svētdienas rītā pabrokastojuši, apsveikuši visas mammas un veterānus visu mammu un veterānu dienā, braucam turpināt iesākto — bija taču jātiek galā ar bībeles muzeja slēpni! rūpīgi izlasījām aprakstu, saskaitījām logus, saskaitījām caurumus, bet nekā. vēlreiz saskaitījām logus, vēlreiz saskaitījām caurumus, un atkal nekā. tā kā logu skaits palika nemainīgs, neatkarīgi no skaitīšanas virziena, tad sākām pārlūkot alternatīvus caurumus un meklēt citas kreisās puses, taču bez rezultāta. šoreiz nācās atzīt savu sakāvi, kura tika kompensēta ar veiksmīgu atradumu tiltā pie tempļa kalna. līdzšinējā dzīvē bija nācies ielūkoties gan dzelzs gan betona tiltos, šoreiz bija izdevība rūpīgi izpētīt arī koka tilta konstrukciju. ar šo atradumu mūsu alūksnes misija arī beidzās, un pārskatāmā nākotnē bija plānā atrast vēl kādu duci slēpņu tuvākajā apkārtnē. pārskatāmi tuvākā izrādījās 193.km uz vecās pleskavas šosejas, lapu koku mežā “aiz lapu koka” noslēpta kārbiņa, kuru sargāja garlaikots tuvējo māju suns — viņš reāli sapriecājās par garāmbraucošu auto, kam paskriet līdzi un apriet.

turpat netālu, nākamajā vecās šosejas līkumā, pie veclaicenes pareizticīgo baznīcas bija pilnīgi jauns un pāris dienas kā neskarts slēpnis, uz kuru bija nelielas cerības tikt pie FTF, un mums par prieku tas arī izdevās. nezinu, ko par mums domāja tuvējo māju iedzīvotāji, kamēr mēs līkņājām gar malkas grēdām un koku saknēm, bet tuvakajā laikā viņiem varētu būt interesanti, kas tās par dīvainajām ļautiņu izdarībām ap baznīcu. diemžēl nākamo kasti neatradām — uzkāpām drusku pilskalnā (nu tāds drusku — mazliet pilskalns, daudz nē), papriecājāmies par skaistajiem skatiem (protams, fotoaparāts bija palicis mašīnā, bet ko nu vairs), izložņājām egļu puduri, atradām tukšas pudeles, izšautas raķetes un mazliet dzeloņdrātis, bet neko līdzīgu slēpnim. skāde. dīvaini, bet fakts — kalna galā nebija telefonam zonas, tā ka nevarēju arī nevienam piezvanīt, lai tiktu pie kādas papildus norādes. noripojām no kalna, un braucām tālāk. nākamā pietura — kornetu grava. slēpnis ir, gravas nav. nu lai, mēs jau pietiekami nostaigājāmies pa pilskalnu, lai tagad vēl ietu kāpt gravā, tāpēc braucām skatīties zviedru naudas akmeni, tepat aiz stūra. akmeni saskatījām, atradām arī kārtējo zem akmens pabāzto kastīti (šitā metode jau sāka apnikt, pilnīga vienveidība, bet vismaz labi, ka nav jārok sūnas). paskatījāmies kartē, un rādās, ka braucot pa to pašu ceļu tālāk var izbraukt gandrīz tur, kurm mums vajag — domāts darīts, laižam. ceļš gan pats nav nekāds pirmās šķiras, un diez cik ātri nepaskriesi, bet nu kāds ir, pa tādu vien jābrauc. aiz pāris līkumiem parādās arī slavenā zīme, kura ļauj caurbraukt tikai “ar nodibinātām servitūta tiesībām un velotūristiem” — ko tur daudz, mēs kaut arī klasificējamies kā velotūristi (velosipēds auto bagāžniekā), ņemot piemēru no Zaisa, nodibinam sev servitūta tiesības un braucam taisni. diemžēl svaigi iedibinātās servitūta tiesības nenodrošina ceļa kvalitāti, un mums par pārsteigumu ceļu priekšā šķērso vidēja izmēra strautiņš kuru pie ļoti lielas vajadzēšanas varētu arī šķērsot, bet tā kā vajadzēšana nav diez cik liela, griežam atpakaļ. ceļš sanāk garāks, bet toties krietni labāks, un drīz jau esam klāt pie opekalna baznīcas, kur atkal jāskaita logi un jārēķina formulas. viss būtu labi, tikai nevarējām atrast vienu skaitāmo objektu, droši vien kāds būs aiznesis, tāpēc pēc pāris neveiksmīgiem minējumiem metām mieru, un braucām uz grūbes hes, neveiksmīgi inspicēt pāris objektus, toties apē veicās labāk, un vienīgais apes slēpnis atradās bez problēmām, ja neskaita ka to bija iecienījušas skudras. bija pienācis laiks pauzei, ielūkojāmies apes lielveikalā pēc ēdamlietām un paekskursējām pa pilsētu, īpašu vērību pievēršot vecajai apes stacijas ēkai, kura šobrīd rotājas ar uzrakstu autoosta.

