ņemot vērā sestdienas skumīgo notikumu ar dubļos paslēptajiem akmeņiem, plāns svētdienai bija skaidrs — savākt Zaisu un doties ekskursijā pa rīgu strādājošu auto daļu veikalu meklējumos, un pēc tam uz skaļupēm kustināt subāru. pirmkārt jau ļoti veiksmīgi ar pirmo piegājienu mums ar Laurittu palaimējās iebraukt pareizajā pagalmā pēc Zaisa, un tālākais rīgā arī norisinājās diezgan raiti — autoveikali bija slēgti, bet atsaucīgs servisa saimnieks iedalīja gan filtru, gan kanniņu ar eļļu, tā ka jau pēc brīža bijām līgatnē pie pacienta, kuru tad Zais prasmīgi arī atdzīvināja, un nekādi aizdomīgi blakusefekti novēroti netika. tad nu arī vēlējām viens otram laimīgus ceļus un ko gan citu — braucām meklēt kastes. mēs gan ar Laurittu nekur tālu nebraucām, aizgājām izķemmēt līgatnes klinšu sūnas, bet šoreiz neveiksmīgi. arī norāde “zem sūnām” daudz nepalīdzēja. papukojāmies un braucam prom. nākamā pietura bija zanderu dolomīta alas līgatnes upes krastā. ar piebraukšanu tā ne pārāk (izņemot ja ir dubļu krāsas foresters — čau Zais!), tāpēc nosviedām auto pie zanderu kapiem, un bridām cauri mūžamežam, negaidīti observējot interesantu objektu. alas atradās visnotaļ ātri, tik kastīte kautkā nenāca rokā, jo prātā bija palicis, ka tai jābūt zem akmens. dažus pārcilājām, bet nesekmīgi, nācās atkārtoti pārlasīt aprakstu, un tad jau vairs nebija divu domu, kur ir slēpnis (protams, ka ne jau zem akmens). atkal izlauzāmies caur mežu, divreiz pārlecām gravā tekošām mazupītēm, un notiesājuši pusdienmaizītes braucām tālāk. cēsis šoreiz izlaidām, jo tur vajag veltīt visu dienu, un mērķtiecīgi tiecāmies uz limbažiem, kur janvārī mums tā ne visai veicās. šoreiz veicās labāk, un viss meklētais tapa arī atrasts.

kopš rīgas — rūjienas dzelzceļa līnijā sliedes no skultes ir novāktas, dzelzceļa stacijas arī dzīvo katra savu dzīvi, gan spožāku, gan mazāk spožu. par laimi limbažu dzelzceļa stacija ir sakopta un atjaunota, un šobrīd ir pārtapusi par autoostu, un peroni bez sliežu klātnes pa vidu ir iecienīta jauniešu pulcēšanās vieta.
jaunais slēpnis pie Baumaņu Kārļa pieminekļa uzreiz rokās nedevās, nācās mazliet iespringt un pārlasīt gan aprakstu, gan iepriekšējo atradēju ierakstus, lai gan atradējs bija tikai viens. atkārtots meklējums vainagojās ar atradumu un no slēpņa izceltu smuku ģeomonētu. pēc mazas maldīšanās pa šauro ieliņu labirintu nonācām pie bijušās limbažu filca fabrikas — XIX.gadsimta sarkano ķieģeļu ēka, diemžēl stipri cietusi, un šobrīd pamesta.

itkā pamestas celtnes nav nekas jauns, tomēr izstaigājām visu, ielūkojāmies kur var ielūkoties un uzkāpām uz zaļa, apsūnojuša jumta. tā kā no fabrikas jumta gulbjus redzēt nevar, nācās piebraukt tuvāk, un sameklēt to, kas ziemā nedevās rokās. šoreiz tas bija viens mirklis, Laurittas modrās acis un rokā ir. atpakaļ nolikšana gan nebija tik veikla, jo nācās uzgaidīt, kamēr aizies prom tante, kura bija ieradusies gulbjus barot, un diez cik naski prom netaisījās iet. bet nu beidzot aizgāja, nolikām kasti, un braucam tālāk.

viens mazs multi pa ceļam, mazliet ierūsējusi zvaigžņu karu kaujas mašīna ceļmalā un ceļš mājup. lai neierastos mājās pārāk agri, izmetām vēl līkumu caur zvejniekciemu un padrebinājāmies saulrietā pie jūras, nebija diez cik romantiski, bet “tur taču ir slēpnis”,

briesmīgā melnā truba

un sanktpēterburgā reģistrēts kuģītis “Лигатне”.

