diemžēl arī šodien sanāca pabūt rīgā, un izmantojot gadījumu, piebraucu arī pie dominas, iemest aci krāmu tirgū. nu jau pasākums plešas plašumā un salīdzinot ar pirmajiem ir lielāka sortimenta daudzveidība, bet protams, ir vēl kurp augt. un tā nu garlaikodamies klīdu starp krāmiem, pie viena otra pamielojot acis (tostarp ievērības cienīgs bija arī T3 VW ceļojuma autobuss ar paceļamu jumtu un iebūvētu gāzes plīti, tiesa gan šoreiz ne kā krāms pārdošanai bet pārdevēju transportlīdzeklis) un manu ievērību piesaistīja pie kāda tirgotāja kājām noliktā grāmata “Latvijas dzelzceļi 1918 - 1938″.

pieliecos pašķirstīt — ohoo, miljons ne grāmata! viss sīki un smalki aprakstīts par latvijas dzelzceļa atjaunošanu, stacijām, tiltiem un ritošo sastāvu pēc pirmā pasaules kara. šķirstīju, un šķirstīju, pilnīgi negribējās likt nost, jo skaidrs, ka par šo jau nu pārdevējs gribēs savus latus trīsdesmit… papriecājies, aizvēru grāmatu un noliku to vietā, un kautrīgi apvaicājos par cenu, un sev par pārsteigumu atbildē saņēmu “desmit lati, jo kā jūs redzat, tad grāmata ir diezgan sliktā stāvoklī. bet nu tas nav ndaudz, jo antikvariātos tāda labā stāvoklī maksā pāri piecdesmit latiem” pēdējie vārdi jau skanēja tāda kā taisnošanās, ka tik dārgi, bet es jau nedomājot sniedzu viņam desmitnieku, kas manuprāt ir nesamērīgi zema cena šādai grāmatai. dienas prieks!

b., kas tas ir par stulbumu, ka pašā rīgas centrā, daugavmalas maksas stāvvietas kases aparātā nevar norēķināties ar viena lata monētām?! stulbeņi un idioti, ibio! tu cilvēks noparkojies, aizkāto līdz kases mašīnai, izvelc no maka vienu no diviem vienlatniekiem, iemet monētu metamajā caurumā, bet šis grabēdams izbirst cauri! atkārtojam operāciju vēl pāris reizes, tad ieraugam arī informāciju, ka automātā var mest iekša visas monētas izņemot vienu latu! bet man makā ir tieši divi vienlatnieki un viens papīra piecītis. krastmala protams tukša, un tu cilvēks tagad ar saviem vienlatniekiem drūmā vientulībā vari pavibrēt un apsvērt iespējamos rīcības variantus — a) nospļauties un nemaksāt par stāvvietu vispār, bet riskēt dabūt rozā klamburu b) zaudējot kādas piecpadsmit minūtes aizskriet līdz tuvākajai bodei samainīt naudu c) lepni pagriezties un braukt prom. man noveicās, ka piebrauca viens saprotošs kungs, kurš samainīja vienu latu sīcenē, citādi es visticamāk būtu izvēlējies c) variantu.

šorīt, pie biroja izkāpjot no auto, pa ielu grām brauca sarkans mustangs bez jumta, un no viņa ārā skanēja “…мой адрес не дом и не улица, мой адрес сегодня такой: Вэ-вэ-вэ Ленинград эс-пэ-бэ точка ру…”

protams “Ленинград” izpildījumā. mazs, jauks rīta prieciņš

sen nebija gadījies redzēt tik kvalitatīvu un baudāmu filmu — gan acīm prieks, gan ausis ir ar ko palutināt. protams, stāsts ir par Tarantino jaunāko darbu “bēdīgi slavenie mērgļi”, kas tiešām ir teicama filma, no pirmā kadra līdz pat beigu titriem. eleganta aktierspēle lielisku aktieru izpildījumā, no kuriem kā spilgtākais bija Kristofs Valcs pulkveža Hansa Landas lomā, un kā jau visās afišās izreklamēts, arī Pits B. bija dabūjis lomu šajā filmā, un jāsaka, ka diezgan bālu. bet ko nu tur daudz, labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz lasīt — tiešām iesaku noskatīties, aizejiet uz kino, kamēr vēl rāda.

