vakar vakarā sanāca paviesoties pilsētas centrā un sakarā ar atvases dz.d. noskatīties jauno multeni “augšup” 3d izpildījumā. sižets tāds šizīgs, bet tas jau mūsdienās ir modē, un 3d izpildījums… jā, bija ok, bet varēja arī nebūt. salīdzinājumā U2 koncertfilma iekš 3d bija krietni vien iespaidīgāka un telpiskāka. bet ne par to ir stāsts. kur cilvēki liek savus auto, kad vakarā ap septiņiem dodas uz kino? jā, pareizi, pie tirgus paviljoniem, kanāla pusē — ļoti ērti, tuvu, un lēti. pavasara pusē bija pavisam lēti, jo bija jāmaksā tieši necik, bet acīmredzot attapīgie kasētāji ir attapušies, un arī vakara stundās pasākuši kasēt kasi. tā nu vakar vakarā iebraucu un noparkoju auto tajā stāvlaukumā, un skatos — jā, viens diedelnieks dzeltenajā vestē jau nāk klāt. smaidot izkāpju ārā, kungs dzeltenajā vestē stāv, un skatās man acīs, bet neko nesaka. saku viņam “Labvakar”, uz ko pretī saņemu “платить нада”. “jā?” es saku, un atbilde: “латик”. kamēr mēs tā dzīvi tērzējam, ir pienācis vēlviens kases operators, ar tādu mobīlu kases aparātu pie jostas. iedodu latu, kurš ātri tiek ieslidināts kasiera makā. puiši, latu dabūjuši jau pagriežas, lai ietu prom, bet es vēl atļāvos palūgt čeku, jo, lai vismaz kāda piemiņa. kautgan pieņemu, ka viņi tādus čekus drukā uz velna paraušanu, un ar tādu stipri simbolisku nozīmi. nu jā, tātad, nokārtojis šo darījumu, aizsteidzos uz kinoteātri, pilnīgi aizmirstot aizslēgt auto. pēc kino un svinīgajām vakariņām, ap desmitiem atgriežoties pie auto, biju mazliet neizpratnē, kāpēc auto neslēdzas vaļā, bet nospiežot aizslēdzamo pogu pēkšņi ņem un aizslēdzas? jā, izrādās, ka tiešām visu laiku mašīna nebija aizslēgta. un viss vietā. neskatoties uz pāris bomžiem un urlu bariņu tuvākajā apkārtnē.

ir taču jābūt pilnīgi debīlam cilvēkam, lai stipra lietus laikā baltezerā skrietu pa ielas braucamo daļu pretī automašīnu plūsmai, sportists, ibio!
braucu no rīta aiz kautkāda smagā, smagais mazliet pavirzās pa kreisi — atkal kāds igaunis velkas — nodomāju, un arī pastūrēju pa kreisi. un jāsaka, ka pēdējā mirklī, jo tas muļķis burtiski iznira no lietusgāzes tieši uz ielas! vispār jau pēc apģērba izskatījās ka, čalis maratonam trenējas, bet ar galvu viņš točna nedraudzējas.

