nē, piedodiet, bet es no sporta fanošanas esmu tikpat tālu, kā no baleta, jo manā skatījumā ir interesantākas lietas, ko paveikt saulainā pirmdienas vakarā. piemēram uzkāpt vecā katlumājas skurstenī. pa iekšpusi. un pēc tam 15 minūtes mēģināt nomazgāt rokas un izpurināt no drēbēm sodrējus. vai iedoties divus kilometrus dziļi purvā, noskatīties saulrietu, un nākt atpakaļ. bez ziepēm izspraukties caur siltumtrases trubām un neiesprūst. sasveicināties ar apsargiem, un vienoties, ka gan viņiem, gan man būs interesantāk, ja es tikšu galā pats un viņi tikai skatīsies (kad parādījos nullespunkta tuvumā ar gpsr rokās, no tuvumā esošās sargubūdas izlēca divi sargi, un viens jau bļaudams, ka es ne tur meklēju, skrēja rādīt pareizo vietu), vēl vakar kādu pusotru stundu es pabiju pamestā katlumājā, no kuras brīnumainā kārtā vel nav iznestas visas dzelzslietas un kur tiešām ir daudz ko redzēt. tad nākamais pieturas punkts bija ar mazu ‘ātripārkāpsētai’ epizodi pie pamesta graudu elevatora, un divarpus stundas nesekmīgi levitējot pāris metrus virs daugavas gandrīz pašā rīgas centrā. un skat — pulkstens jau pusčetri, jābrauc mājās ātri pagulēt.
un kas interesanti, pat četros no rīta ārā bija +17°C.

ja braucot auto, sāk parādīties jūtamas vibrācijas, tad ir divi varianti — ir tukša riepa vai nav pieskrūvēts ritenis. tā kā pirmais variants jau tika izspēlēts februārī, tad vienmuļo vakardienu mazliet krāsainaku padarīja atskrūvējies aizmugurējais ritenis, kurš visu mājupceļu intensīvi tirināja auto. vairākas reizes stājos malā, lai paskatītos, kas par štelli, bet stāvošu auto viņš lika mierā. nu un tā aizdrebēju līdz mājām, turklāt kas interesanti, vibrācijas pierima intervālā starp 90 un 100 kmh. jā, tātad iebraucu sētā, un nodomāju, ka jāiet velreiz paskatīties, kas tad īsti tur notiek, varbūt pat jāpārbauda skrūves, vai nav kāda atskrūvējusies? un ko jūs domājat — no piecām trijas nolūzušas un divas vēl knapi turās. turpinājumā mazliet vēsi sviedri, pārdomas par dzīves jēgu un dažādi lamuvārdi. šorīt lēnprātīgi uz divām skrūvem turoties atripinājos līdz servisam, kur man pagājšnedēļ riteņus mainīja, un palūdzu sakārtot šo lietu. meistari bija laipni un pretīmnākoši, un viss beidzās pozitīvi.

vakardien sanāca iegriezties vienā no centrālajiem rīgas gultņu veikaliem ar konkrētu vēlmi iegādāties brīvgaitas sajūgu, un izklāstījis savu vajadzību Viszinošajam Pārdevējam, saskatīju viņa acīs neizpratni. tad viņš nosodoši pakratīja galvu, un uzdeva jautājumu: ‘priekš kam tev tādu vajag?’ pirmajā mirklī pat neattapu ko atbildēt, jo ja jau esmu atnācis uz veikalu nopirkt konkrētu lietu, tad jau laikam vajag. ‘nu nav mums tādu, nav. brauc uz eskāefu ūnijas ielā, tie ar tādām muļķībām nodarbojas. un tas gultnis tak tev maksās savus simts latus!’ tāda normāla pārdevēja attieksme pret potenciālo klientu, kurš pārdevēja prāt nodarbojas ar muļķībām, un ir gatavais lohs (© šrota tante).

