beidzot bija viena diena, kad mūs neviens nemodināja, bet tāpat ilgāk par kādiem pusdesmitiem gulēt nesanāca — žēl laiku, ko noteikti var pavadīt labāk. piecēlušies, atklājām, ka esam pamesti vieni, pils saimnieki Astrīda ar Bernhardu (abiem tā pie septiņdesmit) jau sen darbos — Astrīda, kā jau pils saimniece aktīvi piedalās vecās pils remontdarbos, savukārt Bernhards vairāk rosās pa dārzu. pils jau arī nav gluži šarlottenburga vai sansusī, kas varbūt pirmās nāk prātā izdzirdot vārdu salikumu “pils vācijā”. Bedheimas pils kopš 1169. gada ir daudz piedzīvojusi, un tā kā padomju laikā tur bija iekārtota skola, tad no pirmskara greznuma tur ir maz kas saglabājies. toties tur ir nesaspīlēta un mājīga atmosfēra, viesmīlīgi un interesanti cilvēki un bezgalīgs pārvērtību process (mūžīgais remonts). izpētījām virtuvi, iepazināmies ar vietējām kafijas vārīšanas īpatnībām un sēdāmies pie brokastgalda. pēc brokastīm nomazgājām trauku kaudzi, mazliet atvieglojot saimniekiem mājas soli, un kopā ar Astrīdu gājām skatīties, kas pilī jauns.

ja visus iepriekšējos gadus pilī dzīvoja tikai viņi divi — Astrīda ar Bernhardu, tad tagad pilī atkal sāk ievākties īrnieki. daļa no pils telpām tiek pārvērstas par mājīgiem dzīvoklīšiem, ko plānots izīrēt gan ilgtermiņā, gan vasarniekiem uz īsākiem periodiem. apskatījām arī atjaunoto sarga namiņu, kurā iekārtota gartencafe, diemžēl pie kafijas un kūkām netikām, jo iestādījums darbojas tikai brīvdienās. izgājuši arī līkumu pa lielo pils dārzu, kāpām augstāk kalnā, lai atrastu pļavas malā paslēpto slēpni Schloss Bedheim. viens no iepriekšējā vakara sarunu tematiem, protams, bija arī slēpņošana, un kaut arī konkrētā slēpņa aprakstā ir piezīme, ka slēpnis ir saskaņots ar pils saimniekiem, tomēr Astrīdai ar Bernhardu tas bija diezgan liels pārsteigums. tad nu visi kopā gājām meklēt un skatīties, kas tad tas tāds ir. slēpņa vieta atradās pie pašas pils dārza robežas, blakus necilam soliņam lauka malā. tā kā gps signāls mazliet lēkāja, tad momentā precīzi noteikt nulles punktu arī nesanāca, tāpēc aptaustījām tuvākos kokus un citus potenciālos objektus, bet nesekmīgi. pēc minūtēm desmit Bernhardam apnika, un viņš saka čāpot atpakaļ uz māju, tomēr mēs trijatā neatlaidīgi turpinājām šiverēt pa nātrēm. pie visa vainīga bija garā zāle un piepeši laužoties caur garo zāli pamanīju nepārprotamu slēpņa vietu, tipiski nomaskētu ar palielu koka mizas gabalu. pasaucām arī Astrīdu, lai ievērtē kā izskatās klasisks ģeoslēpnis, tad izņēmām arī kastīti un izpētījām viesu grāmatu, kuru Astrīda lasīja ar lielu sajūsmu, īpaši priecājoties par dažām pozitīvām atsauksmēm par pili un kafejnīcu. slēpnis tika atzīts par labu esam un nolikts vietā. tā kā vēl nebija pusdienlaiks, nolēmām netraucēt cilvēkus ar savu klātbūtni (pieliks vēl pie darba un tā) un braucām lasīt kastītes netālajā koburgā.

apmēram pusceļā, varbūt arī talāk, uz kartes iezīmējās pirmā kastīte — Stefans dose, ar terrain 4 — diezgan biedējoši. pirmā doma, ka šito jāizlaiž, atkal vajag laivu vai vismaz alpīnisma inventāru. taču, tā kā punkts tikai kādu kilometru no galvenā ceļa, un rādās labi piebraucams, nolemjam aizbraukt paskatīties, kā tad izskatās dabā. braucot tuvāk, jau pa gabalu lauka vidū izceļas zīmīgs objekts — tornis ar vēja rotoru, droši vien sūkņa darbināšanai. pie torņa var piebraukt, taču mēs mazliet sakautrējāmies un septiņdesmit metrus aizgājām kājām — tomēr mazāk uzkrītoši, nekā pa svešu pļavu ar auto braukāt (nekādas aizlieguma vai privātīpašuma zīmes gan tur nemanījām, taču ceļš uz objektu veda gandrīz caur mājas pagalmu). pienākuši pie torņa, ta arī īsti nesapratām, kas te tāds būtu jādara, lai terrains būtu četras zvaigznes — ja nu vienīgi blakus mājā dzīvo nikns saimnieks, kurš šauj slēpņotājiem dibenā sāli. taču to mēs arī nemanījām — uzkāpām, atradām, nokāpām uz aizbraucām. varbūt saimnieks gulēja diendusu? ja kāpšana pa stāvu alpu nogāzi uz lōzerlohu ir novērtēts uz trijām zvaigznēm, te savukārt pāris pakāpieni pa trepītēm novērtēti ar četrām zvaigznēm. interesanta tā sistēma. līdz ar to arī nākamais slēpnis Spider Man ar četrām ar pusi terrainzvaigznēm netika laists garām. auto atstājām tuvējās rūpnīcas darbinieku stāvvietā, ar cerību, ka mūsu prombūtnes laikā kāds neizdomās nolaist šlagbaumu, un devāmies meklēt vietējo patilti.

slēpnis bija pabāzts zem maza gājēju tiltiņa, cilvēkiem ar ļoti garām rokām nebūtu nekādu problēmu aizsniegt, taču tā kā es augumā īsti neesmu padevies, nācās būvēt mazu inženiertehnisku būvi, lai aizsniegtu vajadzīgo siju. tad sekoja pāris parastie pilsētas/meža slēpņi, kā vienmēr netrūka arī klasiska gājiena caur brikšņiem lai pie slēpņa ieraudzītu asfaltētu celiņu.

meklējot vienu pilsētas slēpni, pļavā diskaverojām arī divus zaisus, kuri galīgi nejutās traucēti un savā nodabā darīja savas lietas.

atradām arī kārtīgu meža ceļu, tiesa gan ar grants segumu, un diezgan simpātisku klinti meža vidū — wildmeisterstein. tūres noslēguma atradām arī vienu vietējo sūdslēpnīti — elektrības vadu mudžeklī iepītu fotodozīti pie burgerkinga reklāmas staba, un ķīnā ražotu folksvāgenu.

brīvdienās bija jāpiedalās alūksnes ģimnāzijas vidusskolas klašu izlaidumā — tas nu bija viens varengarlaicīgs pasākums trīs stundu garumā! ja neskaita tās pāris personas, kuras runāja garās un sirdi plosošās runas, un laiku pa laikam aicināja “absolvēt apsveicējus”, tad pārējie, absolventus ieskaitot, garlaikoti žāvājās, bakstīja telefonus un nepiespiesti sarunājās, radot sporta zālē tirguslaukuma murdoņu. ar īpašu oriģinalitāti izcēlās vienas klases beidzējiem veltītie īsie raksturojumi, kur katrs skolnieks tika salīdzināts ar kādu ķermeņa daļu — bija labā roka, kājas, plaušas, sirds, nieres, kuņģis utt. jautri, bet tajā paša laikā arī diezgan ļauni pret pašiem skolniekiem. toties pie skaņu pults sēdēja īstens profesionālis, kurš veikli miksēja zaļā kora dziesmas ar ričardu klaidermanu un eoliku. kamēr sporta hallē tika dalīti bilžu albūmi — mūsdienās vidusskolas izlaidumā dala atmiņu klades, nevis atestātus, jo vēl nav zināmi eksāmenu rezultāti — ārā sāka līt lietus, sabojājot gan “fotosesiju uz kāpnēm” gan ieplānotos piknikus un svinības pie dabas. toties gan ceļā uz alūksni, gan atpakaļceļā uz rīgu tika atrasti daži interesanti slēpnīši valmierā, valkā, cesvainē un ērgļos, un viens neatrasts valgā.
ā, un pa ceļam uz izlaidumu beidzot redzēju dabā slaveno šaursliežu bānīti, turklāt trīsreiz!

