nedrīkst, bet uz bundeštrāses esot okej :'auf dem autobahn darfst du nicht stoppen, autobahn — nicht, bundesstrasse — gut, ok, ja! verstehst?' atstāja mani un aizbrauca. ko man bija darīt? gāju atpakaļ uz autobāni. jā, pēčāk gan dzirdēju no citiem ar līdzīgu pieredzi, ka ļaunie poliči esot iegriezuši DM60.00 sodu par šādu gājienu.

3. ja nemaldos, tad pirms trijiem četriem gadiem piebeidzu LP65.

4. pirmais nopietnais darbs bija pāris mēneši pie 16K20 (virpa tāda) rīgas gāzes cehā, ražošanas prakses ietvaros. protams, tā vietā lai apgūtu ko jaunu, no rīta līdz vakaram virpoju uzgriežņus. īstenībā bija ļoti laba prakse, un nāca saprašana, ka stāvēt pie virpas — paldies, nē.

5. pamatskolā, kopš otrās klases bija jānēsā brilles, bet es protams to nedarīju, jo visi par mani smējās (loģiski), un tā nu es sačakarēju savas ačteles vēl vairāk, un brilles dabūju nēsāt tāpat. tikai krietni vien spēcīgākas. toties bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem varu kādu apsaukāt par aklu muļķi, jo reti kuram ir lielāki mīnusi par mani.

6. blēņas, blēņas… ā, jā, vienreiz, kad biju sīks, neatceros, droši vien gāju kādā otrajā vai trešajā klasē, tad vienreiz mājās sēžot pie pusdienu galda, ar kāju pastūmu malā krēslu, uz kura tajā brīdī sēdās mans fāteris. viņš protams ar diezgan lielu blīkšķi apsēdās uz grīdas, vienā rokā karote, otrā maizes rika un ar tādu visnotaļ izbrīnīti dusmīgu skatienu momentā pat neko nevarēja pateikt. es arī biju izbrīnījies, jo neviens nesmējās, kautgan man tas likās reāli smieklīgi. dabūju bārienu, protams.

7. nedzeru tēju bez piena. izņēmumi ir kautkādas ozolmizu vai vērmeļu zāļu tējas, bet tādas es arī kopš bērnu dienām neatceros dzēris.

lūk.
tālāk staffeti nododu salavecim,simbel,kirilam,ore man,zandim,xlt.guntim dk.

1.čehu māksnieks Dāvids Černijs savā, pie eiroparlamenta izstādītajā darbā 'entropa' attēlojis visas eiropas dalībvalstis, balstoties uz asiem stereotipiem par šīm zemēm, un protams, liek vāciešiem dusmās griezt zobus un raudāt, jo uz vācijas kontūras attēlotie autobāņi izvietoti svastikai līdzīgā formā. tieši tā — nevis tie veido konkrētu uguns krustu, bet gan ir kautkas līdzīgs. jā, nenoliegšu, ja labi grib, tad tur var saskatīt ugunskrustu. bet var arī nesaskatīt. man ir žēl tos cilvēkus, kuri pat uz galda izbērtu sēkociņu kaudzītē spēj saskatīt 'svastikai līdzīgu zīmi' un aiz kauna nosarkt, jo viņa vectēvs bija vācietis.

2.jedem das seine — tādu saukli savai kafijas reklāmas kampaņai ESSO benzīntankos bija izvēlējis Tchibo, bet plakātus nācās novākt, jo dažiem šāds vārdu salikums — 'jedem den seinen' (katram savu) — atgādina saukli, kāds rotāja būhenvaldes nometnes vārtus ('jedem das seine', katram savs). nav pirmā reize, kad šis sauklis tiek izmantots kāda produkta reklāmā: 1998.gadā Nokia mēģināja šadi reklamēt maināmos telefonu vāciņus, bet pēc protestiem reklāmas plakātiem tika uzlīmēts 'was ihr wollt' (ko jūs vēlaties), 1999.gadā erfurtē burgerkingam un 2001.gadā minhenes merkura bankai izgāzās reklāmas kampaņas ar šo pašu saukli. ja mazliet palūkojamies vēsturē, tad teiciena 'katram savs' — 'Suum cuique' — saknes ir meklējamas senajā grieķijā, kur Platons tika definējis tadu vienkāršu lietu, ka katram pilsonim jānodarbojas ar savu lietu, nevis jādara viss pēc kārtas. un kas interesanti, šis pats teiciens 'suum cuique' ir vācijas militārās policijas jeb feldjēgeru devīze, ierakstīta viņu emblēmā, kas principā ir prūsijas ķeizara Frīdriha II Lielā melnā ērgļa ordenis.