sestdiena tika pavadīta nepārtraukti joņojot dzelzs kastē pa baldones smukajiem meža ceļiem CDT BLT ietvaros, meklējot lielvārdes jostas fragmentus, kas īstenībā bija QR kodi, un reģistrējot tos ar telefonu kā atrastus. brīnumainā kārtā ceļi, kaut arī bija lijis, bija sausi un labi braucami, un pat vietām pa stigu braucot, netika novērotas norakšanās tendences. finālā starp piecām ekipāžām dalīta pirmā vieta, nedalīts šampis un otrs labākais laiks!
pēc šampanieša un momentfoto saņemšanas, izmantojot gadījumu, mājupceļā no finiša tika nolemts atrast pāris slēpņus, kuri arī tajā pusē netrūkst. pāris pirmie sanāca tā neko, gan piebraukšana laba, gan arī vēl bija saules gaisma, taču ar dzelzāmura dzirnavām tik gludi negāja. pirmais beidzās ceļš, jo arī tik tālu, cik es tajā iebraucu ļoti sen neviens nebija braucis, un tālāk vienkārši bija sakrituši koki, citādi jau varētu pastumties vēl uz priekšu. atlikušie 150 metri bija līdz acīm aizauguši ar nātrēm un krūmiem, kā arī tajā klajumā dzīvo izcili resni kurmji, jo visa pļava bija ar lieliem ciņiem no vienas vietas. izlauzāmies cauri biezoknim un pārbridām dubļugravai, atradām pareizā krasta drupas (upe jāforsē nebija) un lauzāmies atpakaļ uz auto. nākamā pietura bija dzelzāmura medību pils slēpnis, bet tas tumsā rokās nedevās un arī abiem gps uztvērējiem bija piemeties pilnmēness vadātājs, tāpēc šis tika atlikts citai reizei. vēl plānā bija paviesoties iecavas tilta augšpusē, pavērot, kā precīzi 23:00 uz šosejas nodziest gaisma un metāla konstrukcijas vidū sačamdīt burciņu.
arī svētdien nebija miera, un mazliet pabraukāju pa savu rajončiku, kurā saradies vesels lērums neatrastu slēpņu. pirmais bija priedē pie carnikavas — ļoti sen nebiju tik augstu kāpis kokā, gluži kā bērnībā, kad tā bija ikdienišķa nodarbe. nākamais bija dzelzceļa tiltā lilastē — gluži parasts tilta slēpnis, un vakar a nagla — “miera osta” ādažu poligona vienā stūrī, 600 metri pa mēreniem brikšņiem, palēcieni pāri purvelim, cīņa ar odiem un citiem mošķiem, un viss pārējais, kas sastopams mežonīgajā latvijas dabā. arī šajā vietā gps izdomāja paspēlēt aklās vistiņas, ta ka minūtes piecpacmit pariņķoju pa purvu, līdz nonācu pie īstā celma. vispār jau tas bijs CELMS. tāāds liels un varens, turklāt ar slēpni! nu un atkal 600m caur brikšņiem atpakaļ, saulriets ādažu poligona stepē, uzsmaidīju korķī stāvētājiem pirms gaujas tilta virzienā uz rīgu, un nedēļās nogale ir izdevusies!

stafetes mietiņš par tēmu no baltārunča, viņš arī Uldis. jā, man ir viedoklis. tātad trīs kaitinošākie autovadītāju tipi manā skatījumā ir sekojoši:

3. autovadītāji, kuri vēl nav pamodušies. to lieliski var redzēt ik rītu iebraucot rīgā — tie, kuri brauc no ārpilsētas, paspēj līdz rīgai pamosties, un jau spēj adekvāti reaģēt, iekļauties plūsmā un veikt artikulētus manevrus, savukārt viens otrs samiegojies rīdzinieks vēl joprojām guļ, brauc ne pārāk pārliecinoši un jebkurā brīdī var paņemt pārējos uz izbrīnu. ļoti labi šādi auto jau pa gabalu izceļas ziemā, kad tiem vēl papildus ir aizsaluši logi, 20cm sniegs uz jumta, un vadītājs caur mazu atkausētu pleķīti priekšējā stiklā cenšas kautkur braukt.

2. priekšā līdēji. visvairāk kaitina korķī, kad visi godīgi stāv un gaida savu kārtu, bet atrodas vienlīdzīgākie, kuriem noteikti ir svarīgākas lietas kārtojama, nekā citiem, un ne trotuārs, ne zaļā zona nav šķērslis. vai labā ceļa nomale. aizbraucam visiem garām, pielienam priekšā, lai jau tie lūzeri tur sēž un gaida…

1. tādi, kuri speciāli cenšas ieriebt un apzināti čakarē citus — nav daudz, bet ikdienā sastopami uz tallinas šosejas pielipuši pie viduslīnijas un redzot, ka aizmugurē braucošais brauc ātrāk, nelaiž garām. šajā kategorijā var ieskaitīt arī tos, kuri sastrēguma laikā iebrauc krustojumā, un tur arī paliek, jo ieslēdzoties sarkanajam, nevar izbrauk no krustojuma, jo nav kur palikt.

apmēram tā. bet principā visvairāk tracina tieši rupja attieksme un necieņa pret citiem satiksmes dalībniekiem — vai tas autobraucējs, velominējs vai gājējs. manispēc, dariet ko un kā vēlaties, tikai netraucējiet un neapdraudiet citus. (īpaši kontekstā ar pēdējo nedēļu šaušalīgajām avārijām — viena garkalnē, otra vecmīlgrāvī)

staf.koc. tālāk tiek padots… tiek padots tālāk… emē, kam lai iemet? Lienča, Sergejs, Bārbalai arī noteikti būs ko teikt šajā sakarā un Toms pakomentēs situāciju liepājā.

šorīt, pa ceļam uz rīgu, griežoties no tallinas šosejas uz pleskaveni, diskaveroju ceļu dienesta unimogu, kurš ar lielu ruļļbirsti mazgāja (!!!) ceļazīmes! latvijā, iedomājieties, mazgā ceļazīmes. ņemot vērā, ka to redzēja arī blakussēdošā persona, tad es pieņemu, ka manis redzētais nebija halucinācija karstuma iespaidā. līdz šim ceļazīmju mazgāšanu dabā biju redzējis tikai civilizētajās valstīs, un ik pa laiciņam pie sevis noburkšķējis par bardaku uz latvijas ceļiem, bet redz, ka tomēr kautkas labs arī notiek. pieņemu, ka uz mazākas nozīmes ceļiem _tā_ nedara, bet nu vienalga prieks.

jauks, mazliet saulains sestdienas vakars, pulkstenis apmēram starp sešiem un desmitiem, kāda zvejnieku ciema pludmalē sapulcējušies cilvēki divdesmit, lieliski pavada laiku laiski zvilnot smiltīs, pļāpājot, ievelkot kādu dūmu no ūdenspīpes, dzerot dzērienus, uzspēlējot kājbumbu un fotogrāfējot kaijas. pārējais liedags jau tukšs, jo saule laižas uz rietu, un atpūtnieki jau savus dvieļus ir sarullējuši un nozuduši kur kurais. respektīvi, vientuļa kompānija jūras krastā bauda dzīvi un ēd arbūzu, un kāds no puišiem ar sapiera lāpstiņu smiltīs rok nelielu (3000 x 1000 x 200) futbola stadionu. tālumā jūras krastā parādās auto, kurš pa liedagu tuvojas atpūtniekiem, visai operatīvi tiek veikti daži kompromitējoši momentuzņēmumi ar “auto kāpās” (sveiciens dienai un tēvēnetam), bet klāt piebraucis, auto vadītājs noskrūvē lejā logu un logā parādās skarba, policistam līdzīgā formastērpā tērpta persona, kura nestādoties priekšā šauj ārā ļoti konkrētu jautājumu: “ko tu tur roc?!!”
uz ko puisis ar lāpstu rokās, mazliet izbrīnījies par tik tiešu jautājumu, atbild: “būvēju pili.”
“KĀDU VĒL PILI??!!” — policistam līdzīgā persona izrāda neizpratni par situāciju, uz ko atbildē saņem: “kā kādu? smilšu pili!”.
sapratis, ka šajā virzienā vairs nav stipru argumentu, policistam līdzīgā persona pārmetas uz citu tēmu: “tā, kas tās jums te par pudelēm? alkoholu lietojat pludmalē? te taču cilvēki atpūšas! tūlīt visiem sodu uzlikšu! novāciet tās pudeles, lai es neredzētu. divpatsmitos braukšu atpakaļ, lai te nebūtu nekādu pudeļu un… un pilis arī nē!”
pēcāk tika dzirdētas atsauksmes arī no pāris kilometriem tālāk esošas atpūtnieku grupas, ka šis pats dusmīgais onka, tādā pat bezierunu tonī esot pavēlējis novākt teltis.
lūk tā. uzturēt kārtību jūras krastā nav jums te pilis būvēt. veselībai bīstams darbs, es pat teiktu.