sestajā dienā bija šausmīgi garlaicīgs pārbrauciens no punkta M uz punktu B un tā kopumā nekas interesants, turklāt, pa ceļam atrodot vien tikai vienu patiltes kārbiņu, kurā bija iekārtots ģeomonētu un travelbagu hotelis — neko nemainījām, tikai apskatījām iemītniekus. vispār iepriekšējā plānā šajā dienā bija ieplānota vizīte rēgensburgā, donauštaufā un valhallā, uz kuru man nekādīgi nesanāk aizbraukt, vienmēr kautkas mainās vai nav pa ceļam. tāpat arī šoreiz maršruts tika iztaisnots, rēgensburgu aizstājot ar ingolštati, un valhallas vietā ieplānojot audi werku.

ingolštate ir maziņa, un visi tās iedzīvotāji, kamēr nedzer alu, strādā audī rūpnīcā. tāpat arī visas ingolštates ielas ved uz audī rūpnīcu, un atšķirībā no pārējās bavārijas, ir pilnas ar audi nevis bmw. bija pat audī autobusi. ieradušies audī centrumā, izpētījām jaunāko modeļu izstādi, bet tā kā bijām mazliet par vēlu attapušies, tad netikām uz ekskursiju pa rūpnīcu. būtu kādu pusstundu agrāk, droši vien būtu tikuši. nu nekas, vēl viena vieta garajā sarakstā, kur jāatgriežas. mazliet saskumuši par neveiksmi, gājām prom.

lai lieki nekavētos, uzbraucām uz autobāņa, un pēc kādas pusotras stundas bijām koburgas pievārtē. koburga ir neliela bavārijas robežpilsētiņa, un ar kiborgiem tai nav nekāda sakara. izbraukuši tai cauri, pa mazajiem lauku celiņiem, ar mazu līkumu caur hildburghauzeni, ap septiņiem vakarā tikām galamērķī — bedheimas pilī.

man tā ir diezgan īpaša vieta, zināma jau kops 1994.gada, kad tur viesojos pirmo reizi. kopš tā laika esmu tur bijis nezincik reizes, vienreiz mēģināju skaitīt, bet sajuka. skaidri zinu, ka iepriekšējo reizi šeit viesojos pirms divarpusgadiem, pa ceļam uz oktoberfestu. sirsnīgi uzņemti, pie vakariņām ar pils saimniekiem nopļāpājām līdz vēlam vakaram, un kad pāris vīna pudeles jau bija iztukšotas (klātesošie ļoti uzjautrinājās par to, kā es mēģināju ieliet vīnu no neatkorķētas pudeles — “šim galdiņam vairāk neliet” un visi šitie joki, hahā) tikām pie jaukas guļamistabas pils rietumu spārnā.

ap desmitiem no saldā miega mīkstajos pēļos mūs uzcēla neatlaidīgi klauvējieni pie durvīm, un finālā pēc pīkstiena atvērās durvis un istabā ievēlās apkopēja. mazliet izbrīnījusies nobubināja “morgen”, un pazuda koridorā. acīmredzot, tas bija nepārprotams mājiens, ka laiks tīties prom — kā vēstīja informatīvi uzraksti, tad viesmīlīgas telpas bija jāatbrīvo līdz vienpadsmitiem. uzrotājušies un savākuši kas vācams, nodevām atslēgu administratoram un atvadījāmies līdz nākamajai reizei. tā kā joprojām lija lietus un pūta auksts vējš, turpmākajai dienai nekāda konkrēta plāna nebija — tik vien kā atrast kādu mājīgu beķereju, kur padzert rīta kafiju un ieturēt snobiskas brokastis (viesnīcas brokastu piedāvājums par desmit eiro personai mūs kautkā neuzrunāja). beķereja ar gardām maizītēm un ievērojamām kafijas tasēm tika atrasta viena kvartāla robežās, tikai lai legāli noparkotos, bija mazliet jāpariņķo. pasūtījuši kāroto, iekārtojāmies pie galdiņa un sākām pētīt minhenes slēpņu valstības piedāvājumus un plānot apskates objektu apmeklēšanas secību. kā prioritāte joprojām bija zemes slēpņi, un kā sākuma punktu izvēlējāmies olympiaberg olimpiskajā parkā, jā, tieši turpat pretī bmw rūpnīcai. nesteidzīgi ieturējušies un nosprauduši starta punktu, sakām meklēt ceļu tuvāk centram. vienprātīgi atmetām variantu par braukšanu uz centru ar auto — nav ko lieki dedzināt benzīnu sastrēgumos, turklāt vēl vācieši ir izdomājuši umweltzone ierobežojumus — iepriekšējā vakarā riņķojot pa pilsētu tādas zīmes redzēju, un kā izrādās, vajag aprīkot auto ar atbilstošu uzlīmi, lai šajā zonā varētu iebraukt. tātad sākām lūkoties pēc kāda vilciena, un sekojot ceļazīmēm nonācam pie trudering U un S-bahn stacijas ar park-and-ride stāvlaukumu. diemžēl stāvlaukumiņš bija ļoti maziņš un jau aizņemts (intereses pēc paskatījos — maksāja vienu eiro par visu dienu), tāpēc turpat netālu nosviedām auto ielas malā un par deviņiem eiro tikām pie līdz nākamās dienas rītam derīgas grupas biļetes pieciem cilvēkiem visiem transporta līdzekļiem. salīdzinājumam viens brauciens vienas zonas robežas maksā EUR 2.40 skaidrā naudā vai EUR 2.30 maksājot ar karti. it kā jau dārgi, taču minhene ir liela un bagāta pilsēta, sabiedriskais transports ir pārdomāts un ērts, salīdzinot ar rīgu… tur pat nav ko salīdzināt.

tātad, pēc četrdesmit minūšu brauciena un vienreiz pārsēžoties iznācām virszemē jau otrā pilsētas galā, tieši pie bmw lielveikala. tieši tā — grandioza būve tieši blakus bmw rūpnīcai, pilna ar jaunajiem autiņiem, arī tās priekšā varēja ievērtēt jaunākos automobīļus un motociklus visā spožumā. ēkas stikla sienas neslēpa arī burzmu iekštelpās — frakās un solīdos kostīmos tērpti kungi un dāmas veda pārrunas un kārtoja nopietnas lietas. bet ārā gāza lietus, un pēc īsas apspriedes, nolēmām kāpt atpakaļ pazemē un braukt uz centru staigāt pa muzejiem un galerijām — sauss un silts vismaz. atceļā uz metro lietus pierima, un garlaicīga muzeju būšana tika atcelta, atkal pagriežoties par 180° uz olimpijas kalna pusi. olimpijas kalna uzdevums bija izmantojot gps altimetra rādījumus kalna pakājē un virsotnē izmērīt kalna augstumu, ar loti izmērīt dīķa dziļumu kalna pakājē un noskaidrot, kādu ģeoloģisku procesu rezultātā šis kalns ir radies. kalna rašanās nav nekāds noslēpums, un pāris sekundēs wikipēdijā ir rodama atbilde — olimpijas kalns ir sabērts no otrajā pasaules karā sagrauto minhenes māju drupām. samērījām arī kalna augstumu un safočējām bildes, un ar lietussarga metodi izmērījām arī dīķa dziļumu.

diemžēl pārējos zemes slēpņus minhenē meklēt pat nesākām, jo nebija izdrukātas fotogrāfijas konkrēto uzdevumu veikšanai. tāpēc vienkārši sākām iet uz centru, pa ceļam pameklējot kādu vairāk vai mazāk garlaicīgu fotodozi.
pirmā bija turpat olimpijas kalna nogāzē, un spriežot pēc ģeotakas, tad diezgan iecienīta vieta. slēpnis saucās fussballplatz, un līdz pat šodienai īsti nebija skaidrs, kāpēc slēpnim, kurs atrodas kokā uz kalna nogāzes ir šāds nosaukums. pareizāk sakot, bija maldīgs priekšstats, ka tas ir tāpēc, ka turpat netālu atrodas minhenes olimpiskā arēna — bet tomēr nē. kā mani šodien apgaismoja Lauritta, tad ja izlasa slēpņa aprakstu (!), var uzzināt arī to, ka par godu 2006.gada pasaules futbola čempionātam kalna nogāze bija pārvērsta par futbola laukumu ar dažiem kokiem pa vidu. smalki.

nākamie bija tādi gluži parasti pilsētas slēpņi visur, bet ļoti labi ļāva iepazīt dažādus rajonus un diezgan krasās atšķirības. pirmais, kas ļoti dūrās acīs bija visās malās brīvi stāvoši neskaitāmi velosipēdi. ne pie kā nepieslēgti, parasti tikai ar ļoti primitīvu atslēdziņu saslēgts aizmugurējais ritenis, lai nevar pabraukt, un viss. gan ļoti prasti, aprūsējuši, gan diezgan smalki un vizuāli eleganti. es gan no velolietām neko nesaprotu, pieļauju ka nekādi supersmalkie un dārgie tur tā apkārt brīvi vis nemētājas. dārgāki un mazāk dārgi dzīvojamie rajoni mijās ar biroju kvartāliem un tūristu pilnām ielām vecpilsētā, savukārt teātra un mākslas kvartāls bija diezgan tukšs, cik vien pāris garlaikoti mākslinieki/režisori/aktieri kafejnīcā aiz stikla sienas dzēra vīnus.