3.vecākiem atņem trīsgadīgu ādolfu hitleru — tas protams notiek visu iespēju zemē āmrikā. nezinu sīkumus, bet manuprāt, ka bērnam, kuru vecāki ir spējīgi tā nosaukt, tā būs labāk.

4.savukārt bariņš Tomasa Kuka tūrfirmā strādājošu jauniešu nopelnījuši pērienu un atlaišanu no darba, par to, ka atļāvušies darba baļļukā pozēt fotogrāfam ar nacistiem raksturīgo sveicienu — paceltu labo roku. ārkārtīgi bīstams un nosodāms pārkāpums, vai ne? man jau liekas, ka absolūti muļķīgas un banālas dzērušu jauniešu izdarības, nekas vairāk.

tā kā latvija jau izsenis ir slavena kā kalnu slēpošanas lielvalsts, nu vismaz lietuvā noteikti, tad vismaz reizi gadā jau nu jāsaņemās un jābrauc paslīpēt latvijas kalnu virsotnes. darbdienu vakaros var aizšaut pastāvēt rindā kautkur siguldā, cēsīs vai baldonē, bet brīvdienās tomēr var arī saņemties uz tālāku izbraucienu, un braukt iepazīties, piemēram, ar latvijas lepnuma — gaiziņa — piedāvājumu. piektdienas vakarā rīga — bērzkogs — lautere (tas turpat blakus gaiziņam) tieši divas stundas, un neskatoties uz sniegu latvijas lielceļi lieliski sakopti, nošķūrēti un nokaisīti, jo nav jau nekāda rīga. gulēt un ēst labi dod kučuru dzirnavās, kur arī pie reizes var aplūkot sienaspulksteņu kolekciju ēdamzālē un dzelzslietu krājumu pagrabā, tīri vai skaudība pārņēma, par tiem senlaiku dzelžiem… nu lūk, jā. tātad izgulējies un paēdis, rīdzinieks ir gatavs kāpt uz inventāra, un baudīt kalnus. kā jau iepriekš bija nolemts, tad pirmā pietura, ir gaiziņš, un kas patīkami, tad arī norāžu pie ceļiem netrūkst, un vajadzīgo kalnu atrast nav sarežģīti. gaiziņš kā gaiziņš, brūkošs skatu tornis kalna galā, inventāra noma pirmskara šķūnītī un pacēlājs, kurš kopš ādolfa laikiem paspējis padarboties gan alpos, gan tatros un iespējams, ka vēl kautkur. nogāzes nosaukums 'dāmu paradīze' sevi pilnīgi nemaz neattaisno, drīzāk jau to varētu saukt vienkārši par 'elli' un ir ļoti piemērota ekstrēma un pārsteigumu cienītājiem, jo kalns ir ledains, ar pampakiem un tranšejām šķērsām pāri, un visādām negaidītām sīkreljefa izmaiņām. pāris reizes nošļūcis ar dēli, sapratu, ka manas dēļošanas iemaņas ir stipri par vājām, un pārkāpu uz slēpēm, bet nu arī slēpju braukšana uz šī nogāzes kautkā prieku nesagādāja. ak, jā, un trases darbinieks, kurš dežūrēja pie pacēlāja, jautats, kad trase pēdējo reizi retrakota, neizpratnē bolīja acis un prasīja 'kā tas ir? āāā, ar traktoru? nē mums nav.' lūk. tāpēc, sakravājāmies, un veicam mazu pārbraucienu apkārt kalnam un golgātu. apkārt, jo ceļam, pa kuru var aizbraukt pa taisno, ir uzbērts jauks kalniņš pa vidu. nebūs jums te ko pie konkurentiem braukt, tā teikt. acīmredzot pamatoti, jo golgāta nogāzes pret dāmu paradīzi kā diena pret nakti, gan kalna kvalitātes ziņā, gan servisa ziņā. bija jau protams arī uz golgāta ledus, bet tas vismaz ir kopts un līdzens, bez visādām bedrēm un