šovakar gadījās redzēt, kā dāma ar moci pa otro joslu pirms krustojuma piebrauc blakus fūrei, parāda pagriezienu, un gar pašu fūres purnu nogriežas pa labi. lieki piebilst, ka fūres vadītājs neredzēja moci, kur nu vēl moča pagriezienu. beibei noveicās, jo fūres vadītājs skaitīja vārnas un neuzsāka kustību reizē ar moci.

lieldienās dažkārt sanāk tā, ka iekrīt četras brīvdienas pēc kārtas. brīvdienas tādā ziņā, ka nav jāiet uz darbu, un ja pacenšas, tad šo laiku var visai blīvi piepildīt ar dažādām aktivitātēm. piektdienas rītā sarunas par ūdenslīmeņa svārstībām dārzā un laivas špaktelēšanu ar senioru pārgāja sarunās par amatas krācēm un sešdesmit gadu vecām atmiņām par tēva bērnības dienām kārļos, un saruna beidzās ar “davaj, aizlaižam paskatīties”. ko tur daudz domāt, lecām dzelzs kumeļā un forsējuši Lielo Peļķi, kurā ik pa laikam kāds pamanās pazaudēt numura zīmi, pārsist riepu vai izlauzt amortizatoru, pēc nepilnas stundas bijām pie melturu tilta, kur kāru aci nolūkojāmies uz tiem laimīgajiem, kas tērpušies dažādos, vairāk vai mazāk laivošanai piemērotos kostīmos, mērca upē airus. kārdinājums jau bija liels, un daudz netrūka, ka arī mēs būtu noīrējuši kādu ūdensbraukšanas rīku, bet tomēr daži apstākļi atturēja no šāda apstākļu pavērsiena.

pie melturu tilta satiku arī vienu kešotāju ekipāžu, kurus tad arī pavadījām straujajā peldējumā. pēc īsa pārbrauciena ar auto, piestājām pie kārļu tilta, palūkoties, kā airējas, izstūmām vienu mālos iegrimušu autobusu, un braucām tālāk uz zvārtas ieža pļavu, kur paralēli tusam krastā, kas, kā varēja noprast bija galvenais pasākums, daži piedalījās arī ūdenssporta sacensībās, un nikni lamājot iereibušus tūristus, mēģināja trāpīt laivu vārtos.

pieminēšanas vērti bija pāris seniori, kuri laivu vadīja visai braši, taču pa sauszemi gan pārvietojās bezmaz ar spieķi. papriecējuši acis un novēlējuši veiksmīgus startus pāris satiktiem laivotājiem, sākām braukt mājup, pa ceļam iegriežoties un izstaigājot vienu diezgan garu mākslīgo līgatnes alu.

sestdien plānā bija izmest līkumu pa zemgali, nokāpt vienā no pamestajām padomju kodolbāzēm un atrast tajā paslēpto kešu, bet diemžēl tas neizdevās, jo līdzi bija bērni un arī kompanjoni nejuta nekādu azartu iespringt un žonglēt pa sienām, lai izietu pa noplūdušu koridoru līdz šahtai. nāksies atgriezties vēlreiz. toties prieku un mazliet adrenalīnu sagādāja uzkāpiens turpat netālā ūdenstornī, protams ar saimnieka laipnu piekrišanu.

nākamais pieturas punkts bija dzelzceļa muzeja ekspozīcija pie jelgavas stacijas, kurā bija apskatāma mīlīga dzelzslietu kolekcija, tīri skaudība sametās.

dažus eksemplārus mēs nopētījām ar profesionālu interesi, jo plānā ir uzbūvēt mazu, jauku drezīnu, ar ko ekskursēt pa pamestajām dzelzsceļa līnijām (kur vēl nav nospertas sliedes).