protams bija arī slēpņi, kuri neatradās, bet toties no neatrastā slēpņa vietas pavērās aizraujošs skats uz ātrvilcienu depo un remontdarbnīcām — no tilta varēja vērot, kā lielajos angāros tiek apčubināti ICE ātrvilcienu sastāvi. mazliet nosaluši pabraucām pāris pieturas līdz münchen hauptbahnhof, un pilsētas centra burzmā, izpētījuši ka ir viens brīvs galdiņš pie elektrības kontakta, uz stundu noenkurojāmies nordsee garšīgo zivju restorānā. elektrības kontakts bija ļoti vajadzīgs telefona pabarošanai, jo diemžēl iebūvētais gps ir ļoti rijīgs un intensīvi lietojot pāris stundās apēd visus voltus. pašiem jau arī tā kā ēst gribējās, un kāpēc gan neapvienot patīkamo ar lietderīgo? ieturējušies un uzlādējuši telefonu izstaigājām centru, atradām pāris viltīgi paslēptas kārbiņas, un mazliet aizķērāmies pie vienas baznīcas, jo nebija īsti skaidrs, ko slēpņa autors bija domājis ar norādi “antiphon”. koordinātes norādīja uz vienu telefona automātu blakus baznīcai, taču nekādu zīmīgu objektu blakus tam nebija. kamēr pārbaudījām sētas stabiņus pretējā ielas pusē (”antifons” — tātad kautkas pretējs vai pretī telefonam), pie telefona aizdomīgas kustības sāka izpildīt kāds solīda paskata kungs, vienā rokā turot pāris papīra lapas, ar otru spaidot kautkādu aparātu.

protams, nebija divu domu, arī viņš šeit bija ieradies tādu pašu motīvu vadīts, meklēt un atrast. gājām klāt sveicināties, un turpinājām meklēt kopīgiem spēkiem. tā kā tuvākajā apkārtnē nekādi antifoni vairs nebija, bet aiz telefona slējās mūra sēta, gājām lūkot, kas aiz sētas. aiz sētas izrādījās labi iekopts baznīcas dārzs, bet ta kā jau bija seši vakarā, tad vārti jau bija slēgti. kamēr tika apsvērtas dažādas vairāk vai mazāk legālas iekšā tikšanas iespējas, uzradās kāds baznīcas kalpotājs, kurš laipni atslēdza dārza vārtus, ļaujot ielūkoties dārzā pavisam legāli. diemžēl lielas jēgas tā nebija, jo šaipussētai tieši pretī telefonam atradās paliela komposta kaudze — galīgs antifons, taču ne tas, ko mēs meklējām. mazliet vīlušies iznācām atpakaļ uz ielas, un kamēr mēs ar vācu vīru funktierējām, kas par štelli un kāpēc nevar atrast, Lauritta jau turēja rokā fotodozi — izrādās, ka viss ir ļoti vienkārši, vajag paņemt acis rokā (kā parasti). ierakstījāmies viesu grāmatā, un atvadījāmies no jaunā kolēģa.

vēl nedaudz paklejojuši pa rajonu un šķērsojuši brūno izāru, sākām domāt par vakara atpūtu — caur ēdamlietu veikalu uz veco labo viesnīcu. vienā no hauptbānhofa pagrabiem iepirkuši šādus tādus niekus (koši zaļus čipšus ar vasabī garšu — ohohō, kas tas bija par ugunsrijēju ēdienu!) sagaidījām vilcienu un sakām braukt uz trūderinga pusi. vakara vilciens nebija diez cik pilns, īstenībā bija jau vēls — ap deviņiem, un visi kārtīgi vācu pilsoņi tajā laikā jau dzer alu un skatās futbolu. kādā no pieturām iekāpa biļešu kontrole — ne pārāk gara auguma vīrietis gados un galvas tiesu garāka, diezgan sportiska paskata dāma, tērpušies labākajās vācu specdienestu tradīcijās šūtos zilos formastērpos ar sarkanām beretēm, un pie jostām piekarinātām dažādām ierīcēm, somiņām un varbūt pat sitamajiem instrumentem (te es nedomāju bungas). izturējās diezgan atturīgi, un ar tādu kā mazliet augstprātību sejā, jeb sauksim to par pārākumu, kontroliere palūdza uzrādīt biļetītes. visiem visi braukšanas papīri bija kārtībā, līdz kāda meitene ar otrās zonas biļeti izrādījās iemaldījusies pirmajā zonā — tātad nederīgs braukšanas dokuments, pārkāpts likums, nav samaksāts par braucienu, nodevība pret valsti, kauns un negods un jaunkundze turpat uz vietas tiek pārmācīta, liekot lietā džiudžidsu, kunfū un kavasaki paņēmienus. protams nē, jo tas viss notiek civilizētā zemē, kur cilvēki ciena viens otru, un kā sarunā atklājās, tad meitenei vienkārši vajadzēja nokļūt no viena punkta otrajā tarifu zonā citā punktā otrajā tarifu zonā, tikai otrā pilsētas galā, respektīvi šķērsojot pirmo tarifu zonu, un kā paskaidroja biļešu kontroliere, tad esot jāpērk biļete abām tarifu zonām par tik un tik naudiņām, un atdevusi biļeti piekodināja pārkāpējai nākamreiz pērkot biļeti būt uzmanīgākai. nekādu asiņu, nekāda stresa. turpat klāt bija arī trūderings ar ielas malā skumstošu auto, kurš pēc pāris kvartāliem atkal tika nolikts ielas malā pie viesnīcas, bet mēs gājām gulēt.

svētdienas rīts uzausa lietains un drēgns, bez nekādām saullēkta pazīmēm, un mākoņos ietinušies kalni neizskatījās diez cik iedvesmojoši. paēduši brokastis, norakstījām nebūtībā dalību “mega CITO” eventā (cache in, trash out) — meklēt mēslus lietū, pielijušā austrijas ciematā, kurš jau tāpat ir gana spodrs, nebija nekādas vēlēšanās. tā vietā pārskatījām tuvējās apkārtnes karti, nolūkojām dažus interesantus slēpņus, un braucām meklēt. tuvumā izrādījās, ka lielākā daļa ir staigājamie, un lietus pat nedomāja rimties. mazliet sapūtušies, pārskatījām plānus, un nolēmām braukt prom no šīs neviesmīlīgās vietas, tuvāk cillertālei, un varbūt pat mazliet tālāk. kad bijām izbraukuši no cellamzē, protams sāka spīdēt saulīte, bet mākoņu daudzums tuvākajā apkārtnē tik un tā ne par ko labu neliecināja. piestājām pāris saulainos miestiņos pa ceļam, palūkoties pēc slēpnīšiem, bet bija piemeties kautkāds DNF lāsts, un nekas rokās nenāca.

toties priekšā uzradās lieliska kalnu pāreja (gerlosstrasse) ar sniegotu virsotni un burvīgiem skatiem uz krimla ūdenskritumu kaskādi — gandrīz katrā otrajā serpentīna līkumā stāvlaukums ar elpu aizraujošu skatu. un jo augstāk brauc, jo skats elpu aizraujošāks, līdz kalna galā vispār var palikt bez elpas. protams, bija arī opcija nosviest auto stāvlaukumā, un doties mazā pastaigā līdz ūdenskritumam un ja ne kājas nomazgāt, tad vismaz ūdeni nodzerties, bet austrieši jau arī nav ar pliku roku ņemami, un par stāvlaukumā stāvēšanu gribēja naudu, bet mūsu iedzimtais latviešu skopums ņēma virsroku, tāpēc izvēlējāmies uz ūdenskritumiem skatīties no gerlosštrāses serpentīniem. un bez maksas.