mūsdienās ar lietu nevienu nepārsteigsi, bet agrā sestdienas rītā braucot uz ziemeļiem, apmēram pie siguldas sāka parādīties ar pabiezu sniega kārtu klātas automašīnas, un pēc brīža jau arī no gaisa krītošais lietus pārvērtās par sniegu, un līgatnē jau varēja slēpot. mūsu mērķis gan nebija ziemas prieki bet gan dalība CDT LGT pasākumā — konkrētā kontrollaikā piebraukt pēc iespējas tuvāk reģionā starp siguldu un cēsīm izsvaidītiem imagināriem kontrolpunktiem. pie līgatnes pārceltuves papriecājāmies par ziemu, pierunājām ierīces darboties un aidā mežā. pie tuvākajiem punktiem piebraucām gana ērti un tuvu, līdz pat nullpunktam, taču gadās arī pa kādam, kurš nav piebraucams par ar foresteri — gaujā uz salas, vai nesasniedzamā meža vidū. bija arī sasniedzams meža vidus, piemēram viens punkts bija ietrāpījis četrmetrīgu latvāņu meža vidū aiz pamestas fermas. mazu gabaliņu aiz latvāņu meža ieskautās fermas, noslidinoties gaujas ielejā pa mālainu meža ceļu, bija iespēja nokļūt pie vienreiz sasniedzama kontrolpunkta. par laimi Zais nobremzēja gandrīz laicīgi, un atpakaļ stumt sanāca tikai mazliet, toties mēs ar Laurittu bonusā tikām pie dabiskas kamuflāžas. bija arī drosmīga ekipāža ar hondu, kura norullēja lejā līdz pašam punktam, un tā arī tur palika līdz vēlam vakaram, kamēr tika atrasts braukt spējīgs traktorists, kurš viņus atkal uzvilka kalnā. bet mēs tikmēr apbraukājām vēl tādas ne pārāk interesantas vietas kā dzelzceļa pārbrauktuvi, kura vairs nav dzelzceļa pārbrauktuve, dažus iedomātos tiltus un ietalkojām auto bagāžniekā pāris maisus ar mēsliem no meža. diemžēl prieki par atrastajiem punktiem nebija diez cik ilgi, un slaidi laižot lejā no kalna, cauri dubļu plančkai pāris laukakmeņi dobji pieklauvēja pie auto apakšas, un rezultātā Zaisa smilšu krāsas subārs kļuva par nekustāmo īpašumu ar pilošu eļļu.

pēc īsas apskates izrādījās, ka pārsists tikai eļļas filts un iemīcīts karteris — tātad nekas kritisks, problēma risināma. tika veikts glābejzvans Pēterim, un izštukota shēma ātri aizskriet uz lielpilsētu cēsis pēc filtra un eļļas kanniņas, taču kā izrādās daba, tad cēsīs pulksten piecos vakarā visi sen jau dzer alu, un visi veikali ir slēgti. kamēr Pēteris ar Līvu vizināja Zaisu pa cēsu veikaliem, mēs ar Laurittu palikām pieskatīt auto, un kliedējot garlaicību, palīdzējām tikt slidenajā kalnā vienam pasākuma dalībniekam ar volvomobīli. atgriezušies Pēteris ar Zaisu nolēma, ka nemocīsies vilkt kalnā bez eļļas palikušo auto, bet brauks taisni apkārt, jo kautkāds ceļa jau tur ir, neskatoties uz ceļazīmi “strupceļš pēc 2,5 km”. tā nu šņorē, kura laiku pa laikam atkabinājās, un dubļiem bagātīgi nošķiesti arī finišējām skaļupēs, turklāt arī ne paši pēdējie — ar traktoru no gravas izvilktā honda ieradās vēl kādu pusstundu vēlāk. kamēr pasākuma dalībnieki sarīkoja negaidītu masveida uzlidojumu atpūtas nama kafejnīcai pieprasot sīpolklopšus, zupas un kafijas, organizatori saskaitīja cik nu kuram tie punkti sanākuši, un ap astoņiem vakarā tika sveikta uzvarētāju komanda — Lavas katls.
vakara noslēgumā vēl izgājām ekskursiju pa pazemes bunkuru, apskatījām senlaiku relikvijas un apčamdījām tanku motorus, un tad jau bija arī laiks braukt mājās.

