lai tik kāds vēl mēģina stāstīt, ka “latgalītē” var atrast visu! nevar vis! šodien biju, iepazinos ar plašo, bet tomēr jāatzīst — vienveidīgo sortimentu, un neatradu divas lietas — vilciena stopkrānu un vecu zīmogu (vienalga kādu — trīsstūrainu, apaļu — nekāda nebija). pavērojot situāciju tirgū, radās aizdomas, ka piedāvājums tiek veidots atbilstoši pieprasījumam, nevis kā krāmu tirgū gribētos, ka pārdod visu pēc kārtas. iespējams, ka rīt jau varēs iegādāties piecus stopkrānus un astoņpadsmit dažādus zieģeļus, bet to mēs diez vai uzzināsim.

vienvakaru šonedēļ tika veikts vēsturisks un piedzīvojumiem bagāts pārbrauciens ķegums — rīga ar antīka paskata auto. viss sākās ar nelielu paviesošanos ogres csdd nodaļā un auto reģistrāciju un diezgan nežēlīgu uzmetienu no csdd nodaļā rezidējošas apdrošināšanas kompānijas BAN, kas par triju mēnešu octa polisi pamanījās noplēst apaļus 85 latus. tobrīd vajadzēja ātri un nebija daudz alternatīvu variantu, bet paskatoties eagents.lv redzam, ka tas ir konkrēti visdārgākais variants, un tieši divreiz dārgāks par gjensidige piedāvājumu. sāpe. otra sāpe bija ogres csdd nodaļas atteikšanās dot vienas dienas braukšanas atļauju no ķeguma uz rīgu, bet gan tikai līdz tuvākajai csdd nodaļai, respektīvi tai pašai ogrei. arī šajā jautājumā izvēles nebija, nācās piekrist. ar siltu tiko svaigi ielaminētu tehpasi kabatā, ieradāmies ķeguma lielākajā autoplacī, kur pēc dažu papīru parakstīšanas pretī tika izsniegts skumīga paskata uazs, un jāatdzīst, ka pirmajā momentā arī ne pārāk ejošs. akumulators sen kā izbeidzies, motortelpā pilnīgs klusums. attiecīgi brauciens uz ogri pēc slimības lapas tiek aizstāts ar vilkšanu “mīkstajā” uz rīgu. sakabinam un sākam vilkties uz rīgas pusi, kad vienā momentā pamanu spogulī izmisīgus nepārprotamus žestus, ka jāstājas malā. acīmredzot kautkas ir atgadījies. izrādās, ka Artūrs ir ielicis robā, un brīnumainais auto ir piešķīlies un pat darbojas! kaujas plāns momentā mainās par 180°, un rīgas vietā velkam uz ķeguma benzīntanku ieliet benzīnu un nomainīt akumulatoru. abas šīs darbības tiek operatīvi izdarītas, buss tiek ievilkts un tiešām darbojas! deg visas vajadzīgās lampas, bremzes arī beidzot ir izkustējušas un darbojas, mums abiem neviltots prieks! nosviežam bembi pie tuvākās mājas, un braucam braukāties pa rajonu. palīkumojam pa šaurajām ķeguma ieliņām, un kautkā tizli sanāk, ka vienā līkumā auto noslāpst… neraža, jākāto kāds kilometrs atpakaļ pēc vilcēja. pēc atkārtotas ievilkšanas vēlreiz pārspriežam darbības plānu — uz apskati ogrē braukt nav jēgas, auto patstāvīgi nav piešķiļams, tā ka atliek vien neuzkrītoši caur daugmali braukt uz rīgu. samainamies, un nu arī man ir tas prieks pastūrēt šo brīnumu. sajūtu gamma plaša, bet pāri visam noteikti absolūti bērnišķīgs prieks un mirdzošas acis, ko nespēj slāpēt pat grūti atrodams trešais pārnesums. šķērsojuši hesu, nogriežamies uz rīgas pusi, un uz šosejas pat izdodas sasniegt 82 km/h (salīdzinoši ar bmw spidometru, jo dzimtais uaz spidometrs ir diezgan drebelīgs, un ātrumu rāda visai aptuveni). jau pie 60 km/h ļoti ļoti gribas piesprādzēties, tik diemžēl nav ar ko. kopumā auto diezgan stabils, stūre klausa, viss strādā, tik nav tās dinamikas… bet tam jau ir citi auto. ar laiku aizmugurē sāk veidoties neliela nervozu vadītāju karavāna, un nepacietīgākās fūres apdzen pat līkumos. viens tāds pamuļķis s veida līkumā apdzenot gandrīz nošķūrēja vienā grāvī mani un otrā grāvī pretīmbraucošo audi. uz ne pārāk platā ceļa spoguļos ieraudzīju, ka mani jau apdzen fūre, un tā jau ir blakus, bet pretī nāk audī ar piekabi, un pilnīgi nezināju ko iesākt, jo piedot gāzi lai fūre var iekārtoties aiz manis būtu bezjēdzīgi, uazam tiešām nav nekādas dinamikas, bet bremzēt, lai fūre tiek man garām — nav atkal tik labas bremzes. beigās es nobraucu cik varēju malā, audī arī piespiedās otrai malai un fūre izspraucās pa vidu. ar Artūru vienojāmies mainīties daugmalē, un izbraukuši cauri centram sākām stāties malā. Artūrs smuki nobremzē ielas malā, es stājos aiz viņa, bet auto turpina braukt… bremžu vairs nav. aizripoju garām, apstājos. pēc īsas apspriedes nolemjam ceļu tomēr turpināt, jo nav jau īpaši lielas izvēles. palaižu Artūru pa priekšu, un pats velkos līdzi. pēc stresa pilnām četrdesmit minūtēm ieripojām servisa pagalmā, kur ap auto aplipa sajūsmināti meistari. bremzes un starteris ļoti operatīvi tika savesti darba kārtībā, tā ka nākamajā dienā jau varam braukt uz apskati. šoreiz brauciens apraujas jau pie pirmā luksofora, kur blakus piebrauc viens motorizētais milicis un noceļ malā. rezultātā protokols par braukšanu bez apskates. eh. nu nekas. toties apskates inspektors bija visnotaļ apjucis ieraugot šo brīnumu. slimības lapu arī dabūjām, tagad vismaz var mēnesi mierīgi braukt un ir skaidrs kas jālabo.
otrā reize, kad palikām bez bremzēm bija šodien, ņemot dalību subarupower orientēšanās pasākumā GPS Tīmeklis. veiksmīgas izlozes kārtībā izlozējām vispēdējāko starta numuru un ar Zaisu pie stūres distancē braši devāmies paši pēdējie. viss bija skaisti, līdz metrus divsimts pirms pirmā kontrolpunkta aizmugurē parādījās dīvaina, šmirģelim līdzīga skaņa, jo īpaši bremzējot. “acīm redzot kolodkas beidzās” dusmīgi norūca Zais, pēc īsas bremžu apskates. sakoduši zobus turpinājām ceļu, taču pie otrā KP aplūkojot vainīgo bremzi tuvāk, sapratām, ka nu ir tūtā — bremžu suports turējās vairs uz vienas skrūves, cilindrs jau bija izgājis pastaigāties un no šļaukas smuki tecēja eļļa. nācās ierīkot pitstopu un veikt remontdarbus, tikai pasākumu apgrūtināja fakts, ka no instrumentiem līdzi bija tikai domkrats, riteņatslēga un aptieciņa. noskrūvējām riteni, izskrūvējām arī otru suporta skrūvi, un mēģinājām tikt pie vēl vienas līdzīgas tuvējās mājās, kuru pagalmā bija redzams kas līdzīgs mini šrotam, taču neveiksmīgi izrakājot pāris spaiņus ar skrūvēm, neko derīgu netradām. beigās aizņēmāmies no dzelzceļa infrastruktūras 10cm tērauda drāti, ar ko tika sadrātēts bremžu suports, un saaudzīgā režīmā turpinājām ceļu. diemžēl prieki bija īsi, un pēc pieciem kilometriem bremzes beidzās vispār. apskatot tuvāk vainīgo, šoreiz izrādījās, ka atskrūvējusies un izkritusi bija pēdējā skrūve un viena kolodka, un suports brīvi plīvoja vējā. pēc īsas pastaigas atradās tikai kolodka, un ar skumjām nācās no dalības sacensībās izstāties. atpakaļ mājās tā arī atlikušos 45km noripinājām bez bremzēm.