prieki nebija ilgi, jo kalna galā atdūrāmies pret šlagbaumu — ja ne brīvprātīgi, tad ar nelielu šantāžu austrieši pie tās tūristu naudas tāpat tiek — brauciens pa gerlosštrāsi un skaisto ainavu skatīšanās maksā septiņi piecdesmit no auto. neko darīt, nācās vien samaksāt, jo ceļš jau tur tikai viens, un nekur apkārt arī neapbrauksi. uzreiz aiz šlagbauma atkal sākās lietus (varbūt bija jāsamaksā lai nelīst?), un līkumainais ceļš pamazām ritinājās no kalna lejup, un drīz jau iebraucam visnotaļ saulainā cillertālē. cillertāles ledāji un slēpotavas jābrauc baudīt ziemā, tāpēc šeit ilgi neaizkavējāmies, un papildinājuši pirmās nepieciešamības pārtikas krājumus benzīntankā turpinājām ceļu uz bavārijas pusi. austrieši, tāpat kā vācieši ir slinki un svētdienās visi veikali, ēdamlietu tajā skaitā ir slēgti, un tu, tūrists parastais vari mierīgi nomirt badā, tas jau nevienu neinteresē. labi ka ir benzīntanki, kuri šādos brīžos pārtop par pārtikas tankiem. tā nu atkal līkumojot pa kalnu serpentīniem un tuneļiem, kilometru pa kilometram pilnīgi negaidīti iebraucām vācijā. pirmās pazīmes šādam apstākļu pavērsienam bija dzeltenās ceļazīmes. kādu brīdi šoseja gāja pa austrijas — vācijas robežu gravā starp diviem kalniem (vismaz kartē tā izskatās), un tad pēkšņi attapāmies līdzenumā, alpu smailes atstājot aiz muguras. tā kā ceļmalās izmētātās fotofilmu dozītes jau sāka apnikt, bet multislēpņiem atkal ir nepieciešams veltīt daudz laika, nolēmām, ka pirmkārt meklēsim zemes slēpņus (earthcache), jo tur ir ko redzēt, un tad pēc apstākļiem ja kautkas interesants blakus, tad var salasīt arī to. pulkstenis bija kādi seši pēcpusdienā, mēs jau bijām iebraukuši vācijā, un izskatījās, ka līdz minhenei, kura mums bija ieplānota divas dienas vēlāk, arī vairs nav tālu, tāpēc optimizējām maršrutu, apmeklējot trīs zemes slēpņus bad tolcas apkārtnē.

vēl viens bija ieplānots arī iebraucot minhenē, taču kad nonācām līdz klintīm, bija jau pilnīga tumsa, un mēģināt sazīmēt slāņu krāsas un nofotogrāfēt tradicionālo klints siluetu bija diezgan nereāli. saskumuši atgriezāmies pie auto, un sākām apsvērt nakšņošanas jautājumu — vēlvienu nakti gulēt bagāžniekā jau vairs nav interesanti, telti būvēt joprojām ir pārāk slapjš, atliek vien meklēt kādu pieņemamu viesnīcu. lai viesnīcu atrastu bija vajadzīgs internets, jo tāpat vizināties pa pilsētu un iet iekša visās viesnīcās pēc kārtas arī nav interesanti. pirmā doma, kur tikt pie interneta bija makdonalds, bet tas arī nekur tuvumā nerādījās, tāpēc izmetām pāris lokus pa guļamrajoniem cerībā atrast kādu neaizsargātu tīklu, taču, gaidi vien, likumpaklausīgie vācieši savus vairlesus sargā, tā ka atlika vien pavizināties pa pilsētu makdonalda meklējumos. vairākkārt jautāju ceļu, un vienmēr mani sūtīja pretējos virzienos, diezgan sarežģīti stāstot, kā tikt līdz man vajadzīgajai iestādei. turklāt visos gadījumos galapunkta pazīmes bija vienādas — aplis ar parciņu vidū, vienā malā autobusu pietura, otrā pusē makdonalds. beigās palūdzu, lai taksists izstāsta ceļu — un viens divi, mērķis sasniegts. minhene nav rīga, tur makdonaldā prāvā rindā pēc kafijas jāstāv arī pusvienos naktī. tikām pie kafijas un interneta, kuru mums palīdzēja pieslēgt atsaucīgs makdonalda darbinieks no polijas (viņš arī aizrādīja, ka mums datoram pulkstenis nav pareizs — esot par stundu ātrāks). prieks par internetu bija īss, ātrums bija nekāds, pat lmt mobīlais internets velkas ātrāk. tomēr stundas laikā sagaidījām pāris pieņemamu viesnīcu adreses, kuras tad arī devāmies apciemot. ērtāk protams būtu bijis piezvanīt un noskaidrot visu pa tālruni, taču viesnīcu telefona numuri laikam ir slepena informācija, jo uzreiz kautkā nesanāca atrast. atraduši tuvāko viesnīcu, ar nelielu pārsteigumu konstatējām, ka durvis ir slēgtas, viss ir tumšs, viesi un administrators jau saldi čuč. apbraukājot rajona tuvākās viesnīcas, situācija bija līdzīga acīmredzot vācijā nav pieņemts sākt meklēt naktsmājas pēc pusnakts.

piebraukuši pie vienas viesnīcas, pamanījām, ka viens logs pirmajā stāva ir atvērts, pie tā stāv treniņtērpā tērpies vīrs ar cigareti, un tam fonā tv kaste rāda futbolam līdzīgu spēli. pilnīgi sapriecājos, ka rekur viens kārtīgs un viesmīlīgs viesnīcnieks, neguļ, bet gaida viesus, un apsveicinājies turpat caur logu uzdevu jautājumu, vai šajā namā var dabūt divvietīgu istabu, uz ko pretī dabūju neizpratnes pilnu skatienu un mazliet apmulsušu taisnošanos, ka vīrs pats ir viesis un par brīvām istabām neko nezin. nu ka ne, ne, braucām tālāk — sarakstā bija palikusi vēl viena viesnīca lidostas rajonā, ne pārāk tuvu, un jāizmanto taču vienreizējā iespēja pabraukāties pa tukšām minhenes ielām! pēc īsas līkumošanas pa dažādiem minhenes rajoniem nonācam pie iespaidīgas jaunceltnes — spoža septiņstāvu viesnīca, durvis vaļā, mundierī tērpts administrators, un diezgan dārgs pirmais iespaids. taču, tā kā internets šo viesnīcu tika piedāvājis mūsu izvēlētajā cenu kategorijā, tad droši gājām iekšā iepazīties ar viesnīcas piedāvājumu klātienē. piedāvājums tiešām bija neticams — es pat divreiz pārjautāju, vai tiešām esmu pareizi sapratis, ka administratora kungs ar “neunundvierzig” tiešām domā četrdesmit deviņi, nevis deviņdesmit četri, un man aiz noguruma nerādās. tas tiešam tā bija, un īsu brīdi pēc formalitāšu nokārtošanas jau ievēlāmies ērtās gultās. ja nu kādam interesē, tad viesnīca saucas acom hotel.

sestdienas rītā pamodāmies deviņos, un vēl mazliet miegaini un saburzīti, vairākiem tūristu autobusiem par prieku izrāpāmies no auto bagāžnieka. īsa rīta tualete, pārbīdam mēbeles, respektīvi bagāžu no auto priekšas uz aizmuguri, un traucamies uz eventu. traucamies tā, ka atkal aizšaujam garām autobāņa izbrauktuvei, šoreiz tāpēc, ka senā 2002. gada kartē autobāņa izbrauktuvju numerācija mazliet nesakrīt ar dabu. nieka desmit kilometri līdz tuvākajai apgriešanās vietai, tie paši desmit atpakaļ, un tiekam prom no apnicīgā lielceļa. būtu braukuši desmit minūtes vēlāk, būtu kārtīgi ieberzušies sastrēgumā pie ceļa remonta — braucot garām, vērojam kā pretējā virziena joslā veidojas sastrēgums uz kādiem pieciem kilometriem. tikuši nost no bāņa, turpinām ceļu pa parastu šoseju, kura jau arī ir pilna ar kemperiem un nesteidzīgiem vācu tūristiem, kuri droši vien ir ceļā uz itāliju. līkumainais ceļš ir diezgan noslogots abos virzienos, tā ka nav pat iespējas izveikt kādu atsaldēta bembista cienīgu manevru.

ap pusvienpadsmitiem jau ir tāda sajūta, ka pilnīgi visi vietējie iedzīvotāji un vācu tūristi ir izbraukuši ielās, un visi kautkur brauc. bet brauc! nav nekādas apkārt bolīšanās vai nepamatotas bremzēšanas, viss notiek diezgan raiti, tā ka drīz jau esam cauri cellamzē un ierodamies pilsētiņā ar iedvesmojošo nosaukumu kaprun.

visi centrālie eventa notikumi ir ieplānoti kaprunas pilī, tāpēc braucam turp. pa ceļam novērojam dīvainas cilvēku grupiņas ar dažādiem devaisiem rokās, pārvietojoties pa pilsētu un neuzkrītoši apčamdot pieminekļus, tiltu margas un soliņus. stāvvieta pie pils pilna, galvenokārt austrijas numuri, taču vietām saskatāms arī kāds vācu vai ungāru numurs. par laimi, ne visi tusē uz vietas, dalībnieki ierodas un brauc prom, tāpēc arī ātri atrodam brīvu vietu kur noparkoties.