paēduši centrālajā jelgavas ēdnīcā (kā sauc, neatceros, bet manuprāt tā ir vislabākā vieta kur ieturēt maltīti, atrodas pretī pilsētas pasāžai), braucām atpakaļ uz rīgu, jo pulkstenis jau sāka rādīt uz vakara pusi, taču pa ceļam tomēr sanāca vēl viena pietura šrotā, šosejas malā. mūsu nolūks bija gluži vienkārši papetīt un, ja izdodas, atrast kādu piemērotu auto detaļu iecerētās drezīnas ritošajai daļai, jo konstrukcija itkā skaidra, ber risinājums nē. tad nu pirmajam sastaptajam skūtgalvim teicām, ka vajag audīgolfa vai arī kāda cita auto flančus ar diskiem. cilvēkveidīgais robots, kurš pazīst tikai skaidri nosauktu auto marku un konkrētu detaļu pēc mūsu jautājuma uzkārās. nu tā, ka pilnīgi apjuka, jo kā tad tā, cilvēki nāk meklēt detaļõas, bet nezin kādam auto, tā taču nevar. tika pasaukta visai kolorīta persona, kura bija šrota īpašniece un pēc pāris vārdiem saprata mūsu vajadzību, un pārlikusi prātā iespējamos variantus, deva norādījumus robotam, kuru nosauca par pilnīgu muļķi, kurš neko nesaprot, lai sameklē ļeončika stupicas un diskus, tie būšot īstie. kamēr skūtais rakājās pa šķūni un meklēja vajadzīgās lietas, tante izdīca AV2 cigareti, un apskaidroja, ka viņai esot viens no labākajiem šrotiem, ka viņas znots ir lohs, vācieši ir lohi, un ka cilvēki, kas pērk jaunas detaļas, arī ir lohi. kad mēs sākām pētīt atnestās ļeončika stupicas skrūves un savā starpā spriest, vai tā ir metriskā vītne vai nav, tante iejaucās starpā ar repliku ‘metriskā vai centrimetriskā, nu vītne kā vītne, ko jūs tur muldat?! zinātnieki, bļe, atradušies!’ jā, nu vītne protams metriskā, tantei taisnība vienojāmies par abām pusēm pieņemamu metāllūžņu cenu, un kļuvām par četru ļeončika disku un stupicu īpašniekiem. nu vairs atliek salasīt pārējo, un aidā.
savukārt vakar, ar sīko pavadījām septiņas lieliskas stundas ar visām latvijas piepūšamajām atrakcijām piepūstajās olimpiskā centra hallēs, kas bija īsta bērnu paradīze, kur no sirds izlēkāties, izkāpelēties un ar karuseļiem izvizināties. atzīšos, ka arī es nenoturējos, un dažus kūleņus izmetu. nu labi, varbūt arī ne dažus.

kā jau dabā ierasts, pavasarī latvijas augstajos kalnos, kur izvietojušies iecienīti slēpošanas kūrorti, bobsleja trases un senas viduslaiku pilis,  intensīvi tiek kausēts sniegs, un iegūto ūdeni salej gaujā. tā nu gaujas lejtecē var baudīt nelielu ūdens pārpilnību, un īpaši jauks skats paveras no vietas, kas ir piecus metrus virs kritiskā līmeņa.

turpinājums »

tāds kā klusums ēterā, neskaitot mazo pirmā aprīļa joku, kurš sanāca diezgan dabiski, pāceļoties no viena servera uz otru. iepriekš sērkoku kasti uz priekšu dzina WP 2.6.5, no kura izeksportēju pārvākšanās failu, kuru kautkā negribēja ņemt pretī jaunais WP 2.7.1. pēc neilgas cīņas wordpress tomēr piekāpās, un saturs atkal ir savās vietās. otrs aprīļa joks, kuru pat tā īsti par joku nenosauksi, bija pilnīgi nejauša atklāsme, ka pirms pāris nedēļām ir beidzies autovadītāja apliecības termiņš, un es pilnīgi sajutos tāds kā beztiesisks… par iemeslu šādai atklāsmei bija liepājnieku šūmēšanās par vietējo policistu cimperlīgo prasību uzrādīt derīgu medicīnisko izziņu, kas nebūt nav jāvadā līdzi un visiem interesentiem pēc kārtas jārāda. jā, nu man arī pavīdēja tāda maza domiņa, kā tad man pašam ar to izziņu, un tad — hops! — ir jau aprīlis. medicīniskā izziņa, protams, ir kārtējā formalitāte un jauka parunāšanās ar medicīnas speciālistiem par alkoholu, narkotikām un asinsspiedienu. vienīgā reālā pārbaude bija pie acu ārsta, un arī nepieklājīgā konveijera ātrumā — trīs rindiņas vienai acij, trīs otrai. vakara nagla protams bija narkopsihologs, jeb psihonarkologs, nu respektīvi divi vienā, svarīga paskata ūsains onkulis ar caurubjoši vienaldzīgu skatienu, kurš katru jautājumu uzdeva divreiz — kur jūs strādājat, m, kur jūs strādājat, kas jūs esat pēc izglītības, ko, kāda jums izglītība, tiesības nav nodzertas, ko ne, dzēris nebraucat? un tādā garā, paralēli savelkot paviršus ķekšus aptaujas lapā un saštempelējot astoņus dažādu izmēru zīmogus. viss. bauskas ielā darbdienas vakara tukšums, ne rindas pie kasēm, ne pie dokumentu formēšanas, tik vien, ka jāuzgaida, kamēr galvenais laminētājs ielaminēs. piecpadsmit lati par mazu plastmasas gabaliņu nav diez cik adekvāts cipars, bet nu nauda jau jāpelna, protams.

Laipni lūdzam WordPress. Šis ir jūsu pirmais raksts. Palabojiet vai izdzēsiet to, un tad sāciet blogošanu!