zariem kalna vidū. golgātā savukārt bija arī savas dīvainības — iespēja braukt no kalna līklocī cauri kokiem, un mazliet jocīgi likās tas, ka pacēlājs iet slīpi pāri nogāzei, respektīvi lejābraucējiem ir jāmēģina trāpīt šķirbās starp tiem, kas ar pacēlāju brauc augšā. laba daudz nevajag, tāpēc pēc pāris intensīvi pavadītam stundām augšā—lejā, metām mieru, un devāmies meklēt ēst. ēst tika ļoti veiksmīgi atrasts pašā madonas centrā — restorāns 'šlāgeris', kurā tika baudītas izcilas vakariņas sākot ar brīnišķīgu dārzeņu biezeņzupu un beidzot ar milzīgu porciju grilētas teļa gaļas ar dārzeņiem un brūkleņu mērci, kvalitātes un apjoma ziņā tālu pārspējot rīgas restorānus. respektīvi, visās ailītēs liekam pieci ar krustu. un protams, pārsteigumu sagādāja arī rēķins — 12.x lati par karalisko maltīti diviem. lūk tā. vakars bija iesākts godam, un turpinājumā bija mazs izbrauciens līdz cesvainei ar neiztrūkstošu iesēdienu pilsētas centra puķudobē, līdz kamēr kāds izpalīdzīgs audībraucējs mani no tās izvilka, jo šoreiz spēles ar lāpstiņu izskatījās diezgan bezcerīgas. un vispār, kas tā par modi, būvēt puķudobes, tur kur jābrauc? atceļā uz augstākminētajām dzirnavām, kur dod gulēt, nogriezāmies no galvenā ceļa, lai palūkotos, kas gan ir tas objekts, kurš ir tik ļoti izgaismots, ka gaismas atblāzma ir redzama tālu pāri mežiem un pļavām? piebraucot tuvāk, izrādījās, ka tas ir rēķu kalns, un viņš izskatījās tik pozitīvs, ka jautājums ko darīt svētdien palika neuzdots. vēl viena madonas pievārtes iezīme ir visnotaļ maniakāls ceļu policists, kurš vientuļi patrulē un ķer ļaunos likumpārkapējus. es viņa aktivitātes jau ievēroju pa dienu, bet tā nu sagadījās, ka arī viņš ievēroja manas aktivitātes un gana laipni izteica brīdinājumu. pēc rīta pamošanās, izčammāšanās un brokastīm devāmies pretīm rēķu kalnam, kas uz sevi liktās cerības attaisnoja pilnībā. serviss līmenī, rindu nav, apkalpošana laipna, kalns sakopts, vienīgi varēja būt mazliet stāvāks. brīnišķīgi. noslēpojuši dienas normu, posāmies mājupceļam. mazu vilšanos sagādāja svētdienās nestrādājošais brīnumrestorāns šlāgeris, kura aizvietošanai izvēlētais ceļmalas smecerkrogs atpalika visās kategorijās. bija protams garšīgi, bet ir vēl kurp augt un tiekties. mājupceļu locīju caur ērgļiem, suntažiem un kangariem. brīžiem radās aizdomas, ka par šī ceļa kopšanu rūpējas speciālas ledus lejamās mašīnas, jo ledus bija spožs un gluds kā spogulis, tikai vietām bija saraktas mazas trepītes. vēl jāpiezīmē viena ceļubūvētāju kļūda — apmēram pie suntažiem ir ārkārtīgi nepareizi izbūvēts pagrieziens uz ogri, un kāda slēpotāju kompānija bija uzsēdinājusi savu auto uz kupenas. tā kā man pašam bieži gadās izmantot pakalpojumu 'izvelc mani', tad nevarēju vienaldzīgā augstprātībā pabraukt garām bēdu brāļiem, un pēc nelielas cīņas un kārpīšanās pa ledu visi varēja laimīgi turpināt ceļu.