tā kā beidzot sāk spīdēt saulīte, izliekam uz haubes žāvēties slapjās kedas, un dodamies lūkot, kas labs notiek pilī. pilī notiek eventa http://www.geocaching.com/seek/cache_details.aspx?guid=b60781d0-0933-426d-9a67-80eb855e87ef reģistrācija, ielogošanās lielajā eventa viesu grāmatā, dažādu ar slēpņošanu saistītu nieku tirdzniecība, paliela trakabļu bļoda (cik es tajā ielūkojos, nekas daudz tur nebija, visu laiku notika kautkāda ceļojošo monētu un mantiņu maiņa),

kāpšanas siena ar instruktoriem un pie galdiņa sēdošs O.C.B. īpašnieks ar savu slaveno konservu kārbu — runā, ka esot visvairāk fotogrāfētā konservbundža pasaulē, droši vien jau ka tā arī ir, jo brīžiem pat veidojās rinda ar fotogrāfēties gribošiem slēpņotājiem.

atzīšos, ka arī es papozēju pie šī leģendārā objekta. vēl visas dienas garumā notika dažādām slēpņošanas tēmām veltītas prezentācijas un diskusijas — GSAK iesācējiem, GSAK advancētiem lietotājiem, diskusija par zemes slēpņiem, un gan jau vēl viskautkas. piereģistrējāmies, paņēmām jauno slēpņu sarakstu — divdesmit vēl nepublicēti dažādas grūtības slēpņi jebkurai gaumei, sabakstījām aparātā, un devāmies meklēt. meklēšanai tika atvēlētas divas stundas, jo gribējām vēl paspēt uz prezentāciju par zemes slēpņiem. tā kā laika nebija diez cik daudz, braucām meklēt tuvākos slēpņus.

ja austrijas lauku mazpilsētā ir ieradušies kāds tūkstotis slēpņu meklētāju, tad protams, ka nekāda lielā meklēšana nesanāk — jau ierodoties slēpņa vietā, pa gabalu jau ir manāmas cilvēku grupas, daži pagaida, kamēr pirmie noliek kastīti vietā, citi atkal nodod kasti nākamajai grupai rokās un dodas prom. nevarētu teikt, ka interesanta meklēšana, taču bija zināms prieks satikt tik daudz un dažādus līdzīgi domājošos.

pastaigām atvēlētās stundas paskrēja ātri, un drīz jau nācās atgriezties kaprunas pilī uz diskusiju par zemes slēpņiem. diskusiju vadīja viens no eventa organizatoriem C.H.R.I.S. — ar gana lielu pieredzi zemes slēpņu meklēšanā un izlikšanā, un vēl viens slēpņotājs, kura niku diemžēl neatminos — ar vairākiem simtiem atrastu zemesslēpņu. diskusija bija diezgan interesanta, tika apskatītas dažādas zemesslēpņu izlikšanas un meklēšanas nianses, dažādi atgadījumi un galvenās vadlīnijas šādu slēpņu izveidošanai. pēc diskusijas devāmies meklēt pārējos — gan jaunos, gan senākus slēpņus, atkal un atkal satiekot dažādus ļaudis cilājot akmeņus un apčamdot sētas stabus. uz vakaru debesis apmācās, un sākumā vieglais lietutiņš atkal pārvērtās diezgan slapjā negaisā. tā kā mums nebija nekādas vēlmes izmērcēt arī otro drēbju kārtu, mazliet piebremzējām ar pastaigām, turklāt par nožēlu jāatzīst, ka lielais vairums slēpņu bija diezgan vienveidīgi, ar magnētu pie infostendiem vai ceļazīmēm pielipinātas plastmasas bundžiņas. arī mistēriju galapunktā nekas vairāk par fotofilmas dozīti negaidīja. iespējams, ka kādam kalnā kāpjamajam trīs—četru zvaigžņu slēpnim gan vieta, gan pati kaste ir tāda ka elpa aizraujas, taču tam visam vajag laiku, un tā kā mums vēl siltā piemiņā bija kāpiens uz lōzerlohu, tad visādus kalnākāpjamos šoreiz izlaidām.

tiesa gan, vienā kalnā sanāca uzkāpt pilnīgi nejauši — piebraucām pie takas, kas ved uz slēpni, sākam kāpt augšup un mums pretī nāk kārtējā grupiņa slēpņotāju, kuri ar norūpējušos izteiksmi paziņo, ka kārtējais, kalns, kurā jākāpj līdz pašai augšai. nu mēs neko, saskatāmies, nu ja reiz jākāpj, tad jākāpj! un daudz nedomājot pa dubļainu un slidenu taciņu speramies augšā. uzkāpuši apmēram divas trešdaļas, nonākam vairāku taku krustpunkta, kur pirmajā momentā nav uzreiz skaidrs, kurp tālāk. paveroties gps aparātā, izrādās, ka esam jau metrus piecdesmit garām slēpnim, un tik augstu kalnā nemaz nebija jākāpj. kāpjot lejā takas malā arī kastīti atrodam, un mazliet lamājot ļaunos vācu slēpņotājus dodamies izlūkot cellamzē. cellamzē ir tāda kā vietējā lielpilsēta, tāds kā tukums, tikai pie skaista alpu ezera. izbraukājam pāris vietas, taču vairāki slēpņi rokās nedodas, tāpēc metam mieru, un izmantojot brīdi, kad nelīst, ejam pastaigāt pa ezera krastu.

sevi atkal liek manīt nogurums, un jāsāk domāt par naktsmieru, bet tā kā atkal sāk gāzt lietus, “telts pļavā” tiek svītrota no piedāvājuma, tā vietā izvēloties klāt gultu auto bagāžniekā. jā, un nogurums arī ir gana jūtams, lai nepiedalītos eventa vakara ballē ledushallē. atrodam jauku stāvlaukumu ar galdiem un soliņiem, diemžēl slapjiem, jo joprojām vēl līst, pārbīdām mēbeles, sarīkojam vakariņas un ejam pie miera.

Papildināts:

The O.C.B. (Original Can of Beans) is Geocachings First Trade Item, placed in the
“Original Stash” by Dave Ulmer (the Inventor of Geocaching and the hider of the first cache) back in May of 2000.

nogurums darīja savu, un protams nedzirdējām nevienu no diviem modinātāja zvaniem un plānoto divu stundu vietā nogulējām četras(!) un pamodāmies piecos. ātri nomazgājuši muti un iztīrījuši zobus, spiedām grīdā slovākijas virzienā. par laimi tā virziena lielceļi bija gana plati un iekļaujoties poļu braukšanas kultūrā uz priekšu virzījāmies gana ātri, taču izskatījās, ka tomēr uz brokastīm skvēra pie vīnes operas nepaspēsim. ap septiņiem no rīta sāka prasīties pēc kāda uzmundrinoša kafijas malka, un uz brīdi piestājām ceļmalas makdonaldā — nav tā labākā vieta, toties vienmēr ir skaidrs kas ir kas. tā kā polijas laukos ar ārzemju valodām ir kā ir, tad pasūtījumu veicām latviski, jo meitenei otrpus letes tāpat vienalga runā kaut japāniski, tāpat saprot tikai poļu mēli. galu galā sapratāmies gluži labi, tikām pie kafijām un pāris vitamīniem bagātām brokastmaizēm. vēl jāpiezīmē, ka ēstuve pulksten septiņos no rīta bija diezgan pilna, dabūjām pat rindā pastāvēt. uzņēmuši kofeīnu un kalorijas turpinājām braukt, un izlocījušies cauri pāris mazpilsētām ap desmitiem iestūrējām slovākijā, par ko liecināja ceļazīme ar uzrakstu “pozor” ierastā “uwaga” vietā. no tuvākās slovaku lielpilsētas līdz pašai austrijai kartē bija iezīmēts autobānis, taču līdz tam vēl bija jāaizbrauc — pierobežas kalnaini lauku ceļi izskatījās diezgan vientuļi, un atkal vijās cauri neskaitamiem ciematiem. ne viss ir par brīvu, tāpat arī braukšana pa slovākijas vienīgo autobāni maksā naudu — benzīntankā nācās iepirkt vinjeti, citādi varētu sanākt diskusija ar varas struktūru pārstāvjiem. autobānis ir laba štelle, ātri var aizbraukt kur vajag, un mēs tā arī nesapratām, cik slovākijā bija ātruma ierobežojums uz autobāņa, bet tas arī nav svarīgi. pa ceļam vēl piestājām vienā stāvlaukuma neatrast vienu slēpni — pārmeklējām iespējamās vietas, bet šoreiz bez rezultāta, un laidām tālāk. kopš pēdējās reizes, kad pa šo pašu ceļu braucu slovākijas un austrijas autobāņi ir smuki savienoti, un nav jāmaldās pa bratislavu, meklējot šoseju uz vīni. arī austrijas bāņiem vajag maksas uzlīmīti, ko var iegādāt uzreiz uz robežas, un ceļš droši turpinās. vīnē iebraucam ap pusdienlaiku — brokastis vairs nespīd, un tā kā pēcpusdienā vēl daudz kas jāpaspēj, vīni no apskates vietu saraksta svītrojam un neapstājoties braucam tālāk. laiks ir saulains un karsts, lai gan radiobalsis draud ar negantu lietu un pat negaisu, bet par to nekas neliecina. tomēr tuvojoties lincai, aiz kuras mūsu prieki uz austrijas autobāņa beigsies, novērojam tumšus mākoņus, un daži tālāki kalni jau paslēpušies aiz mākoņiem. brīnoties apkārt, protams aizšaujam garām vajadzīgajai izbrauktuvei, taču pēc pāris kilometriem der arī nākamā — izbraucam uz vietējās līkumainās budesštrāses, kura vijas starp ezeru un kalniem, ik pa laikam ielienot tunelī.