siltā un saulainā, 2008.gada 22. jūnija pēcpusdienā, pa ceļam pieturot talsos, rojā un vēl citās ievērojamās vietās un sameklējot tur paslēptos kešus, ar vēl pāris biedriem tuvojāmies melnsilam, kur bija ieplānots iesvinēt jāņus, un izmantojot izdevību, sarunāt ar kolkas bākas sargu mazu izbraucienu pa jūru, piestājot kolkas bākā ar nolūku paviesoties un ieskricelēt savu vārdu tur paslēptajā blociņā. tās pašas dienas vakarā, nonākuši kolkā, uzzvanījām bākas vīram, ar domu ka laiks ir labs un varētu jau braukt tagad, vakarā, kaut arī sarunāts bija uz nākamās dienas rītu. mūsu entuziasms tika atspēkots ar argumentiem par nepareizā virziena vēju, un labāk jau pagaidīt tomēr rītu, jo kaut arī liekas, ka krastā bezvējš, jūrā tomēr viss ir savādāk. nākošajā rītā, precīzi pusseptiņos bijām klāt neskatoties uz lietu, un diezgan jūtamu vēju. bākas sargs protams atkal centās mūs pārliecināt, ka šādā laikā jūrā līst būtu pilnīgs neprāts, bet nu labi, ja jūs tik ļoti gribat, varam mēģināt. aizbraucām līdz jūrai, bākas sargs jau bija gatavs nolaist laivu bangojošajā jūrā, bet vēlreiz pārprasīja — vai tiešām jūs esat traki? vētra jau tā nav, bet stipri līst un ir lieli viļņi, piebraukt pie bākas mēs nevarēsim, domājiet… nopūtamies, un saskumuši braucam svinēt jāņus. laiks nemainījās arī nākamās trīs dienas, tā ka kolkas bākas apmeklējums tika ierakstīts darāmo darbu sarakstā, un atlikts uz nenoteiktu laiku.