pagājšnedēļ tika iekarota elejas raķešu bāze, un pilnīgi negaidīti vakar tika publicēts jauns slēpnis pamestajā tirzas kodolraķešu bāzē. vismazāk par šo jaunumu priecājās Bizenājs, kurš apmēram stundu pirms šī slēpņa publicēšanas skaipā izteica ideju, ka tā ir piemērota vieta, kur izlikt slēpni, un ka tuvākajā laikā (~3 nedēļās) šo ideju vajadzētu realizēt. nepagāja ne stunda, un kāds jau to norealizēja, un jāatzīst, ka ne sliktākajā izpildījumā. tikai kārtējo reizi izpildījās senais novērojums, ka idejas par slēpņiem caur skaipu apspriest nevar. tātad, ja reiz izlikšana nokavēta, tad uz FTF gan vajadzētu iespringt. man arī apstākļi tā salikās, ka līdz pavēlākam vakaram biju palicis bez transporta, un daudz nedomājot piekritu mazam vakara izbraucienam līdz tirzai. nekāds jauki romantiskais izbrauciens saulrietā nesanāca, jo bija pamatīgi nomācies un pie melturiem sāka gāzt lietus. mazs iestiprināšanās pitstops bērzkrogā (tukšā dūšā nav kešošana) un cik tad vairs līdz tirzai. atšķirībā no elejas, tirzas bāzē visi betona kupoli ir atrakti, un cik var manīt, tad vietām vēl joprojām tiek ierīkoti mazi smilšu karjeriņi. laikam jau ļoti labas smiltis (varbūt vieglas?). arī zem kājām jāskatās, jo vietām sastopamas “ātrās” ieejas bunkurā. bet mēs izvēlamies centrālo, un kā baltie cilvēki nokāpjam pa trepēm, nekur nav ne jālien, ne jāspraucas. iekšpusē, protams, palicis vairs tikai betons, un viss ko var aiznest ir aiznests, kaut gan, ja ir vēlēšanās, tad vēl šis tas ir atrodams, ko varētu nozāģēt (tiem zāģētājiem gan vajadzētu rokas nozāģēt). ielūkojāmies arī raķēšu šahtās, kurās ūdens līmenis ir stipri vien zemāks, tā, ka jākrīt tālāk, un ārā tikt varētu būt grūtāk, jo trepes kāds ir aiznesis. apbrīnas vērti artefakti bija pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sienu gleznojumi, es pat tos sauktu par freskām — gan attēli, gan dažādi uzmundrinoši uzraksti, no kuriem šis man patika vislabāk: “техника любит смазку, уход и ласку”.

acīmredzot, es šo norādījumu netiku ņēmis vērā, jo negaidītu pārsteigumu sagādāja kabatas lukturītis, kurš nolēma, ka pietiek spīdēt, un diezgan nepiemērotā brīdī pateica “kirdik” un izslēdzās. apmaldīties jau tur nav daudz kur, bet tāpat neomulīgi, un lielākais ļaunums tumsā ir uzskriet kādam trubas galam vai armatūrai, tā, ka atlikušo daļu nācās izmantot avārijas apgaismojumu telefona ekrāna izpildījumā. vienā no pēdējām telpām, kurā skatījāmies, atradām arī meklēto, tiesa gan, galīgi ne tā kā gaidīts, bet toties pirmie!

dienām ilgi varu mierīgi cirkulēt orbītā māja—darbs—māja—darbs, bet reizēm uznāk brīži, kad viss apnīk, un gribās kautko atrast. tāda jocīga sajūta, ka kautkas nav tā kā vajag, kautkas trūkst, un jāiet meklēt. kaut arī nekas nav pazudis. tā arī vakar vakarā, pēc uz slāvu apļa sastrēgumā pavadītas stundas, ar Bizenāju aizbraucām uz eleju atrast pāris kastītes, pa ceļam iegriežoties vecumnieku kūdras dīķī, vecmēmelē un vēl šur tur. kamēr vēl bija gaišs nolēmam paairēt pa vecumnieku ezeru lādzēnu dīķiem. lai to varētu rezultatīvi paveikt, ar atslēgu tanti jāsarunā laiva un airi, un aiziet. tātad, piebraucam mēs pie labiekārtotās būdiņas, kurā strādā laivu tante, un ejam vest sarunas. dialogs izveidojās sekojošs:
— labvakar, mēs labprāt izbrauktu ar laivu.
— jā, protams, kaut arī vakars, no jums būs divi piecdesmit (jeb divi, neatceros) no katra par makšķerēšanas atļauju un pieci lati par laivu.
— nē, mēs šoreiz nemakšķerēsim, mums vajadzēs tikai laivu.
— nemakšķerēsiet? šausiet?!
— eee, nu nē, mums vajag tikai laivu, līdz salai gribam aizbraukt.
— kā tas ir? ko jūs tur darīsiet?
— pafotogrāfēt.
— pafotogrāfēt? — te nu tantei sejā iezagās neizpratne un izbrīns, bet viņa tā arī vairāk jautājumus neuzdeva. mēs gan pēcāk mazliet uzjautrinājāmies, ka iespējamā atbilde uz viņas jautājumu “ko jūs tur fotogrāfēsiet” būtu “viens otru”. nu ja, tātad izairējam pa taisnās līnijās ieturēto, un diezgan aizaugušo ezeru, uz salas protams izkāpām nepareizajā pusē, kuru no pareizās puses šķīra paplats grāvis, tā ka nācas vēlreiz lauzties cauri niedrēm un pieairēt salai no pareizās puses. kaste rokā, saule norietējusi, nākamā pietura — vecmēmeles mazie pokaiņi, jeb laukakmeņu kaudze meža vidū, kas reiz ir bijusi māja. ceļš posmā vecumnieki — nereta vairākas reizes maina savu ielāpaino segumu pret perfektu asfaltu, tā ka reizēm šķiet, ka nemanot esam iestūrējuši lietuvā. vai leiši kļūdas pēc salējuši savu asfaltu uz latvijas ceļiem. tomēr līdz meža vidū izbārstītajiem akmeņiem asfalts neved, drīzāk to varētu nosaukt par “te kādreiz bija meža ceļš”. bet vēl ir braucams. pēc pirmajiem rudens lietiem, visticamāk, jau būs mazāk braucams.
trešā pietura ir ballistisko raķešu R12 bāze Elejā. pirmo reizi diezgan nevieksmīgi tur paviesojos aprīlī, kad viss apakšstāvs bija applūdis un zābaku līdzi nebija. šoreiz bija zābaki, bet viss sauss. no tā varam secināt, ka arī tur strādā Mērfijs. jā, tātad rūpīgi izložņājām visas ejas, trubas, šahtas un vēl viskautkur, mēģinot neievelties kādā caurumā, jo arī tur ražīgi ir pastrādājuši metāla zagļi, un nozāģēts ir viss, ko vien var nozāģēt. tā nu pēc stundas pazemē kaste tomēr rokās nedodas, nākas ķerties pie opcijas “zvans draugam”. pāris atslēgas vārdi un rokā ir. nav īsti tāds gandarījums, kā ja paši būtu atraduši, bet tomēr labs darbiņš, kas padarīts.