skati fantastiski, bet nav daudz laika apkārt bolīties, jo nāk jau vakars, bet vēl plānā kalnākāpšana. ap pieciem pēcpusdienā apstājamies uz īsu brīdi bad išlā (bad ischl), izmetam pāris līkumus pa centru, lielveikalā papildinām pārtikas krājumus, un braucam tālāk. šīsdienas mērķis ir lōzera kalns ar savu caurumu, jebšu Grosses Loserloch. ceļi sāk locīties arī vertikālā plaknē, ne tikai horizontālajā, un parādās arī asie līkumi ar maziem bezdibenīšiem pāri malai, un krīt ciet ausis.

vienā pārkingā ceļa malā gandrīz neizkāpjot no auto paņemam vienu fotofilmiņas kārbiņu — tāds vidējs sūdslēpnītis ar saņurcītu lapu iekšā, kur iezīmēt savu vizīti. ap septiņiem vakarā jau sāk tā kā krēslot, pāris aizdomīgi mākoņi arī sāk aizēnot sauli — austrijā nav garo vasaras vakaru, tāpēc jāpasteidzas. izbraukuši cauri ciematam, uztaustam īsto ceļu uz virsotni, tāds īpaši līkumains pagadījies, un braucam augšā. apmēram trešdaļu pieveikuši atduramies pret šlagbaumu — lōzerštrāse par maksu, dienas tarifs 15eur, nakts tarifs 7.50, jāmaksā izbraucot. neko darīt, gribi redzēt smukumus, būs vien jāmaksā. ar cerību iekļauties nakts tarifā, paņemam biļeti un braucam iekšā.

ceļa līkumi kļūst arvien asāki un stāvāki, koki paliek retāki līdz pazūd pavisam un skatam paveras alpu ainava ar kalniem, ielejām, ezeriem un ciematiem, un augšējā stāvvieta vēl grimst sniegā.

noliekam auto, skrienam pikoties, noķert pāris miglainus foto un vienkārši papriecāties par skaisto skatu, kamēr vēl gaišs un nelīst. stāvlaukumā neesam vienīgie — ar sarkanu škodu ieradušies arī šortos tērpti poļu zēni, kuri uz minūti izkāpj no auto, padrebinās aukstajā vējā, un prombraucot veiksmīgi iesēdina savu auto vienīgajā kupenā stāvlaukuma vidū. papriecājušies par citu nelaimi un pārējiem skaistajiem skatiem, kas paveras no kalna virsotnes, sākam braukt lejā — ieeja lōzerlohā jāmeklē mazliet zemāk. atrodam norādīto stāvlaukumu, kurā noparkojušies arī poļi ar savu sarkano auto — pēc slēpņu meklētājiem īsti neizskatās, taču kautkā aizdomīgi rosās pa sava auto grabažnieku, krāmējot ārā guļammaisus, teltis, virves un ķiveres. acīmredzot nobrieduši kāpt klintīs. te nu jāpaskaidro, ka lōzeris ir iecienīta alpīnistu kāpšanas vieta, un tur, kur sākas kāpjamās klintis ir paliela ala, kurā iekšā, kādus simts metrus no ieejas jāmeklē kaste. tomēr viss nav tik vienkārši, jo no stāvvietas līdz alai ir savi trīssimts metri taisnā līnijā, un attiecīgi vairāk, ejot pa stāvajā nogāzē klinšu kāpēju iemītajām taciņām. nogāze pilna ar akmeņu nogruvumiem, dzelkšņainiem krūmiem un dubļainām, slīpām pļaviņām. tā kā ārā nav diez cik silts (precīzu gaisa temperatūru nebija ar ko noteikt, jo auto termometra rādījumam katru reizi bija jāpiemēro īpašs koeficients vai kāds diferenciālvienādojums — brīžiem tas rādīja +20°C, brīžiem +3°C un reizēm arī -18°C), saģērbām jakas, paņēmām lukturīšus un rakstāmrīkus, un devāmies meklēt slaveno alpīnistu taku.

ielas malā atradām pirmo norādi, un sekojot tai nonācām palielā pļavā pie nogāzes ar kalnu strautu un pačākstējušu sniegu. nostaigājām gar nogāzi šurpu—turpu, bet nekādas tālākas norādes vai taku pazīmes neatradām. bija jau iestājusies diezgan manāma krēsla, kalna virsotne brīžiem pazuda melnā mākonī, un kautkur blakus ielejā ducināja pērkons. diez kāda pastaiga parkā vis nerādījās, bet ja jau tik talu bijām tikuši, tad nu vajadzētu atrast atī to sasodīto caurumu. nostaigājām vēlreiz gar nogāzi, apsvērām dažādus variantus, kā tikt augšā — rāpties tepat pa taisno, vai iet kautkur apkārt meklēt taku, Lauritta jau bija gatava šauties augšā pa tuvāko akmeņu nogruvumu — kas gan tas ir 250m taisnā līnijā?!, bet beigās tomēr atradām mazliet tuvāku vietu p[ie nogāzes, kur caur meža biezokni sākt rāpties augšup. sākumā bija nekas, nogāze stāva, bet apaugusi ar milzu eglēm, pie kuru zariem un saknēm pieturēties, vietām pat parādījās tāda kā aizaugusi taka, pa kuru līkumojām augšup. prieki drīz beidzās, jo taka izveda pie kārtējā akmens nogruvuma. tālāk bija izvēle — akmens nogruvums, vai necaurejams dzeloņainu krūmu un mazu priedīšu biezoknis, un 180m līdz alai? izvēlējāmies kompromisu, un turoties pie krūmiem pa ne pārāk stabilajiem akmeņiem virzījāmies tālāk. apmēram pusceļā starp autostāvvietu un alu beidzot sakās arī solītais negaiss — lielas un slapjas lietuslāses, zibeņi un pērkona grāvieni pilnai laimei. zibeņi pazibeņoja un aizgāja tālāk, taču lietus tikai pieņēmās spēkā, un pāris minūšu laikā mēs jau bijām izmirkuši līdz ādai. līdz alai vēl bija 100m, lukturīšu gaisma arī nekādu priecīgo ainavu nerādīja, tā ka atlika vien lauzties caur krūmiem un lēkāt pa akmeņiem. vienā brīdī pat izlauzāmies pie klints sienas un neko darīt, jāgriežas atpakaļ, meklēt citu ceļu. visbeidzot tikuši līdz vertikālajai klintij, kur cik noprotams kāpj kāpēji, sākām lūkoties pēc takām, taču arī nekur nemanījām, kaut arī līdz alai bija vairs tikai nepilni trīsdesmit metri. pa slideno pļaviņu aizklunkurējām līdz alai, līdz kurai vēl arī vajadzēja mazliet pakāpties, un tad jau vairs tikai meklēšanas vaina. ala bija diezgan branga, ejot dziļāk tikai vienā vietā nācās zosu gājienā izlīst caur vienu šaurāku vietu lai nokļūtu palielā kambarī, kurā pa plaisām no griestiem gāzās lietusūdens, un vietām bija arī smuki ledus gabali, viens īpaši izcēlās — ieraugot to pat mazliet sabijos, jo pa gabalu tas izskatījās pēc bebra astes, un pirmā doma bija — ko gan šeit pie griestiem dara bebrs?!