nenoteiktais laiks pienāca vakar, kad pilnīgi citā kompānijā paši saviem spēkiem tikām līdz bākai. visu iepriekšējo nedēļu cītīgi sekojām līdzi laika prognozēm, tās mainījās ik pa stundai, bet tāpat neko labu nesolīja. vidējā prognoze bija +12°C, 8..10 metri sekundē dienvidrietumu vējš, apmācies, bez lietus. laivas tika operatīvi sarunātas no juraslaivas.lv — ļoti demokrātiskas cenas un atsaucīgi ļaudis, vienīgi laivas bija jāved no saulkrastiem, bet cik tur tā darba. vakar, desmitos ierodoties kolkā pie jūras (izmantojām bezmaksas stāvlaukumu uzreiz aiz kempinga, jo maksāt piecīti par auto kolkasraga stāvlaukumā likās kautkā neadekvāti dārgi, latvju bizness, ziniet) maliet smidzināja, bet vēju vēl nemanīja. satrauktas balsis no rīgas telefonā vēstīja, ka rīgā esot negaiss, lietus un 16 m/s vējš, tā ka nebūtu īsti prātīgi braukt jūrā, taču bāka jau bija gandrīz ar roku aizsniedzama (kaut arī lietus dēļ nebija redzama), un nekas netika atlikts.

pusdivpatsmitos pilnā kaujas gatavībā atīrāmies no krasta, un devāmies virzinā, kur vajadzētu būt bākai. pēc pāris noairētiem kilometriem no miglas aizsega iznira arī bāka, tā ka sākotnēji uzņemtais kurss izrādījās pareizs. tiesa gan, ar laiku pieņēmās sparā arī vējš un viļņi, un viens otrs pat pamanījās pāršļākties pāri laivai. tā nu šopojoties viļņos ap pusdiviem tika sasniegta bāka.

izkāpšanu mazliet apgrūtināja pret tetrapodiem šķīstošie viļņi, bet mazliet izveicības un veiksmes, un esam uz salas. iedzērām jogurtu un pīrādziņus, iepazināmies ar bākas pilsētu un tās iemītniekiem — dažādu izmēru kaijām, dažas no kurām uzvedās visnotaļ dīvaini, ierakstījāmies blociņā, un ātri taisījāmies prom. iekāpt laivā bija sarežģītāk, nekā no tas izkāpt, un vienu brīdi pat dzirdēju jautājumu — kāpēc tu lien zem laivas? jākāpj taču iekšā! beigās tomēr izdevās, un pamājuši sveikas bākai, uzņēmām kursu uz… jā, krasts no bākas redzams nebija, tieši tāpat, kā bāka no krasta. bet tā kā talredzīgi bija paņemts kompass, tad kurss tika turēts vidēji uz dienvidiem, ar domu, ka “tur kautkam ir jābūt”. joprojām lija lietus un pūta diezgan stiprs vējš, bet mēs tikai airējām un airējām. bāku vairs nevarēja saskatīt, bet zeme arī nenāca redzama. brīžiem no redzesloka izzuda arī otra laiva, bet tad atkal parādījās kāda augsta viļņa galotnē.

jūras burvība tika izbaudīta ar uzviju, un ik pa laikam kāds vilnis uzmundrināja ar aukstu šalti aiz krāga. vēl pēc kāda noairēta laika kautkur labajā pusē pavīdēja kāda krasta kontūra, un cik varāja noprast, tad straume un vējš bija mūs mazliet novirzījuši no kursa. kļūda tika labota, un saskatot krasta kontūru, kura te parādījās, te atkal lietus aizsegā pazuda, airēts tika ar dubultu sparu. krasts tuvojās diezgan negribīgi, jo bija stiprs pretvējš un rokās jau bija manāms stīvums, bet vēlme iedzert siltu tēju un uzvilkt sausas drēbes bija stiprāka, un puspiecos izkāpām krastā. operācija “ezītis miglā” tika sekmīgi pabeigta.

p.s. — viļņi tiešām gāzās strauji kā domkrats.

“Viļņi vēlās pāri molam un strauji kā domkrats gāzās lejup…”

uzminiet, no kuras grāmatas ir šis citāts?

tiko, pirms pāris minūtēm latvenergo nevajadzīgo auto izsolē, par 410 latiem tiku pie desmitgadīga uaz busa. pirktgribētāji bija trīs, no kuriem viens atteica dalību, tā ka palikām mēs divi. šo auto bijām noskatījuši ar čomu, atvēlot šim projektam četrsimts latus, jo nu vairāk tur nav par ko, turklāt tāpat vēl būs nepieciešami ieguldījumi. tā nu es droši turēju roku līdz četrsimts latiem, un kā izrādās, tad otrs pircējs arī bija nospraudis tādus pat griestus, un tieši pie četrsimts izstājās. bet es kļuvu par līdzīpašnieku vēl vienām galvas sāpēm

papildināts
speciāli pēc skatītāju lūguma: