vakar pa ceļam uz pokaiņiem sanāca piestāt vienības gatves staķikā, lai sagaidītu Bizenāju. tā nu mēs tur trijatā sēdējām un apspriedām lakricas garšas īpatnības, kad pēkšņi nez no kurienes uzradies kāds tēls klauvēja man pie loga. šis kāds bija neliela auguma, ūsains vīrelis, tērpies klasiskā treniņtērpā un adītā slēpotāja cepurē, un tā kopumā ņemot diezgan netīrs, bet ar lielu somu plecā. caur auto stiklu nodibinājis ar mani acu kontaktu, vīrelis ar dažādām grimasēm un roku kustībām deva zīmes, lai es atveru logu un viņam ir kas sakāms. sākumā nodomāju, ka kārtējais bomzis, kuram pierūkst pieci santīmi šņabim, un pamāju, lai iet prom, bet viņš uzstājīgi nerimās. intereses pēc noskrūvēju logu, lai uzklausītu neatlaidīgo kungu, kurš momentā sāka izmisuma pilnu reklāmas kampaņu: klausieties vīrieti — viņš vērsās pie manis — vai jums nevajag sieviešu smaržas? ļoti labas, tiko nozagu stokmanā, tur tādas maksā astoņdesmit latus, atdošu pa lēto, ļoti labas tiešām. man māte slima ar vēzi zālesvajagnaudasnavnopērcsmaržas, a? aizvēru logu. nē. vēl mazliet pažestikulējis, parfimērijas lieltirgotājs devās pie nākamā auto ar savu piedāvājumu.

kā mēs varam lasīt tur, tad pokaiņi ir ļoti īpaša vieta ar īpašiem akmeņiem, kokiem un visu pārējo, kas vien īpašs var būt. jā, tur ir arī divi īpaši slēpņi, no kuriem viens ir īpašāks. īpašāks, jo tas ir pirmais nakts slēpnis latvijā (atrodams tumsā, ar lukturīti meklējot ar atstarotāju marķētu egli)un jo sevišķi ar to, ka jau divas reizes to esmu bijis meklēt, bet abas neveiksmīgi. pirmajā reizē aprīlī, ap pusnakti, ne pārak labi sagatavojies ierados stāvvietā pie pokaiņu meža, uzņēmu kursu uz dižakmeni, un devos iekšā mežā pēc azimuta. nogājis desmit metrus, sapratu, ka tas nav īsti prātīgi, jo sākās diezgan necaurejami brikšņi un kautkas līdzīgs purvelim — 1300 m gaisa līnijā lauzties turp? nu nē. panācos atpakaļ, atklāju, ka apmēram turpat, kur atstāju mašīnu var iepazīties ar palielu pokaiņu meža karti, un kā izrādās, tad uz visām īpašo akmeņu īpašajām vietām ved labiekārtotas, īpašas pokaiņu takas. pavisam cita lieta — pārdesmit minūtes raitā solī, un dižakmenis klāt. maziņš, bet tomēr dižakmenis. vēlreiz ar savu gps uztvērēju sakontaktēju debesu enerģijas strāvojumus, nosaku virzienu, kurā jādodas un brienu iekšā mežā. smalkie egļu zari, krūmi un vēl viskautkas, četrdesmit minūtes neatlaidīgas spraukšanās, laušanās un ķeršanās, un priekšā pavīd pļaviņa ar akmeni… o, interesanti, vēlviens dižakmens! bet tomēr nē, izrādās, ka tas pats. acīmredzot neesmu iepaticies galvenajam pokainim, un šis ir izspēlējis ar mani joku. nu nekas, nodomāju, gan nākamreiz veiksies labāk, un dodos pa taku labirintu atpakaļ uz auto.
otrā reize pienāca augusta beigās, kad vēl pāris interesenti — IevaB un Sapnis — izdomāja, ka vajag. nu ja vajag, tad vajag, paņēmu līdzi arī sīko un braucam. šoreiz jau bijām gatavojušies labāk, un pa loka ceļu piebraucām no otras puses, stipri tuvāk dižakmenim. pa taciņām aizlīkumojam līdz dieva gultai, kuras tuvumā paslēptā kaste rokās dodas relatīvi ātri, un uzņemam kursu uz dižakmeni — 320m gaisa līnijā, un brikšņos iekšā. nekāda taisne mums tur nesanāk, gps ekrānos zīmējam līknes un zigzagus, un skat, pēc kādas pusstundas iznākam pie dižakmeņa, bet no atstarotājiem pa ceļam ne miņas. apgriežamies, un ejam atpakaļ. arī atpakaļ ejot nekas labs nesanāk, nekur nekas nespīd, tikai krituši koki, celmi, zari un krūmi. man mazā arī jau sāk čīkstēt, ka šis galīgi nav interesants pasākums, un ka vajadzētu tā kā braukt prom. esam noplosījušies pa mežu jau kādu stundu, bez rezultātiem. tiek sazvanīti atradēji, kuri dod šādus tādus padomus, bet tas daudz nepalīdz. beigās man mazā aizmiga uz rokām, un es izstājos no spēles. Ieva ar Sapni vēl mazliet pameklē, un arī met mieru. kad nav, tad nav. braucam prom, pa ceļam dobelē baidot iereibušus gājējus ar lāzera spēlēm uz sienas. vismaz kautkāda jautrība.
trešais piegājiens tika realizēts vakar, šoreiz ar IevuB, Bizenāju un Lauru. turpceļš jau pierasts, vieta, kur novietot auto arī — uz loka ceļa, pie trepju gala, jā, jā redzkur ir. klāt esam, izkāpjam, uzrotājamies ar lukturīšiem, daži joki par pokaiņiem un ejam kāpt pa trepēm lejā no kalna, bet… trepju nav. vietā, kur pagājšreiz bija kalns ar trepēm, šoreiz ir parasts meža ceļš. nav ne nogāzes, ne trepju. hm, dīvaini. paskatamies kartē, jā, laikam tomēr jāpabrauc vēl pārsimts metri tālāk. ātri salecam auto, braucam — jā, lūk arī īstās trepes. brašā solī sasniedzam dieva gultu, bizenājs nekādīgi nevar dabūt kontaktu ar navigācijas dieviem, un parasto slēpni iet meklēt tāpat, un nepieklājīgi ātri arī atrod. šoreiz nolemjam iet līdz dižakmenim apkārt pa takām, un sākt meklējumus no otra gala. nonākuši pie dižakmeņa, kamēr mēs ar Ievu grozām kompasus un skatāmies, kurp ved azimuts, Bizenājs dejo rituālu deju apkārt dižakmenim, par godu gps dievam, lai sūta viņam signālus. bet nesūta. divdesmit minūšu laikā viņam izdodas saķert vien pāris satelītus, un tie paši viņu aizved gan uz viļņu, gan jonkepingu un uz trolhetenu, tikai ne uz pokaiņiem. beigās, uzrāpies dižakmeņa smailē viņš sazvejo vajadzīgos signālus, un arī ir gatavs doties biezoknī. mežs ir jauki pielijis, bet kā jau 25.novembrī, gaisa temperatūra ir +8°C, un slapjums neko daudz netraucē. izlaužamies cauri pirmajiem brikšņiem, un nokļuvuši jau tādā kā parkā, spīdinamies ar lukturīšiem šurpu turpu, līdz ne pārāk tālu priekšā iezaigojas zaļš spīdeklis, un jāatzīst, ka bezlapu sezonā reflektors noteikti ir labāk pamanāms, nekā vasarā, kad visi krūmi ar lapām. rokā ir. negaidīti ātri un bez sāpēm. ierakstāmies blociņā, un brienam prom. labs darbiņš kas padarīts.

ja reiz vakara ceļš ir aizvedis mani kandavas pusē, tad jau jāizmanto izdevība sameklēt meklējamo. pusastoņos vakarā ārā jau tumšs, un mazliet līņā, bet tas nemazina prieku par gludajiem kurzemes grants ceļiem, un pirmā pietura jau klāt — kukšas. pilsētas centrā greznojas atjaunotā kukšu muiža, un ceļš uz tiltu, kurš slēpj sevī dārgumus met loku apkārt muižai, tā ka ir iespēja to aplūkot no visām pusēm. kartē smuki uzzīmētais ceļš pamazām kļust arvien šaurāks un aizaugušāks, un pirms tilta izsīkst pavisam. līdz tiltam arī vairs pārdesmit metri, aizslēdzu auto, un eju meklēt. izrādās, ka ceļa izsīkšanai ir savs iemesls - vecais koka tilts daļēji nopuvis un kādas divas trešdaļas vaits neskaitās, nāksies vien braukt atpakaļ. slēpnis ir tur, kur viņam jabūt, ieskricelēju sevi viesu grāmatā un aidā talāk. nākamais plānotais pieturas punkts ir velna akmens pļavā pie velnalas, starp kandavu un sabili. kādreiz skatīts dienas gaismā, arī velnalā esmu bijis, tā ka šoreiz plānā tikai sportiska interese par kasti. arī turp ved interesants un līkumains grants ceļš, un te jau viņš ir — velna akmens pļavas vidū. pirms braukt turp, iemetu acis gc.com lapā, palasīt, ko citi raksta, un viens kā reiz bija ierakstījis dusmīgu frāzi, ka ir tak jauka stāvvieta pie ceļa, un kāpēc jābrauc pa pļavu?! iebraucu stāvvietā, skatos, uz akmens pusi aiziet mēreni izbraukāts ceļš bez seguma. nu ko tur daudz, ne pa tādiem vien braukts, braucu tik tālāk. pēc kādiem desmit metriem parādās tāda jocīga sviesta sajūta, un ne bez pamata, jo biju kļūdījies par ceļa segumu — tas tomēr ir. ceļš ir ar jauku, slapju mālu segumu, kas slīd tikpat eleganti kā sviests, un pat nav nekādu izredžu ierakties dziļāk, kā tas būtu normālās smiltīs vai dubļos. mazliet pabraukāju šurpu turpu, bet diemžēl pļava ir slīpa un nekas prātīgs nesanāk. sazvanu glābējkomandu, kura cik man zināms, tāpat jau brauc tukuma virzienā, un brienu meklēt slēpni, kurš paslēpts drošā attalumā no akmens. palēkājis līdzi lēkājošajām koordinātēm, un izložņājis krūmus, atrodu paslēptuvi, pierakstos un eju gaidīt. pēc nezincik minūtēm klāt ir arī airavs ar savu brigādi, un ievērtējuši situāciju, visi vēlreiz aizdodamies sameklēt slēpni, un tad jautrība var sākties. saāķējam mašīnas un sākam mīcīties ārā no pļavas, un ja neskaita uz visām pusēm šķīstošus dubļus, nemaz tik raiti neiet. pa vidu vēl trāpās kautkāda bedre, no kuras manu kravas auto vairs izvilkt nevar, nākas atkal padīdīties šurpu turpu, un ar otro piegājienu esam ārā. pat lāpstu nenācās izmantot.
esiet uzmanīgi, un nebrauciet slapjās, mālainās pļavās.

vakar, kopš ilgiem laikiem 18.novembra vakarā, biju aizdevies uz vecrīgu, gan salūtu paskatīties, gan par starojošo rīgu papriecāties (pēdējoreiz biju, neatceros kurš gads tas bija, bet toreiz visu salūtu sablieza mākoņos). pa ceļam uz krastmalu izgāju caur vērmaņdārzu, paskatīties tele divi “varoņus” un vājo zibens imitāciju, varēja jau mazliet vairāk voltus palaist un pazibeņot dūšīgāk, bet nu protams, iespaidīgu instalāciju uztaisīt — tas jums nav bedri izrakt. izgājis no vērmanīša, ļāvu lai cilvēku straume mani aiznes līdz pat krastmalai, kur diezgan neveiksmīgi apstājos ar skatu uz lielā kristapa mājokli, bet tas neko īpaši netraucēja un visu lielo skaistumu tāpat bija jāskatās ar atpakaļ atgāztu galvu. jāsaka, ka ugunspuķes bija tā nekas, un viena otra bija pat ļoti laba, un jo īpaši saskaņā ar muzikālo pavadījumu. salūtam beidzoties, skaļruņos sāka skanēt busuļa mokas un tauta izklīda kā izdzenāts skudru pūznis. es arī nesteidzīgi izklīdu, un devos vecrīgā gaismu spēles lūkoties. šis tas bija veiksmīgs, šis tas mazāk veiksmīgs. viena no lābakajām projekcijām bija skatāma uz pēterbaznīcas fasādes, tā man riktīgi patika. pētertorņa spocīgā bāka arī bija laba, turklāt skatāma arī pa lielu gabalu, tāpat kā tetris uz preses nama fasādes. diemžēl nesanāca ievērtēt ārpus centra esošos objektus, pieļauju, ka arī tie bija veidoti ar izdomu. ā, parteizi — pulvertorņa lūriķis bija izcils

atbrauca, uzdziedāja un aizbrauca. merlins. tāds smieklīgs, sakrāsojies vīrelis. švaki. biju gaidījis ko vairāk. ja ne kustīgu bildi uz lielā ekrāna, lai arī zālē stāvošā publika redz kas darās uz skatuves, tad vismaz krāšņāku šovu ar visādiem elementiem. tas ko vakar varēja redzēt bija ļoti vāji. un stunda divdesmit šādas klases koncertam (nu merlins droši vien pats domā, ka viņš ir Tajā klasē) ir nepieklājīgi maz. nu un kāds koncerts tādas ovācijas, tā ka nav ko apvainoties (kā var nojaust no raksta dienā, tad merlinonkulis esot mazliet apvainojies par kūtro publiku).
bez tā visa bija arī interesantas lietas — piemēram biļešu kontrolieri arēnā neielaida dažus apmeklētajus, jo viņiem bija viltotas biļetes (nenolasījās svītrkods), cik pa ausu galam dzirdēju, esot pirktas pēc sludinājuma esesā. otra, iepriekš nenovērota lieta bija biļešu kontrolieri arī pie ieejām zālē, un vērīgi kontrolēja biļešu atbilstību sektoriem, līdz ar ko izgāzās plāns vērot koncertu no kādas brīvas sēžamvietas.

ievērojot pirms gadiem aizsākto tradīciju, novembra pirmspadsmitie datumi tiek vadīti dedzinot benzīna litrus un bradājot pa civilizācijas neskartām vietām tā patālāk no galvaspilsētas. pagājšgad bija spēles ar lāpstu liepājas karostā un ielūkošanās dienvidu kaimiņu kūrortos.

vakar arī kompass rādīja konkrētu rietumu virzienu, un neskatoties uz “to balto sūdu”, kas neatlaidīgi centās pārklāt zemi un piedot slidināšanās efektu autotransportam, nepilnu piecu stundu laikā ar pieturām gluži parastā kodolbāzē taujeņos un divkārtēju kāpienu pamestā graudu bunkurā rudbāržos (kāpt nācās divreiz, jo kad graudu bunkurā iekāpu pirmoreiz, slēpņa kārbiņa jautri grabēdama noripoja bunkura dziļumā un pa caurumu izkrita ārā, tā ka nācās kāpt ārā, un atkal vēlreiz iekšā. bet runā, ka fiziskas aktivitātes svaigā gaisā esot veselīgas). jo tuvāk nāca liepāja, jo mazāk sniega, līdz apmēram pie durbes sniegs beidzās. liepājas nestē ielējis jaunu porciju degšķidruma, devos pētīt karostas pazemes noslēpumus. garos stāstos izplūst nedrīkst, tas jāpiedzīvo un jāredz katram pašam. piemēram sikspārņu uzlidojumu šaurā pazemes koridorā, kur nekad neiespīdz saules gaisma kaut arī nebiju pārāk izvēlīgs attiecībā uz piebraucamajiem ceļiem, netrūka ne dubļu, ne peļķu, kautkā izdevās izvairīties no rakšanas darbiem. tik vien, kā vienreiz priekšējais labais rats ieslīdēja labi maskētā grāvī, bet pielietojot zirgspēkus arā tiku visai operatīvi. ā, pa ceļam tika aplūkots arī atjaunotais karostas tilts, tāds smuks.