līdz ar to plānotā misija bija pabeigta, un varējām sākt atgriezties mājās, bet ārā vēl gaišs… palūrējām kartē, un nospriedam, ka smiltene izskatās diezgan interesanti, un stūrējam turp. pa ceļam, atkal kaut kādā mistiskā ciematā observējām LV_team līdzīgus stopētājus, taču šoreiz viņiem nenoveicās — mūs jau bija nostopējis Laurittas velosipēds. iebraucot smiltenē pirmais slēpnis slēpās mežā pie vecsautiņu avota — varētu domāt, ka mežā visu var izdarīt neuzkrītoši, bet nekā — ļoti publiska vieta. cilvēki nāk un iet, ar pudelēm un kannām, nekādu cerību neuzkrītoši izdarīt darāmo. turklāt ļoti aizdomīgi izskatījās arī tas, ka ieradāmies pie avota bez traukiem. mazliet pavibrējām, daļēji arī no aukstuma, un tā kā cilvēku plūsma ne mirkli netaisījās apstāties, tad nolēmām piebraukt kādreiz pa nakti, varbūt tad tur būs mierīgāk. smiltenes apskate aizņēma kādu pusstundu, ar ātri atrastām trijām kastītēm — meteorīta krāterī (runā jau ka īsts, nevis tele2 izraktais), kalnamuižā pie koka saknēm (koks gan bija ļoti saīsināts par celmu) un akmeņu kaudzē pie ezera. viss pietiek, pietiek, salējām statoilā lēto bendžu un garšīgo kafiju un slaidi iekļāvāmies auto plūsmā uz rīgu. ā, pareizi, un vēl pa ceļam Lauritta netraucēti un nekaunīgi ātri paņēma melturu saldo.

sestdienas plānā bija neliels izbraukums līdz alūksnei, bet vispirms bija jāapgādā mājās palicēji ar ēdamlietām, tāpēc ātri vajadzēja aizšaut līdz ādažu lielveikaliem sapirkt proviantu. diemžēl ātri nesanāca, jo visas divas ādažu ielas bija pārvērstas par lielu lētu lupatu bodi, ar neskaitāmām, dažādām un ne pārāk vajadzīgām lietām piebāztām nojumēm un galdiem, stāvvietas un ielu malas pilnas ar automašīnām, milzīgs cilvēku ņudzeklis — gadatirgus vienā vārdā. izgāju tam visam cauri, jāatzīst, ka nekā interesanta nemanīju. sapirku veikalā nepieciešamo, nogādāju mājās un sāku stūrēt alūksnes virzienā. pa ceļam ne kā jauna vai aizraujoša, sigulda pilna ar jaunām un vecam neatrastām kastēm, bet tur jābrauc speciāli, tāpat kā uz cēsīm — pa ceļam nepaņemsi. tāpēc pirmā pietura pie melturu stacijas, man jau atrasts, bet Laurittai vēl nē, ļoti interesants slēpnis “melturu saldais”. garos stāstos neizplūdīšu, to ir jāmeklē katram pašam, ir to vērts. diemžēl nekāda meklēšana nesanāca, jo blakus darbojās dzelzceļa darbinieki, un visticamāk viņiem rastos dažādi jautājumi par mūsu