pirms kāda laika sūrojos, ka rīgas gultņu veikalos nepārdod brīvgaitas sajūgus, viņš arī brīvrumba, viņš arī vienvirziena gultnis. gultņu bodēs nekā tāda nebija, un arī vairākas mehānisko komponentu tirdzniecības firmas manus mailus vienkārši ignorēja, tad nācās ķerties pie aizrobežu meklējumiem, kuri rezultējās ar 400 eiro par vienu gultni vācijā, 240 eiro čehijā un 98 eiro polijā. taisnības labad jāpiebilst, ka viņi nav pilnīgi identiski pēc konstrukcijas un pieļaujamā griezes momenta, sakrīt iekšējais diametrs, kas bija viens no noteicošajiem izvēles faktoriem, bet cenu politika ir skaidra, atliek vien meklēt. turpinot meklējumus arvien vairāk uz austrumiem, gultņu cena samazinājās proporcionāli attālumam, un klusā okeāna rietumkrastā jau bija nokritusies līdz sešiem amerikāņu rubļiem. daudz nedomājot tika nolemts ņemt četrus, lai būtu vismaz jēga maksāt par pastu apmēram tik pat, cik par gultņiem. un skat — zvans no kurjera, un piegāde līdz durvīm, bez nekādām galvas sāpēm.

vakar sagadījās mazliet paviesoties ķeguma hesā, un pēc šīs iestādes apmeklējuma biju ieplānojis mazliet pakešot pa rajonu, jo sen taipusē nebija sanācis būt. pirmais mērķis bija nolūkots turpat ķegumā, daugavas krastā, un cik nu spēju atcerēties, tad kādā kokā. jā, koordināšu nullpunkts sanāca tieši pie koka, bet nācas kādas minūtes divdesmit uzgaidīt, kamēs čaklais zāles pļāvējs pabeidz savu darbu un nesteidzīgi sakrāmējas un aizbrauc. kad viņš beidzot bija prom, veikli uzrausos koka zaros, bet no slēpņa ne miņas. pakāpu vēl augstāk — atkal nekā. tā kā vēl bija kur pakāpties, tad vēl mazliet pakāpos, bet tomēr bez rezultāta. domīgi saraucis pieri iekārtojos ērtāk, un vēru vaļā internetu, lai paskatītos, kas par desām, un kā izrādās, tad šis slēpnis jau kādu laiku kā neaktīvs. eh, neraža. vismaz raušoties lejā no koka sagādāju prieku dažiem skatītājiem.

tad nu beidzot arī es savā cv varu lepni ierakstīt punktu, ka visnotaļ veiksmīgi esmu piedalījies autolistes rīkotajās sacensībās. šoreiz tas bija pasākums 12 ķebļi ar astoņpadsmit stundu kontrollaiku elites klasei un lērumu dažādu vairāk vai mazāk interesantu uzdevumu (garlaicīgu uzdevumu tiešām nebija). pasākums bija izcils gan uzdevumu, gan organizācijas ziņā, tā ka nav pat neviena akmeņa ko mest organizatoru dārziņā. nogurums, gandarījums un prieks par trešo vietu!

atkal pilnas ielas ar okupantu atribūtiku rotātiem auto. skumji.

iegāju burvīgajā pasaku lapā ar gluži miermīlīgu mērķi — sameklēt un, kā moderni saka — lejupielādēt kādu klausāmpasaku ko pie vajadzības atskaņot atvasei, bet nekādi nevarēju saskatīt pogu “lejupielādēt mp3″. pirms pāris nedēļām bija, točna zinu, bet tagad vairs nav. mazliet pabrīnījos, kā tad tā, varbūt kautkāda reforma, un lejupielāžu sadaļa ir pārvietota kautkur citviet, bet nekā nebija — izrādās, ka arī šo pasakaini jauko lapu ir apgrābstījuši akas/kakas līkie pirksteļi, un nebūs jums nekādas pasaku lejuplādes! uzzinot šo faktu, es tiešām sāku rupji lamāties (to es daru reti, bet šis nu ir _gadījums_), un ne jau tas, ka nevar pa taino saglabāt klausāmo gabalu tā sadusmo, jo to var elementāri apiet, bet gan tas, ka pēc akkas/lakas/kakas domām visi datorlietotāji ir žuļiki, zagļi un pārkāpj visus iespējamos likumus. ech… un kas būs tālāk?

sestdiena palidoja vienā acu mirklī, un vēl tagad ir sajūta, ka tas viss notika pilnīgi citā dimensijā, kā labā spraiga sižeta kino. piedzīvojums saucās CDT Lapsa Simtiem un izpaudās kā intensīva dažādās vairāk vai mazāk ievērības cienīgas vietās paslēptu un nepaslēptu kontrolpunktu meklēšana, kā arī tiesnešu mašīnas izsekošana un ķeršana izmantojot internetā pārraidītu atrašanās vietas gps signālu, vienkāršiem vārdiem runājot — kā filmās rāda, kad uz ekrāna var redzēt, kur pārvietojas izsekojamais objekts. pasākumam atvēlētās desmit stundas pagāja nemanot, liepāja tika izbraukāta no viena gala līdz otram apmēram piecas reizes, tika pabūts stadiona katakombās, karostas graustos, ziemeļu fortos, ezerā uz mola, vecpilsētā, ostmalā, torņos, mazliet grobiņā, mazliet kapsēdē, mazliet šķēdē, zem tilta, uz jumta, ar velosipēdu, pie bungām, lidostā, pagrabos, riepās, mežā, aiz garāžām un vēl, un vēl… un pa starpu onlainā tv3 mājaslapā tika vērota hokeja tiešraide, kas arī sagādāja zināmu prieka devu. finišējām tieši laikā, respektīvi pirms saulrieta, ieapēdām organizatoru sarūpēto zupu, piecpadsmit reizes noskatījāmies hokeja spēles labākos momentus, pārspriedām piedzīvojumus, un saņemot paziņojumu, ka rezultātu apkopošana mazliet kavēsies, devāmies izbraucienā uz liepāju sameklēt pāris slēpņus un samedīt kautko ēdamu. pēc stundas pienāca vēl viena īsziņa, ka rezultāti tomēr nebūs tik drīz zināmi, un tika pieņemts lēmums doties pie miera. naktī nežēlīgi pārsalu, kaut arī bija divas vilnas segas un beigās vēl jaku uzmetu pāri, neapkurinātā cellē bija vēsāks nekā ārā, toties svētdienas rītā saulīte sildīja diezgan braši, tā ka siltums atkal ielija kaulos. atpakaļceļš bija līkumains ar vairākkārtēju apstāšanos un kāpšanu torņos, tiltos un citu objektu apskati, kas bija vistiešākajā veidā saistīta ar slēpņu meklēšanu un jautri pavadītu laiku. ap pusdienlaiku mana jautrība beidzās ar neciešamām galvassāpēm un vispārēju nelabumu, bet ko nu par to. divas dienas pavadītas godam, nobraukti 700+ km, gūti simtiem iespaidu un pozitīvu emociju, kārtējo reizi aplūkota liepāja un atklātas jaunas vietas, kur būs vēlreiz jāatgriežas un apskatei jāvelta mazliet vairāk laika. lielum lielais paldies organizatoriem — CDT, un komandas biedriem calibra666!