arī šis pasākums nu ir piedzīvots — lielisks koncerts, ar ausīm tīkamu setlisti un smuku lāzeršovu, un mazliet uguņošanu (tas laikam tagad modē, bet ramsi tāpat pārspļaut būs grūti). arēnas vidū novietotā skatuve no pirmā stāva sektoriem bija labi pārskatāma, un puiši ar ģitārām diezgan enerģiski vicoja no viena stūra uz otru, parādoties te vienā, te otrā skatuves pusē, tā lai neviens no faniem netiktu apbižots. skaņa gan bija diezgan ne pārāk, brīžiem pat dīvaina, jeb to tagad sauc par specefektu? bet kopumā koncerts vairāk kā divu stundu garumā deva lielisku pozitīvu emociju lādiņu, kā arī patīkams bija noslēgums — bez iedomības vai augstprātības — koncerts beidzies, ovācijas jau arī pieklusušas, bet čaļi vēl ņemās pa skatuvi, sēj publikā mediatorus, spārda melnās bumbas, Larss izdāļā bungu vālītes un katrs uzsauc pa novēlējumam, likās ka viņiem pašiem patīk mazliet padauzīties.
atsevišķs stāsts ir publika, kuru dažkārt ir interesanti pavērot. arī šajā pasākumā bija gana kolorīts pētāmais materiāls — gan snobiņi, kuri savās ložās laiski smirdināja cigārus, gan pēc melleņu zaptes smaržojoša, miesās padevusies dāma, kura apsēdās man blakus un ar savu draudzeni skaļi pārsprieda koncertu organizācijas trūkumus, un ka būtu pareizi. ak jā, īsi pirms metallicas uznākšanas uz skatuves viņas vēl aiztecēja uz bufeti pēc glāzes izcili smirdīga brendija, bet par laimi, manas bažas, ka kādā neartikulētā emociju izpausmē tikšu apliets ar to mēslu, nepiepildījās. zālē netrūka arī ārzemnieku no igaunijas (igauņu blīvumu pilsētā labi varēja jau pamanīt arī pirms koncerta, un man pat ir aizdomas, ka viņi arī bija pie vainas, ka vairākos statoilos pēc kārtas bija izēstas visas gardās pekanriekstu maizītes). dažas rindas priekša sēdēja kāda karstasinīga igauņu dāma, nu vispār neko daudz viņa nesēdēja, vairāk gan lēkāja, un vienu brīdi bija tā iekarsusi, ka ielaidusi roku sava pavadoņa matu cirtās, mēģināja arī viņu piecelt kājās, par ko dabūja visai skarbu cirtienu pa pēcpusi. vispār bija interesanti. ā, un vēl mani šādos koncertos nebeidz pārsteigt publika, kura savos telefonos mēģina iefotogrāfēt vai nofilmēt koncertu. nu kāpēc, kāpēc ko?! tāpat tur nekas nesanāk, taču paskatoties apkārt visur spīd telefonu ekrāni, un ļaudis ļoti svarīgam sejām fokusējas uz saviem aparātiņiem, nevis uz to, kas notiek uz skatuves. vajadzētu aizliegt ierasties uz koncertiem ar telefoniem un fotoaparātiem.
ā, es vēl atcerējos, ka tālajā 2006. gadā tallinas koncertā Hetfīlds un Ulrihs izskatījās krietni vien vecāki un vārgāki nekā šajā koncertā, kur dzīvesspars tā vien spraucās pa visām vīlēm laukā.

tāa, tas nu ir izdarīts — biļetes uz ac/dc 27.maija priekšnesumu veikli iegādātas caur livenation.pl (65 lati par divām biļetēm, pretstatā vietējiem tiketpro piedāvājumiem par 45.00 gabalā), atliek vien sakravāt somu, nomazgāt auto un aidā! pie reizes plānā ir atrast arī kādu kasti gan pa ceļam, gan arī izmest mazu loku līdz GC1XEDZ Pinzgau 2010, tādā kā geokešeru svētceļojumā aplūkot ģeogrālu — O.C.B. (Original Can of Beans — pasaulē visvairāk fotogrāfētā konservu bundža), kā arī pakāpelēt pa austrijas kalniem, un kas zin, varbūt arī iedzert kādu alu bavārijā.

pāris dokumentāla rakstura kadri no gaujas krastiem:

tāda kā garāža ūdenī

ūdens vārti

turpinājums »

beidzot atkal kopā ar jauko laiku arī manā ciemā ir iestājušies plūdi. pirmās zīmes sāka parādīties pirms nedēļas, kad gaujā sāka iet ledus, un tieši pretī manai mājai izveidojās ledus sastrēgums, taču to izkausēja siltie valmieras un cēsu notekūdeņi (ja anglijā visa londona vienlaicīgi norauj ūdeni futbola spēles starplaikos, tad pie mums tas droši vien notiek dejo ar zvaigzni reklāmas pauzēs)tas kaut kā izkustējās un aizpeldēja, un zemāko vietu iedzīvotāji varēja atviegloti uzelpot, taču ne uz ilgu laiku. runā jau, ka pie visa vainīga esot amata ar savu ūdens pārpilnību, ka arī jau minētie valmierieši (jo kādēļ gan tas sūdens tāds brūns, ko?) un pēdējo dienu laikā ūdens līmenis ceļas, paslēpjot burkānu dobes un vietām arī galveno automaģistrāli. ja pirmajās dienās neiespringstot braši varēja lielajai peļķei braukt cauri, tad jau vakar no rīta lielā peļķe bija kļuvusi par ļoti lielo peļķi, piedāvājot vienreizēju autoslīcināšanas opciju. agrajā rīta stundā ūdens izskatījās pavēss, tāpēc šī piedāvājuma vietā izvēlējos “varbūt norakties mežā” — ierastais plūdu apbraucamais meža ceļš vēl ne līdz galam atkusis, savukārt vietās kur atkusis — ar plašām dubļu vannām, un bezgalīgam iespējām jautri pavadīt pāris stundas laužot lāpstas un lokot domkratus. par laimi sanāca bez starpgadījumiem, un tiku tur, kur jātiek. observējot ūdenslīmeni šorīt, rādījās, ka slapjums braši nāk klāt, tā ka brīvdienās būs jāatklāj navigācijas sezona, jo kas var būt jautrāks, kā braukt ar laivu pa kaimiņu dārziem un šoseju?