ideja par bebru tika atmesta, un nākamais variants bija ka tā varētu būt arī pūces vai kāda cita putna aste (kāpēc pūces, nezinu, bet man tā šķita), un tuvojoties šim objektam gaidīju, ka tas jebkurā brīdī varētu sakustēties, un varbūt pat izrādīt nepatiku par mūsu vizīti. protams, akmens no sirds novēlās, kad klāt pienācis konstatēju, ka tas jau tikai ledus. vadoties pēc apraksta, jo šajā alā gps vēl nav ievilkts, atradām īsto kambari un norādīto vietu, pretī kurai zem akmens esot paslēpta kastīte. piemērotu akmeņu, zem kuriem pabāzt nelielu plastmasas kārbiņu te netrūka, tā ka savas minūtes piecpadsmit cītīgi cilājām dažāda izmēra akmeņus, bet tā arī neko vairāk par pāris izdegušām kapu svecēm un tukšām pudelēm neatradām. gāju meklēt telefonā saglabāto spoilerbildi, un pēc dažu raksturīgāko iezīmju salīdzināšanas kastīte bija rokā. ierakstījāmies viesu grāmatā, un gājām meklēt lejupceļu. iznākuši no alas, sākām pētīt tuvējo apkārtni, un vietām akmeņu nogruvumā iezīmējās tādas kā imagināras taciņas, un kā izrādījās, tad tās arī bija tās slavenās alpīnistu takas. lietus joprojām gāza, viss bija slidens, un lejupceļš pa “taku” nevedās diez cik ātrāk kā kāpiens augšup pēc azimuta. klūpot un slidinoties pa akmeņiem, dubļiem un krūmājiem (зачем мне эти пальмы?!) galu galā nonācām tajā pašā nogāzē ar strautiņu, kuru sākumā bijām pētījuši, bet krēslā no lejas skatoties imaginārās takas sazīmēt bija neiespējami. noguruši, izmirkuši un mazliet arī nosaluši, mazliet pēc desmitiem vakarā beidzot tikām līdz mašīnai un sausām drēbēm. poļu puiši turpat blakus uz asfalta bija uzstellējuši telti un droši vien mierīgi dzēra alu, bet mēs izgriezuši slapjumu un mazliet nokratījuši dubļus (bikses līdz ceļiem un dažviet arī uz pēcpuses rotāja mālaini ornamenti) pametām šo viesmīlīgo vietu. braucot lejā no kalna, sākām domāt, cik mums makā skaidrā nauda un kas būs, ja kases automāts pie šlagbauma neņems pretī norēķinu kartes, un vai iekļausimies nakts tarifā, taču mums par prieku abi šlagbaumi bija vaļā, ta ka vismaz par šo atrakciju nebija jāmaksā. plānotā ierašanās cellamzē un reģistrācija eventā līdz pieciem vakarā bija nedaudz nokavēta, bet lai nākamajā rītā būtu ātrāk tiktu galā, nolēmām pabraukt kādu gabalu tuvāk, un nakšņot autobāņa stāvlaukumā, jo lietū stutēt telti tobrīd likās diezgan muļķīgi. cīnoties ar nogurumu un uzmācīgo miegu, ap vieniem aizcīnījāmies līdz stāvlaukumam, kur starp treileriem un fūrēm zibenīgi transformējām mūsu auto guļamistabā, un ielocījušies guļammaisā aizmigām ciešā miegā. alpu gaiss ļoti nogurdina.

parasti gaidīšana un gatavošanās tālākam braucienam ir ilgāka nekā pats brauciens, tāpat arī šoreiz — gaidījām, gaidījām, sagaidījām un jau esam atpakaļ mājās. īsuma varu atkārtot, ka plānā “a” bija ieplānots AC/DC koncerts varšavā ceturtdienas vakarā, brokastis vīnē piektdienas rītā un kāpiens Lozerī vakarā, dalība sestdien — svētdien Pinzgau 2010 mega eventā cellamzē (zell am see), pēc tam braukāšana pa alpiem, alusvakars minhenē un tad jau pamazām uz māju pusi, ar ieskatu basteju klintīs elbas krastā. lielos vilcienos šis plāns arī tika realizēts, vienīgi dēļ laikapstākļiem mazliet nācās optimizēt laika sadalījumu apmeklējot ieplānotās vietas.
tātad, no rīgas izbraucām trešdienas (26.05) vakarā, diezgan precīzi 23:12 no mūkusalas apļa nestes, un jau pēc nepilnas stundas šķērsojām robežu grenctāles robežpunktā. iepriekšējās dienas pa radio katrās ziņās skandināja, ka sakarā ar nedēļas nogalē gaidāmo nato sanāksmi rīgā uz visām robežām atjaunota dokumentu kontrole, neko tādu nemanījām, acīmredzot tas attiecās tikai uz valstī iebraucošajiem transportlīdzekļiem. pa ceļam uz robežu, apmēram pie iecavas telefonā pieteicās Bizenājs, kuram bija plānā nokļūt leipcigas pusē. jau iepriekš bijām norunājuši līdz varšavas pievārtei braukt kopā, bet tā kā viņš bija tiko izbraucis no jelgavas, tad es kādu brīdi biju viņam priekšā. pāris kilometrus aiz robežas nācās atrast vienu patiltes slēpni — kā lai brauc garām, ja kaste tepat pie kājām nolikta? turklāt vienīgie meklētāji līdz šim ir bijuši latvieši. veikli atraduši “paslēpto” kasti, turpinājām ceļu, joprojām turoties kādus divdesmit kilometrus priekša Bizenājam, pat bez īpašas skriešanas. lietuvas gludie un tukšie ceļi, spoža mēness gaisma, un nelielas izmaiņas uz ceļiem kopš pēdējās reizes pirms trim gadiem, kad pa šo ceļu braucu — policijas krūmu patruļas aizvietotas ar stacionāriem fotoradariem, turklāt pirms katra ir brīdinājuma zīme. ja var ticēt detektoram, tad ne visi fotoradari strādāja, taču audzinošais efekts noteikti ir iedarbīgāks, nekā no krūmiem izlecoši policisti vai paslēpts fotoradars. acīmredzot lietuvā svarīgāka ir satiksmes drošība, nevis naudas pelnīšana. tā kā bija nakts un tukšas ielas, tad braucām taisni cauri panevēžai un marijampolei neizmantojot apvedceļus, kuri lieti noder dienā, kad stumdīties caur pilsētu varētu būt garlaicīgi un laikietilpīgi. tā kā līdz pat marijampolei Bizenājs mūs vēl nebija noķēris, tad sarunājām tikties pēdējā statoilā pirms robežas, ieliet benzīnu un padzert kafiju. pēc īsas pauzes turpinājām ceļu, uzsmaidot modrajiem poļu robežsargiem. mūs palaida garām, taču Bizenāju nolika malā uz mazu dokumentu un līdzvedamās kravas apskati. tā kā nekas nelegāls netika atrasts (acīmredzot viņš visu bija labi noslēpis ), viņš jau pēc brīža atkal bija manāms manā atpakaļskata spogulī. mūsu kopīgais galamērķis bija hitleronkuļa bunkurs wolfsschanze, pa ceļam piestājot arī 19.gs. pirmajā pusē celtā austrumprūsijas cietoksnī. tā kā šie objekti nav īsti taisnā līnijā ceļa uz varšavu, suvalkos nogriezāmies no galvenās tranzīta maģistrāles uz mazāku lauku šoseju — šauru, līkumainu un kalnainu, toties asfaltētu un bez bedrēm. pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu un sāka aust gaisma — vasaras īso nakšu priekšrocība — āra gaišs, bet visi vel guļ, ielas tukšas. izlīkumojuši pa poļu kalniņiem (tiešām jautrs posms, nekad tur nebiju braucis) ap pieciem no rīta piebraucām pie cietokšņa, sākumā gan pie nepareizajiem vārtiem. tas nekas, tapat bija ko redzēt, cietoksnis tāds paliels, iespējams, ka tāds pats kā daugavpilī, tikai labāk saglabājies. mazliet pabrīnījušies apbraucam apkārt un piebraucam pie īstajiem vārtiem, un devāmies meklēt meklējamo. ja seko aprakstam un norādēm, tad atrast nav grūti, un pa ceļam var arī ielūkoties bastiona iekšpusē. iezīmējuši viesu grāmatā savus vārdus devāmies tālāk. mazu asumu braucienam piedeva arī navigācija pēc 1982.gada ģenerālštāba kartes, ne visi ceļi tajā bija iezīmēti, taču galvenajos vilcienos ārpus pilsētām karte bija derīga.

pēc mazas taustīšanās meža biezoknī atradām arī ādolfa volfsšanci — milzīgu betona blāķi ar trepītēm. nu ļoti milzīgu, gluži kā klinti, un saspridzinātu — plaisās starp betona klučiem ir saauguši palieli koki un krūmi, un staigājot pa bunkura paliekām uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai kādā no spraugām neieveltos. izstaigājāmies, pēc nelielas pameklēšanas atradām arī kastīti — protams pilnīgi neiedomājamā vietā, paložņājām mazliet arī pa ejām, cik nu tās tur vairs ir palikušas. kādu kilometru tālāk ir arī iespēja ielūkoties sakoptākos bunkuros samaksājot konkrētu poļu naudiņu, taču, ka zinoši ļaudis runā, tad arī tur nekā īpaša nav. pie šī objekta tad arī atvadījāmies no Bizenāja — viņš uz leipcigu, mēs uz varšavu.