tiem, kuru īpašumā ir tāda ekskluzīva lieta, kā persōnīgā bibliotēka (nu vismaz vairāk par trijām grāmatām), reizēm nākas saskarties ar putekļu problēmu, jo tie mīl sēdēt uz grāmatām, un labprātīgi prom neiet. ar lupatu nav īsti ērti tīrīt grāmatas, un ar parastu birsti arī ne visur var tikt klāt, tāpēc kāds atjautīgs un tīrību mīlošs bibliotekārs ir uzkonstruējis grāmatbirsti ar dažāda garuma sariem, lai ērti varētu izdzenāt putekļus. grāmatbirste iegādājama par $80.00. un tai ir viens būtisks trūkums — tā ir tikai birste, respektīvi, noslaukot grāmatas, istabā pacelsies smuks putekļu mākonis, tā ka varbūt tomēr iztikt ar putekļusūcēju?

kā nu gadījās, kā nē, bet vēls piektdienas vakars tika atvēlēts mazai geokeštūrei pa kurzemgali, respektīvi mazliet pa kurzemi, un mazliet pa zemgali. bija brīnumjauka ziemas nakts ar spožu čigānu sauli, zvaigznēm un —10°C, un bija gana gaišs, lai pārgājienos cauri mežiem, pāri pļavām un aizsalušiem ezeriem iztiktu bez lukturiem. vietām mazliet spocīgi, vietām romantiski, vietām slapji — pāris reizes sagadījās ielūst cieceres ezerā, bet tas mani neatturēja turpināt ceļu. pēc agrā rīta kafijas saldus statoilā, jo visas citas kafijiestādes vēl bija ciet, ceļš veda cauri zvārdes pagastam — teritorijai, kura visus okupācijas gadus nebija iezīmēta nevienā kartē, jo tur bija ierīkots krievu armijas bumbošanas poligons. ceļa malās ir daudz vecu māju drupu, ar krūmiem aizaugušas, ļoti skumjš skats.

pāri poligonam paceļas uzlidojumu vadības tornis, pareizāk sakot — torņa drupas, no kura pāri purviem un ezeriem var redzēt labi tālu, pat līdz mēnesim.

arī no baznīcām šajā teritorijā nekas daudz nav palicis, bet toties netrūkst reliģijas apmātu fanātiķu, kuriem jāpiespamo arī baznīcu drupas.

mazliet apmulsumu radīja ceļa kopšanas tradīcijas šajā novadā — viss ceļš cauri zvārdes pagastam bija brīnišķigi nošķūrēts līdz pat zīmei, kur beidzas zvārdes pagasts un sākas lielauces pagasts, bet sešsimts metri līdz nākamajam krustojumam vispār izskatījās aizmirsti. acīmredzot, nav ko jums te no saldus uz auci braukāt. tomēr izlauzos cauri ledus un sniega blāķiem, jo nākamā pietura bija vecā vītiņu kaļķu cepļa skurstenī, no kura arī nekas daudz vairs nav palicis.

bet priecē fakts, ka tomēr metāla zagļiem rokas mazliet par īsām, lai aizstieptu visu.

izbraukuši cauri vēl pāris purviem, ekspedīciju noslēdzām dobeles livonijas ordeņa pils drupās, kuras man par lielu pārsteigumu izrādījās ļoooti lielas.

vismaz salīdzinot ar vairumu citu latvijā sastopamo viduslaiku piļu atlikumiem, šīs tiešām bija ļoti pilsdrupīgas pilsdrupas. tāda ļoti akmeņiem bagāta diena sanāca.

daži izgudro atjautīgus svara vērošanas instrumentus, citi savukārt piedāvā četrpakāpju ūdenskrānu, apelējot pie vides aizsardzības un dabas resursu taupīšanas, kas šajā gadījumā izpaužas izvēloties vajadzībām atbilstošu kalibrētu ūdens strūklu, nevis tecinot kā pagadās. mazajām vajadzībām — mazāk ūdens, lielajām — vairāk. loģiski. taču padomājot, kāda varētu būt šāda krāna mērķauditorija — visticamāk azartiski autovadītāji, manuālās pārnesumkārbas cienītāji, kuriem prieku sagādātu arī šāda ūdens krāna štepselēšana pirmais—otrais—trešais—ceturtais—otrais…. nu nez vai tur liela ūdens taupīšana sanāks bet doma, protams, ir laba. ak jā, autors ir Šens Di.