izdarībām, tāpēc atlikām uz citu reizi, un piebraucām turpat netālu pie amatas tilta, kurš arī glabā noslēpumu. tālāk atkal garlaicīgā pleskavas šoseja, bet vismaz neviens netraucē braukt cik vien ātri sirds kāro (es gan tik ātri nebraucu — bija slinkums). uz mirkli piestājām pie viena ceļa rādītāja, lai ļoti ātri atrastu, ierakstītos un noliktu vietā mazu fotofilmas dozīti, un tikpat ātri atgrieztos iepriekšējā posmā apdzītās automašīnu kolonnas priekšā. gluži tāds kā pitstops sanāca. vairāk pa ceļam līdz alūksnei nekā meklējama nebija, toties vienā ciemā stopējošie jaunieši tika identificēti kā LV_team, un kā gan lai nepalīdz domubiedriem? viņiem ļoti palaimējās, un jau pēc brīža viņi tika izsēdināti pašā alūksnes centrā. izsēdinājuši stopētājus, devāmies meklēt vietējos slēpņus. alūkne īsti nav kastīšu lielpilsēta, tās ir veselas četras, un līdz ar to bija gluži reāls plāns tās visas atrast. sākām ar alūksnes pili, un vērīgi aplūkojuši notekcaurules saskatījām arī mūs interesējošo priekšmetu. otrs slēpnis bija neliels multislēpnis ar triju objektu apskati parkā un pāris matemātiskām darbībām. saskaitījām un sarēķinājām, un slēpnis rokā, turklāt visai interesanti noslēpts, autors bija pacenties.

vakara gaitā tika satikti satiekamie cilvēki, parunāts šis-tas un iziets līkums pa pilsētu. apskatīju arī alūksnes staciju, diemžēl pēdējais vilciens jau bija aizgājis, bet vienalga interesanti. nav, protams, vairs senās godības un rosības, taču sliedes vēl ir! (atšķirībā no vairākām vietām citur latvijā) turklāt sliedes, pārmijas un pārējā infrastruktūra ir sakopta, saeļļota un darba kārtībā, prieks par to. vakara noslēgumā, kamēr vēl nav sācies, aizstaigājām līdz bībeles muzejam palūkot kur slēpnis, bet tā kā nekādas palīgierīces nebija līdzi un kas jāskaita arī nebija īstas skaidrības, neko neatradām, toties dabūjām kārtīgu negaisu.

beidzot ir iestājies normāls laiks un atkal brīvdienas var pavadīt mežos, drupās, laukos, patiltēs, muzejos un vēl visādās interesantās vietās. turklāt par jaunās slēpņošanas sezonas sākumu liecina jauno slēpņu birums, ka pat saņēmu īsziņu no lmt, ka sasniegts no interneta saņemto īsziņu skaita limits un vajagot sūtīt ē+ uz kautkurieni. ja jau ir cilvēki, kuri kastītes slēpj, tad jau kādam tās arī ir jāmeklē, un ja vēl ārā tāāds saulains un silts vakars, tad neko darīt, jābrauc kastēs.