nu jau ceļš vairs nelocījās tik raiti — saulīte jau gabalā, čaklie poļi ar traktoriem un zirgu pajūgiem ielās un arī nogurums liek sevi manīt. kādus simts kilometrus pirms varšavas piestājām uz stundiņu benzīntankā atpūsties, lai atkal jauniem spēkiem turpinātu ceļu. varšavā ieripojām ap divpadsmitiem, un tā kā koncerta sākums (iekšā laišana) bija no trijiem plus vēl iesildītāji un tā, tad mums bija jūra laika. mazliet nemieru radīja briesmu stāsti par plūdiem varšavā un citur polijā, taču par laimi nekādus satiksmes ierobežojumus nasastapām un plūdus arī nekur nemanījām. izbraucam līkumu caur varšavu, noskaidrojām koncerta vietu (vecajā kartē liela pļava, šobrīd sabūvēti vietējie pļavnieki) un nosvieduši auto kautkādā kravu pārkraušanas un smago auto rajonā, devāmies iepazīt varšavas pažobeles.

lai arī ielu malās sastopamie poļu reklāmas dizaina paraugi un oriģinālās ceļazīmes manās acīs ir apbrīnas vērts nebeidzamas jautrības avots, poļus var apskaust ļoti ļoti par pagājušā gadsimta sākuma sarkano ķieģeļu arhitektūru un neskaitāmiem neizlaupītajiem dzelzs objektiem — pie mums tas viss sen jau būtu nozagts, sazāģēts un nodzerts. kā vienu no interesantajiem atradumiem jāmin varšavas dzelzceļa muzeja pievārtē pamests pagājušā gadsimta sešdesmito gadu ātrvilciena lokomotīves vraks — krūmiem aizaugušā, vecā stacijā. meklējot taisnāko ceļu uz šo objektu izlauzāmies caur džungļiem, veciem, kokos ieaugušiem vagoniem, krimināla paskata pagalmiem, pagājām garām dzeloņdrāšu ieskautam baikeru pagalmam, šaubīgam naktsklubam, pusizjauktiem auto vrakiem un kautkādām nenosakāmām iestādēm. pieļauju, ka varēja atrast arī civilizētāku ceļu, bet tas būtu gan ilgāk, gan garlaicīgāk.

papriecājāmies par veco lokomotīvi, palūrējām pāri žogam uz muzeja eksponātiem — varbūt kādreiz būs jāpalūko tuvāk, un gājām tālāk. vēl pāris pilsētas kastītes, un jāsāk taisīties uz koncertu — vakars nāk. izvazājušies pa vagonparkiem beidzot atrodam savu auto, un sākam spaidīties pa sastrēgumiem bemovo lidlauka virzienā. visas plašās ielas pilnas mašīnām un autobusiem, vietām parādās arī kāds latvijas numurs. tā kā ir jau diezgan vakars, ap kādiem sešiem, nolemjam, ka prātīgāk būtu nosviest auto kautkur nost no kopējās plūsmas, un tad arī pēc koncerta būtu vieglāk tikt prom. pēc dažiem māņu manevriem esam ārā no viena sastrēguma, taču jau aiz līkuma iekuļamies nākamajā. neko darīt, sēžam un pamazām stumjamies tuvāk notikuma vietai, un pētām karti. lidlauks uz kartes neizskatās nemaz tik tālu, turklāt kā izskatās, pie tā var tikt arī no otras puses, tāpēc noparkojam auto pie kautkādām kojām un tālāk ejam kājām. tuvojoties lidostai dežūrējošo policistu blīvums pieaug ar katru kvartālu, kārtība tiek modri uzraudzīta. diemžēl ceļa galā mūš sagaida neliels aplauziens, jo šis ir ceļš uz aizskatuvi un parastajiem skatītājiem ieeja ir tikai viena, tā ka nākas mērot pāris liekus kilometrus un pievienoties lielajam fanu pūlim pie centrālās ieejas. mazliet neizpratni rada klusums no tās vietas, kur vajadzētu būt skatuvei, jo būtu jau tā kā laiks spēlēt kādai iesildītāju grupai, bet nekas par to neliecina. centrālā ieeja ir ļoti civilizēta, nekādu rindu un drūzmēšanos — pie pirmās kontroles paliek visi matrači, teltis, lietussargi un pudeles, pēc piecdesmit metriem ir otra kontrole, kur jau tiek izčamdītas somas un atņemti naži, šķēres, pistoles un citi sīkumi, un vel pēc piecdesmit metriem ir trešā kontrole, kur pārbauda tikai biļetes. tā kā mēs ieradāmies tukšām rokām, ja neskaita Lauras mazo somiņu, tad mūs visur izlaida cauri par neapčamdot. mūsu paranojas pārņemtie bāleliņi varētu pamācīties. tikuši iekšā, dabūjām vel nokājot kādu kilometru līdz pieskatuvei, taču joprojām nekas neliecināja, ka te pēc brīža plosīsies eisīdīsī. ļaudis tik nāca, un nāca, bet lielā pļava vienalga izskatījās pustukša. tuvojoties koncerta sākumam, aiz mākoņiem pazuda arī saulīte, un uz brīdi pat sāka līt riebīgs un auksts lietus — visu dienu bija karsts, un pirms nākt uz koncertu mēs vēl pārdomājām, vai nākt maikās, vai tomēr kautko uzvilkt. rezultātā paņēmām līdzi ne pārāk siltas jakas, un negaidītais lietus uzdzina arī vieglu drebuli. patirinājušies vēsajā vakarā, beidzot sagaidījām kautkādu dzīvību uz skatuves — kā iesildītāji uzstājās vietējā prāta vētra, un lielākā daļa skatītāju iemīļotos hītus sirsnīgi dziedāja līdzi. mazliet pievēršoties publikai, jāatzīmē, ka kā jau jebkurā pasākumā bija novērojami dažādi īpatņi, daļa no kuriem bija tērpusies īsos šortos, žaketēs un žokejcepurēs, citi atkal bija ieradušies pa taisno no kādas gotu performances vai merilina mensona pārtijas. vēl vakara gaitā labi bija novērojams slavenais tankistu gēns, kas acīmredzot pārmantots no tiem četriem kas ar suni tankā vizinājās, jo ik pa laiciņam kāds drukns tēvainis, pieri savilcis, taisnā līnijā gāja cauri pūlim, īpaši neskatoties, ko pagrūst malā — puišeli, kungu gados vai kādu dāmu. bija arī daži eksemplāri, kuri pat thunderstruck laikā mierīgi stāvēja un lūrēja fotoaparātā fotogrāfijas no ēģiptes ceļojuma. nu katram savs.

atgriežoties pie koncerta tēmas — jā, koncerts bija enerģisks un krāšņs, pat negaidīti atraktīvs sniegums no onkuļiem gados. setliste arī bija ļoti laba, neatceros vairs precīzi, ja kādu interesē pameklējiet internetos, tur visu var atrast. pirmās pāris dziesmas gan bija tāda kā iesildīšanās, kamēr solista kungam balss sasniedza vajadzīgo kondīciju, taču tālākais priekšnesums bija teicams — gan ausīm prieks, gan arī bija ko šovu paskatīties. visnemierīgākais, protams, bija Anguss Jangs, kurš nepaguris plosījās pa skatuvi, un koncerta noslēgumā iepriecināja skatītājus ar visai garu solopriekšnesumu, gandrīz bezgalīgu. koncerts man tiešām ļoti patika, rekomendēju, ja gadās pa ceļam. pēc koncerta braši aizsoļojām uz auto, ievērtējot, kā poļu policisti veic audzinošas pārrunas ar sētmalē čurājošiem jauniešiem. nepilna pusstunda raitu soļu, un auto tika atrasts turpat kur atstāts, tikai stāvvieta gan bija kļuvusi pilnāka. veikli piešķīlām portatīvo gāzes plīti un uzvārījām mazas vakariņas, jo bija parādījies tāds kā izsalkums. apmānījuši vēderus izbraucām kādu gabaliņu no varšavas, uzlikām modinātāju uz trijiem un likāmies pāris stundiņas pasnaust.

tā. tātad tā.
esam mājās — nobraukti kādi pieci tūkstoši km, sadedzināti neskaitāmi benzīna litri, atrasti ~76 slēpņi, čupa arī neatrasti, pabūts Ādolfa bunkurā, redzēts AC/DC priekšnesums, izbraukāti alpi, uzkāpts Lozerī, izlīts līdz ādai, ņemta dalība Pinzgau 2010 megaeventā, padzerts alus minhenē, diemžēl audī rūpnīcā ingolštatē netikām, toties padzīvojāmies viduslaiku pilī tīringenē, apčamdītas lokomotīves un citi dzelži neuenmarkā, saulriets drēzdenē, naksnīgā slēpņošana pa drēzdenes “maskačku”, pusnakts sarunas ar policiju, maza iebraukšana grāvī, kāpiens basteju klintīs, saksijas grantenes un ne pārāk veiksmīga slēpņu meklēšana Gorlicā. brīvdienas un naktis pavadītas saturīgi, sīkāks izklāsts sekos drīz.