kāda Haikuna Denga spožais prāts, liekot lietā dedukciju, konstrukciju un franciju, ē, francija laikam bija valsts… fran… fan… fantāziju(!) ir radījis lielisku instrumentu svara vērotājiem un vienkārši maniakāliem statistiķiem, kuri uzskaita visu līdz pat mazākajam sīkumam — poda brille ar integrētiem svariem, kuru displejā var uzskatāmi redzēt konkrētā mērinstrumenta lietotāja svara izmaiņas procesa laikā. un izmantojot Zinātnisku pieeju un variējot ar iegūtajiem mainīgajiem, ievietojot tos formulās, integrējot, dalot un multiplicējot, ieinteresētās personas var iegūt dažādus salīdzinošos datus, zīmēt līknes un grafikus, un rīkot, piemēram, sacensības 'mēneša pārtikas pārstrādātājs' vai tamlīdzīgi, atkarībā no tās pašas fantāzijas.

pirmais Ņūtona likums un inerce
"ķermenis paliek miera stāvoklī vai turpina vienmērīgu taisnvirziena kustību tikmēr, kamēr tam pieliktie spēki to neizmaina." respektīvi, šis fizikas pamatlikums apraksta inerci. inerces lielumu nosaka ķermaņa masa — jo tā lielāka, jo lielāka būs arī inerce. loģiski, ka no tā arī izriet, ka ir nepieciešams kāds spēks, kurš ķermeni izkustinātu no miera stāvokļa, kā arī vēl kāds spēks, kas ķermeni nobremzētu, visbiežāk berzes spēki un tā. 

berze
ar berzi arī nav tik vienkārši kā izskatās — a) ir miera stāvokļa berze — tas ir berzes spēks, kurš jāpārvar sākot stumt miera stāvoklī esošu ķermeni, lai uzsāktu kustību , b) ir rites berze — berzes spēks starp ķermeņiem, kuri veļas viens pa otru, kā arī c) slīdes berze, kad ķermenis x šļūc pa virsmu y.

pēdējās dienās, piesnigušajās rīgas ielās, kā arī citviet, var redzēt zinātkārus autobraucējus, kuri augstāk minētos likumus un sakarības mēģina apgāzt, pierādot jaunas teorēmas un izvirzot revolucionāras hipotēzes, bet… Ņūtons uz mākoņa maliņas sēž un bārdā smaida. vakar novēroju, kā nepareizu aprēķinu rezultātā automobīlis H izvirzīja krustojumā priekšā stāvošo automobīli T.

laimīgu jums visiem jauno gadu un priecīgus ziemassvētkus! (kā sena tautas gudrība vēsta — labāk vēlāk, nekā nekad)
jaunais gads beidzot ir atnesis arī ziemu — vakar vakarā pat —8°C un šodien mazliet sniega, pie kam reāls sniegs, nevis kautkāda lipīga ķēpa. turklāt gana daudz, lai sālsūdeņa laistītāji vēl deviņos no rīta nebūtu paspējuši tikt ar to galā uz Valsts Galvenajiem Autoceļiem, un piesniguši tie atgādināja pasakainus meža ceļus. un rīgas ielas arī, bet kā var noverot, tad sodien laikam opelistiem vēl ir brīvdienas, jo sastrēgumi netika novēroti, un atslēdzot visas elektronikas, rīgas sniegoto ielu līkumos varēja no sirds izbaudīt aizmugures piedziņas priekšrocības! no visa augstāk rakstītā varam secināt, ka gads ir iesācies ļoti pozitīvi, ka ielas var netīrīt pie nosacījuma, ka uz tām nelien bezpiedziņas auto ar vasaras riepām. un ja nebūtu jāstrādā, varētu pat uz kalnu aizlaist…