šodien pie mēbeļu nama brašie satiksmes uzraugi atkal rakstīja protokolus neapzinīgajiem gājējiem, kuri šķērsoja krustojumu pie sarkanās gaismas. nu fuj. (”nufuj” gājējiem)

domāju, rakstīt vai nerakstīt, bet beigās tomēr ierakstīšu vis.
tātad, pēc divdesmit pieciem gadiem atkal atsāku skolas gaitas pirmajā klasē. tikai skola cita, valsts cita, un vispār viss ir savādāk. pirmais izbrīns, kā jau katru gadu ap šo laiku, mani pārņēma jau vērojot visu klašu skolēnu pulcēšanos pie skolas. ja ar puišeļiem viss ir skaidrs, un tas, ka kāds ir pamanījies pārģērbties par eminemu vai “stilīgo čali ar rozā šlipsi un DG saulenēm” izsauc vieglu smīnu, tad sieviešu dzimuma būtnes, sākot jau no astotās klases… trūkst vārdu un pārņem tēvišķs žēlums par bezgaumību un… kā to sauc — “blondumu” vai? jo daža laba izskatās stipri vecāka par vienu otru skolotāju vai pirmklasnieka māti.
beiguši pulcēties, skolēni sekojot skolas karogam un skolotājiem, vieglā riksī un ne pārāk organizētā kolonnā ievirzījās skolas stadionā, apgāja goda apli un izkārtojās neregulāra kvadrāta formā. tad sekoja svinīgā uzruna no skolotāju puses, direktore arī bargā balsī teica dažus skarbus vārdus (tā jau laikam ir profesionālā iezīme, jo droši vien pāris gadus pastrādājot par direktori nemaz savādāk runāt nav iespējams), dzejoļi un dziesmas un tā. tam protams sekoja izklīšana pa klasēm, skolas solu iemēģināšana un iepazīšanās skolotājām un viss pārējais, kā jau parasti.
izmantojot zinību dienu, daži uzņēmēji paspēja arī pareklamēties, piemēram lielveikals ‘dole’ bija sarūpējis dāvanas pirmklasniekiem un ielūgumus uz jandāliņu turpat pie ‘doles’, kā arī bija mazs prezents no ‘zoom’. piedoles pasākums bija ļoti sūdīgs. laukumā pie doles bija skatuve, uz kuras performēja onkulis no tv ekrāna ar tofiku un vēl kāds puisis, vārdā Pēteris. no skatuves bērneļiem tika uzdoti dažādi jautājumi, piemēram cik ir 2+2 un cik ir 2×2, un tā dā garā, par pareizu atbildi dāvājot balvas no doles veikaliem. ideja nav slikta, bet tas viss notika latviski un krieviski vienlaicīgi. un lai arī kā Pēteris centās, tofika onka viņu pārkliedza trīsreiz skaļāk, un pasākums pārvertās par konkrētu krievu balagānu. kautgan, pieļauju, ka Pēteris bija pieaicināts tikai lai formāli tiktu ievērotas valodas likuma normas vai kautkā tā.
bet mazliet paturpinot par skolā iešanu, bija vienreiz saruna ar līdzpilsoņiem par savu pirmo skolas dienu, nu un jāatzīst, ka es tā nepārāk savu pirmo dienu skolā atceros. ir kautkādas ar pirmajām klasītem saistītas epizodes, kas atmiņā pavīd, bet tādas saraustītas… vienu gan es atceros, jā, tas bija pirmā septembra svinīgais fakts, skolas faktu zālē, un mūs, pirmklasniekus zālē ieveda divpadsmitās klases skolnieki, kuri man toreiz likās tāāādi, nu tāādi ļoti lieli cilvēki, un tika dziedāta “dar’ man tēvis pastaliņas, skolā ieti man gribās”. un principā tas arī viss, kas palicis prātā.

un tu atceries savējo?