diemžēl kuģu iešana kanālā nenotika, un tilta grozīšanu neredzēju. bet gan jau nākamreiz. nākamās dienas plāns mazliet mainījās un tā tika nobumbulēta senu draugu kompānijā un sameklējot vien tikai vienu slēpni sikšņu vecajās vējdzirnavās.

pēc interjera spriežot, pirms pārdesmit gadiem šī ir bijusi visnotaļ šika atpūtas vieta ar saunu, baseinu un disko. par to liecina lakoto līstīšu un preskartona apdare, un ar brūnu grīdas krāsu pārklātas vēsturiskās koka daļas — centrālais stabs un par gaismekļiem pārvērstie lielie koka zobrati. lai arī cik interjeru nebūtu papostījuši padomju interjeristi, lielākais posts nāk no augšas — caur lubiņu jumta kupolu var arī skatīties zvaigznēs, bet galvenokārt pa to līst iekšā ūdens visos savos agregātstāvokļos, un dara savu slapjo darbu. iesaku apskatīt, kamēr vēl ir ko redzēt.
atpakaļceļā uz rīgu izvēlējos braukt caur priekuli, ezeri, auci un jelgavu. pirmkārt nekad pa to pusi nebiju braucis, otrkārt tā ir lieliska iespēja izvairīties no garlaicīgās rīga-liepāja šosejas.

apstājos pavērties arī uz vaiņodes staciju, izrādās, ka tur vēl vienas sliedes ir palikušas, neskatoties uz to, ka pasažieru vilcienu kustība šajā posmā tika pārtraukta 1998.gadā un arī visi pārbrauktuvju luksafori un cita infrastruktūra ir nomontēta (dzelzceļa līnija liepāja — kaišadore (lietuvā) tika atklāta 1871.gada 4.septembrī). jā, protams, un pa ceļam var arī atrast kādu slēpni, kaut arī bija ļoti liels slinkums saspringt uz meklēšanu. tā arī daudziem slēpņiem pabraucu garām, tik vien kā palūkojos kā izskatās virszemes raķešu bāzes angāri nīgrandē un uzrāpos alšu kaļķu cepļa pašā augšā.

ceplis salīdzinoši labi saglabājies, var atrast visādas interesantas štelles, ejas, trepes un trepītes. kaut arī slēpņa aprakstā minēts, ka “slēpnis ir gandrīz pašā augšā” — kurš tad pievērš uzmanību tādam sīkumam, kā “gandrīz”? ja jau augšā, tad augšā, un daudz nedomājot pa jauko tērauda konstrukciju, kura ir pārsteidzoši stabila un metinājumi bija atnākuši vaļā tikai pāris vietās, kāpu tik augšā. ā, un vienā vietā trūka arī gabaliņš no lentera tā nu uzspēros līdz pašai augšai, pārmeklēju visas konstrukcijas potenciālās slēpņu vietas, gan loģiskās, gan neloģiskās un ļoti vīlies jau kāpu lejā. atkārtoju meklējumus arī stāvu zemāk, bet neveiksmīgi. mazliet sašutis jau spēru soli trepju virzienā, bet tad es ieraudzīju Viņu. jā, tas bija Slēpnis. atlika vairs tikai mazliet pakāpties un rokā ir! atrodot šādus lieliskus slēpņus, kvalitātes latiņa ar katru reizi tiek pacelta augstāk un pāriet jebkāda vēlme meklēt rīgas sūdslēpņus. ar labi padarīta darba sajūtu (tas ir viens no slēpņa kvalitātes kritērijiem) iekrāsojot auto vieglā smilšu krāsā turpinu ceļu mājup. brīvdienas ir izdevušās, atkal viens gads klāt un šovakar jāiet ievērtēt merilina daiļrade.

