beidzot bija viena diena, kad mūs neviens nemodināja, bet tāpat ilgāk par kādiem pusdesmitiem gulēt nesanāca — žēl laiku, ko noteikti var pavadīt labāk. piecēlušies, atklājām, ka esam pamesti vieni, pils saimnieki Astrīda ar Bernhardu (abiem tā pie septiņdesmit) jau sen darbos — Astrīda, kā jau pils saimniece aktīvi piedalās vecās pils remontdarbos, savukārt Bernhards vairāk rosās pa dārzu. pils jau arī nav gluži šarlottenburga vai sansusī, kas varbūt pirmās nāk prātā izdzirdot vārdu salikumu “pils vācijā”. Bedheimas pils kopš 1169. gada ir daudz piedzīvojusi, un tā kā padomju laikā tur bija iekārtota skola, tad no pirmskara greznuma tur ir maz kas saglabājies. toties tur ir nesaspīlēta un mājīga atmosfēra, viesmīlīgi un interesanti cilvēki un bezgalīgs pārvērtību process (mūžīgais remonts). izpētījām virtuvi, iepazināmies ar vietējām kafijas vārīšanas īpatnībām un sēdāmies pie brokastgalda. pēc brokastīm nomazgājām trauku kaudzi, mazliet atvieglojot saimniekiem mājas soli, un kopā ar Astrīdu gājām skatīties, kas pilī jauns.

ja visus iepriekšējos gadus pilī dzīvoja tikai viņi divi — Astrīda ar Bernhardu, tad tagad pilī atkal sāk ievākties īrnieki. daļa no pils telpām tiek pārvērstas par mājīgiem dzīvoklīšiem, ko plānots izīrēt gan ilgtermiņā, gan vasarniekiem uz īsākiem periodiem. apskatījām arī atjaunoto sarga namiņu, kurā iekārtota gartencafe, diemžēl pie kafijas un kūkām netikām, jo iestādījums darbojas tikai brīvdienās. izgājuši arī līkumu pa lielo pils dārzu, kāpām augstāk kalnā, lai atrastu pļavas malā paslēpto slēpni Schloss Bedheim. viens no iepriekšējā vakara sarunu tematiem, protams, bija arī slēpņošana, un kaut arī konkrētā slēpņa aprakstā ir piezīme, ka slēpnis ir saskaņots ar pils saimniekiem, tomēr Astrīdai ar Bernhardu tas bija diezgan liels pārsteigums. tad nu visi kopā gājām meklēt un skatīties, kas tad tas tāds ir. slēpņa vieta atradās pie pašas pils dārza robežas, blakus necilam soliņam lauka malā. tā kā gps signāls mazliet lēkāja, tad momentā precīzi noteikt nulles punktu arī nesanāca, tāpēc aptaustījām tuvākos kokus un citus potenciālos objektus, bet nesekmīgi. pēc minūtēm desmit Bernhardam apnika, un viņš saka čāpot atpakaļ uz māju, tomēr mēs trijatā neatlaidīgi turpinājām šiverēt pa nātrēm. pie visa vainīga bija garā zāle un piepeši laužoties caur garo zāli pamanīju nepārprotamu slēpņa vietu, tipiski nomaskētu ar palielu koka mizas gabalu. pasaucām arī Astrīdu, lai ievērtē kā izskatās klasisks ģeoslēpnis, tad izņēmām arī kastīti un izpētījām viesu grāmatu, kuru Astrīda lasīja ar lielu sajūsmu, īpaši priecājoties par dažām pozitīvām atsauksmēm par pili un kafejnīcu. slēpnis tika atzīts par labu esam un nolikts vietā. tā kā vēl nebija pusdienlaiks, nolēmām netraucēt cilvēkus ar savu klātbūtni (pieliks vēl pie darba un tā) un braucām lasīt kastītes netālajā koburgā.

apmēram pusceļā, varbūt arī talāk, uz kartes iezīmējās pirmā kastīte — Stefans dose, ar terrain 4 — diezgan biedējoši. pirmā doma, ka šito jāizlaiž, atkal vajag laivu vai vismaz alpīnisma inventāru. taču, tā kā punkts tikai kādu kilometru no galvenā ceļa, un rādās labi piebraucams, nolemjam aizbraukt paskatīties, kā tad izskatās dabā. braucot tuvāk, jau pa gabalu lauka vidū izceļas zīmīgs objekts — tornis ar vēja rotoru, droši vien sūkņa darbināšanai. pie torņa var piebraukt, taču mēs mazliet sakautrējāmies un septiņdesmit metrus aizgājām kājām — tomēr mazāk uzkrītoši, nekā pa svešu pļavu ar auto braukāt (nekādas aizlieguma vai privātīpašuma zīmes gan tur nemanījām, taču ceļš uz objektu veda gandrīz caur mājas pagalmu). pienākuši pie torņa, ta arī īsti nesapratām, kas te tāds būtu jādara, lai terrains būtu četras zvaigznes — ja nu vienīgi blakus mājā dzīvo nikns saimnieks, kurš šauj slēpņotājiem dibenā sāli. taču to mēs arī nemanījām — uzkāpām, atradām, nokāpām uz aizbraucām. varbūt saimnieks gulēja diendusu? ja kāpšana pa stāvu alpu nogāzi uz lōzerlohu ir novērtēts uz trijām zvaigznēm, te savukārt pāris pakāpieni pa trepītēm novērtēti ar četrām zvaigznēm. interesanta tā sistēma. līdz ar to arī nākamais slēpnis Spider Man ar četrām ar pusi terrainzvaigznēm netika laists garām. auto atstājām tuvējās rūpnīcas darbinieku stāvvietā, ar cerību, ka mūsu prombūtnes laikā kāds neizdomās nolaist šlagbaumu, un devāmies meklēt vietējo patilti.

slēpnis bija pabāzts zem maza gājēju tiltiņa, cilvēkiem ar ļoti garām rokām nebūtu nekādu problēmu aizsniegt, taču tā kā es augumā īsti neesmu padevies, nācās būvēt mazu inženiertehnisku būvi, lai aizsniegtu vajadzīgo siju. tad sekoja pāris parastie pilsētas/meža slēpņi, kā vienmēr netrūka arī klasiska gājiena caur brikšņiem lai pie slēpņa ieraudzītu asfaltētu celiņu.

meklējot vienu pilsētas slēpni, pļavā diskaverojām arī divus zaisus, kuri galīgi nejutās traucēti un savā nodabā darīja savas lietas.

atradām arī kārtīgu meža ceļu, tiesa gan ar grants segumu, un diezgan simpātisku klinti meža vidū — wildmeisterstein. tūres noslēguma atradām arī vienu vietējo sūdslēpnīti — elektrības vadu mudžeklī iepītu fotodozīti pie burgerkinga reklāmas staba, un ķīnā ražotu folksvāgenu.

Trackback URI | komentāru RSS