Biogrāfija. Dzīves gājums. Piedzīvojumi. Atmiņas. Tā nu sagadījās, ka es piedzimu tālajā 1967.gada pirmajā aprīlī. Nē, muldu - es piedzimu 1976.gada divpadsmitajā novembrī. Pirmos savas dzīves gadus es pavadīju draiskojoties Ziedoņdārzā, bet vēlāk pārvācos, jeb pareizāk sakot vecāki mani pārvāca uz Nordeķu muižas parku, kura pievārtē pavadīju zināmu laiku no savas apzinīgās dzīves. Pamati manai izglītībai tika likti bērnudārzā, kurš atrodas uz Dagmāras ielas. Kā jau astoņdesmito gadu pašā sākumā, aktuālākās tēmas, kuras bērnudārzā tika pārrunātas un nosēdinātas bērnu prātos bija par mazo krievu puisēnu Voldiņu, kurš cīnījās pret ļaunajiem…hm, viņš mums toreiz bija kā tāds Harijs Poters, pilnīgs top bestsellers - gan grāmatās, gan avīzēs, gan kino - visur viņš priekšā, un viņa portreti karājās katrā kabinetā goda vietā. Bija man kādreiz vecātēva māsa, veca krievu tantiņa, kura dzīvoja tālos Latgales laukos, un viņai vienā istabas stūrī bija svētbilde ar svecītēm, izšūtu baltu paladziņu un tādā garā - lūgšanu stūrītis. Bet katrā kārtīgā padomju mācību iestādē, vispār jau ne tikai mācību iestādēs, bet arī visās citās - bija sarkanais stūrītis ar Voldiņa bildi, karogiem un tā. Vēl no bērnudārza atceros, ka mums mācīja, kā nafta un dabasgāze pa caurulēm tiek transportēta no dienvidu zemēm uz ziemeļiem un Brežņeva bēres, kuras rādīja pa mazu melnbaltu televizoru, bet es toreiz izvēlējos iet gulēt diendusu, ar domu, ka gan jau vakarā tak rādīs atkārtojumu. Atkārtojumu rādīja gan, bet saīsinātā variantā, bet es par to kautkā īpaši nesatraucos. Izglītošanos turpināju Zentas Ozolas Rīgas piektajā vidusskolā. Šī skola no citām atšķīrās ar to, ka vācu valoda tika mācīta piecas dienas nedēļā jau no pirmās klases. Patiesībā jau tas arī bija vienīgais, ko tajā skolā iemācījos. Ja pirmajās klasēs biju teicamnieks, tad astotajā un devītajā knapi savilku galus lai nepaliktu uz otru gadu. Beidzot devīto klasi, bija skaidrs, ka mācīties vidusskolā nav nekādas jēgas - ko es pēc tam ar vidusskolas atestātu iesākšu? Par juristu vai ekonomistu? Nu paldies. Izvēle krita uz profesionālo izglītību, un nolēmu iestāties RTK, radistos. Jocīga izvēle, bet tobrīd likās perspektīva un varbūt pat interesanta. Par laimi izkritu matemātikas iestājeksāmenos, un radistos netiku. Visi, kuri netika radistos un programmētājos, tika ieskaitīti mehāniķos, jeb precīzāk mašīnu un aparātu būves tehnoloģijā. Tas bija feins pasākums piecu gadu garumā, un lai arī es īpaši ar metemātiku nedraudzējos, pēc otrās sesijas atkal biju teicamnieks. Pēc koledžas iestājos RTU TMZF, kuru arī pēc četru gadu intensīvām studijām pabeidzu ar inženiera diplomu kabatā. Studiju laikā biju pamanījies nostrādāt 1,5 gadus lampiņu rūpnīcā par birokrātijas tehnologu un nepilnu mēnesi pabūt Vācijā, ar domu izstrādāt inženierprojektu. Pabeidzis studijas sāku strādāt vienā firmā, tur man pēc pāris mēnešiem apnika, pārgāju uz citu firmu, kura mani atkal aiztrieca uz Vāciju mācīties profesionālu tējkannu un cepešpannu izjaukšanu un salikšanu. Pēc atgriešanās Latvijā šajā jomā īpaši daudz labu darbu neizdarīju, kautkā nejutu aicinājumu smakt restorānu virtuvēs un remontēt plītis. Gāju vien atpakaļ uz iepriekšējo firmu, kurā nostrādāju trīs garus gadus runājot ar vāciešiem pa telefonu un kaulējoties par dažādu dzelzslietu cenām.  Tūlīt tūlīt, oktobrī būs jau apritējuši tiko oktobrī apritēja jau citi trīs četri pieci gadi, kā ārpus brīvā laika es sēžu uz jumta un zīmēju antenas.

Trackback URI | komentāru RSS