šonakt sapnī redzēju, ka man pie mājas bija piebraucis Andris Šķēle, un uzlīmēja uz sētas savu aģitācijas uzlīmīti, tādu pavisam nelielu, apmēram plaukstas lielumā, protams oranžu ar melniem burtiem — “TĀ VIŠ I”. es mazliet neapmierināts izgāju ārā, jo kuram gan patīk, ka aplīmē sētas? mazliet parunājāmies, vispār viņš tāds sakarīgs džeks likās. un uzlīme arī bija ļoti profesionāli nostrādāta.
nez ko tas nozīmē?

Ticiet vai nē, bet reizēm pienāk brīži, kad negribās pat slēpņus meklēt, bet bērns saka, ka vajag kautko atrast. Var jau saprast, ne vienmēr es viņu ņemu līdzi, un viņai tas apnikuma līmenis vēl nav sasniegts un labi, ka Rīgā ir tādi slēpņi, ko var tā aizbraukt un ātri atrast bērnam par prieku, un kurus citkārt diez vai es brauktu meklēt. Viens tāds ir paslēpies Biķernieku sporta kompleksa vecajā motobola stadionā, kur ar piekļūšanu tā ir kā ir. Ja slinkums tālu iet, tad ir variants fiksi pārkāpt trīsmetrīgajam žogam (šo triku es jau vienreiz ziemā izpildīju, kad tika ņemts viens cits slēpnis turpat netālu — iekšā iegājām pa vārtiem, bet kamēr meklējām fotodozīti, vārti tika aizslēgti, un ārā nācās kāpt pāri žogam), bet šoreiz izvēle krita par labu nelielai vakara pastaigai svaigā gaisā — atstājām auto motormuzeja apakšējā stāvvietā un izmetot pāris līkumus pa trasi, pienācām motobola stadionam no trases puses, civilizēti caur vārtiem, pat nekur pāri nebija jākāpj. Ātri atradām slēpni, ielogojāmies, un atpakaļceļam izvēlējāmies doties caur blakusesošo autostāvvietu, kurā no trases puses arī var iesoļot caur atvērtiem vārtiem bez nekādām problēmām. Problēmas sakās pie izejas no autostāvvietas pie šlagbauma, kur no sargbūdas lodziņa izspraucās sirma onkas galva un atskanēja frāze “a vi atkuda takoj?!” es saku — “redzkur no trases nāku” — “ČEVO?!” — saku “tur ir trase, nu tāds asfaltēts ceļš, pa kurieni notiek auto sacensības, ātri brauc un tā…” — “što vi tut mņe gavariķe?! tut ohraņajemaja ķeritorija, in tut možno toļko s propuskami” — es saku, ka man nafig propusku, man ārā jātiek, nevis es te cenšos ienākt jūsu teritorijā, kurai turklāt otrā puse visi vārti ir vaļā, un par īpašo vīzu režīmu nekas neliecina. nē, ārā te tā nevarēs vis iet, tā ka ejiet vien atpakaļ, no kurienes atnācāt. Ļoti spēcīga loģika. Tā kā atpakaļ ejamā ceļa garumu tas īpaši neietekmē, tad arī griezāmies un gājām atpakaļ, apsargajamajā teritorijā Tā ka mežciema iedzīvotāju zināšanai, kuri tur savus dārgumus “apsargājamajā” autostāvvietā pie Biķernieku trases, teritorija nav noslēgta, un sargs sargā tikai šlagbaumu. Bet tas arī nav nekāds jaunums, jo stāvvietas jau nekādu atbildību nenes, tikai iekasē naudu.

kā jums patīk tāds, pēdējā laika tendencēs ieturēts virsraksts? jeb labāk tomēr “BMW vadītājs izdzīvo pēc negadījuma”? bet tā ir vistīrākā patiesība, jo vakar kā gadījās, kā ne — es ļoti neapdomīgi biju pieķēries pie vidējās statnes, kad pasažieris aizcirta aizmugurējās durvis iespiežot arī manu roku. tajā brīdī jau bija diezgan sāpīgi un apkārtējiem bija neliela neizpratne, kas tad mani tā satrauc, un ko es te bļaustos par durvīm, bet beidzās viss labi, pirksti lokās. un no tā mēs varam secināt, ka man ir ļoti slaidi pirksti, vai arī bmw konstruktori ir padomājuši par tādiem lempjiem kā es.