piektdienas mērķis bija jaunais multislēpnis suntažos un slēpnis parastais pie kalnrežu klintīm netālu no glāžšķūņa. visus pa ceļam esošos slēpņus līdz pat kangarkalniem ar Laurittu nolasījām jau pirms pāris nedēļām, tā ka piestājām vien mazliet pašūpoties uz zaķumuižas gāzes trubas, un traucāmies tālāk. lieku reizi varu piebilst, ka līkumainais grants ceļš pāri kangarkalniem ir dievīgs! un jacer, ka kāds speciālists neizdomās tur saliet asfaltu. pēdējo reizi suntažos biju apmēram pirms gada, un man bija palicis atmiņā, ka suntaži ir uzreiz kā nobrauc no kangarkalnu grēdas, bet nekā — kāds tos ir pārbīdījis kādus desmit kilometrus tālāk, bet nekas, toties ir iespēja papriecāties par lauku ainavām. pēc brīža beidzot klāt ir arī suntaži, un varam sākt skaitīt un rēķināt. mājas darbs ir izpildīts, bet vēl jāatrod atbildes uz septiņiem jautājumiem, lai tiktu pie rēķināšanas. pāris pieminekļi atrodas ātri, aplūkojam arī suntažu staciju, kura nu palikusi bez sliedēm, mazliet saminstinamies pie luterāņu baznīcas, kurai jāskaita rožu logi — nez kas tie būtu? — neesam ne arhitekti ne kultūrvēstures pārzinātāji, tomēr beigās vienojamies par rožu logu definīciju, un saskaitam atbilstošos caurumus baznīcas sienā. uz taciņas, kura ved uz vienu no mums interesējušajiem pieminekļiem novērojam svaigas sportiska rakstura apavu pēdas — sasodīts, tātad kāds jau ir priekša un FTF [First To Find] vairs nespīd. nu neko darīt, turpinām iesākto, un vēl pie suntažu pils, viņa arī skola, jāsameklē liels laukakmens ar iekaltu skaitli. piebraucam pie skolas, viešot neizpratni dažu vietējo cilvēku sejās, un vieta uz kuru norāda koordinātes, lūkojamies pēc lielā laukakmens, taču nekā atbilstoša nemana, tik vien kā paliela spilvena izmēra akmeni kāda koka paēnā. papētot tuvāk, tomēr izrādās, ka īstais — acīmredzot cilvēkiem ir dažāda izpratne, par to kas ir liels laukakmens (”e=mc²″ © Alberts E.). pieskaitam akmeni, un sākam rēķināt formulas un vienādojumus. pagaidām viss sanāk, iebakstam iegūto punktu gāpēesā, un braucam skatīties, kurp vedīs. diemžēl pirmais risinājums aizveda uz privātmājas dārza vidu, diezgan neadekvāta vieta slēpnim. pamainījām mainīgos, jauns rezultāts, vieta mazliet ticamāka un brīvāk pieejama, braucam skatīties, bet atkal nekā — izložņājam betona kluču krāvumu pie bijušā dzelzceļa, taču kastīte rokās nedodas. atgriežamies auto, pārrēķināt vēlreiz. pārrēķinam, un trešā vieta ir pavisam ļoti ticam un piemērota, tāpēc dodamies turp. vieta izrādās diezgan publiska — vietējās tantiņas satupušas uz soliņa sit klaču, bariņš jauniešu turpat blakus cep gaļu un dzer alu, tāpēc ejam spēlēt “mēs te mazliet pafotogrāfēsim” spēli, un mēģinām neuzkrītoši inspicēt iespējamās spraugas un robus, bet diemžēl nesekmīgi. ilgstoša rosīšanās jau sāk kļūt aizdomīga, tāpēc dodamies prom. tā kā nav iespējas pārbaudīt atrisinājuma pareizību, nav arī īstas pārliecības, ka vieta ir pareizā, kā arī ir mazliet skumja par neiegūto FTF. momentā citas idejas prātā nenāk, tāpēc aizšaujam pāris kilometrus tālāk uz vecas mājas drupās noslēpto Geekabyte#2 mistērijas atrisinājumu, kaut arī pēdējie meklētāji ziemā to nav atraduši. koordinātes ir precīzas un sarūsējusi liepājas kafijas bundža atrodas ātri, tikai tajā iekšā tikt gan nav viegli. mazliet paķimerējamies, un vaļā ir. bundža līdz pusei ar ūdeni, viesu grāmata izmirkusi, viss pārējais arī (cik nu atslēgu piekariņi, stikla lodītes un monētas var samirkt). iezīmējam savus vārdus viesu grāmatā, izlejam slapjumu un noliekam vietā. prieks, protams, par atradumu, taču gandarījuma nav. kamēr sēžam turpat mašīnā un bakstāmies pa kartēm, lai noskaidrotu, kurp braukt tālāk, pie mašīnas ir pielavījies tuvējo māju saimnieks, un ar klauvējienu pie loga mūs nobiedē. viņš protams atvainojas par savu joku, un apsveicinājies jautā, kā mums veicās, un vai esam atraduši meklēto. kā izrādās, viņš ir viens no GPS pionieriem latvijā, un ar šo lietu pelna iztiku jau kopš 1998.gada. interesants vīrs. novēl mums veiksmi turpmākajos meklējumos un atvadās. tā kā vēl joprojām nav nekādu svaigu ideju par suntažu multi, nolemjam aizbraukt līdz otram jaunajam slēpnim, kaut arī ir jau pāri astoņiem, un ir vairāk kā skaidrs, ka FTF arī tur ir kritis. piebraucam norādītajā vietā, kur var atstāt auto, un protams — viens audī ar pareizo uzlīmi jau priekšā. nopūšamies, un ejam lūkot klintis. dīvainā kārtā slēpņa nullpunkts sanāk pļavas stūrī, bet līdz klintīm upes krastā vēl metri piecdesmit, un tur manāmi divi stāvi, azartiski čamdot koku saknes. kā izrādās, tad jau kādu laiku un ne pārāk veiksmīgi. pievienojamies meklētājiem, un stundas laikā jau bijām pārbaudījuši visu piekrastes koku saknes, bet bez rezultāta. sāka jau uzmākties tumsa, un no slēpņa ne vēsts. lai galīgi tukšam rokām nebūtu mājās jābrauc, nolemju sadzīt rokā slēpņa izlicēju La Marie. zvanu Udajam, no viņa izdodas dabūt RobisTA telefona numuru, no kura savukārt iegūstu La Marie telefona numuru. telefoniski izdodas precizēt koordinātes un mazliet smalkāku vietas aprakstu, kaut gan tumsā visas saknes tāpat vienādas, ka arī gūstu apstiprinājumu, ka suntažu multi esam meklējuši pareizā vietā. pēc brīža mūsu jaunais paziņa Mad182 jau tur rokā kastīti, un visiem klātesošajiem par prieku — FTF! ātri ierakstāmies viesu grāmatā, atvadāmies no Mad182 un Ances, un jožam atpakaļ uz suntažiem. suntažos tumsas aizsegā pielavāmies pie pareizā objekta, un cerībā, ka visu redzošās tantiņas jau skatās tv kastēs un gaļas cepējiem ir svarīgākas lietas par diviem dīvaiņiem ar lukturīšiem, ātri atrodam slēpni (jā, no kura jau reiz bijām rokas stiepiena attālumā) un tomēr FTF! vakars ir izdevies, nu var doties mājup, pa ceļam vēl iegriežoties ropažos pēc vēl vienas kastītes, lai sirdī miers.

kamēr rīgā zeķītes, tikmēr carnikavu rotā sniegpārsliņas:

pasakiet vēl, ka tā nav!

vakar vakarā biju aizstaigājis uz studentu klubu paskatīties kā tad dzīvajā izskatās Laime Pilnīga, kuru salacgrīvā pagājšgad mazliet nokavēju, un jau redzētos Tumora pankus. pirms došanās uz koncertzāli bija plānā atrast pāris kastes, dažas atradās, gan ar skatu uz jūras ostu, gan ar skatu uz lidostu, un pēc tam uznāca pērkona negaiss, kurš aizskaloja jebkādu vēlmi slapināties un slapstīties pa Stradiņa slimnīcas teritoriju. tā nu arī sagadījās ierasties studentu klubā laicīgi, bet vai tad koncerti sakas laikā? protams, nē. šoreiz gan nobīde bija tikai 20 minūtes, un pirmie uz skatuves kāpa Tumors — pilnīgi panki. dzīvespriecīgi, nebēdnīgi, dauzonīgi. forši, man pat labāk patika par Pilnīgo Laimi, kuri uz skatuves parādījās nākamie. biju iedomājies mazliet savādāku, un skatuviskais priekšnesums ļoti atšķīrās no pa radio dzirdētā. kopumā labi, bet kautkas pietrūka, un līdz ar to šoreiz cepums tiek Tumoram.