“… Būšu tur aptuveni līdz pieciem. Pēc tam iešu uz savu hoteli.
- Neko teikt, hotelis, žīdu bodīte!
Raviks pagriezās.
- Eiženij, ne visi bēgļi ir žīdi. Pat ne visi žīdi ir žīdi. Un viens otrs tāds ir, par kuru to nevarētu ne iedomāties. Es pat pazinu vienu žīdu nēģeri. Bija gaužām vientuļš cilvēks. Viņa vienīgais prieks bija – ķīniešu ēdieni. Tā mēdz būt šai pasaulē.”
Ērihs Marija Remarks — Triumfa arka

jāpieraksta, lai neaizmirstas. atradu tur

Latvietis ir balts, īpaši tautu meita, kas balta vien staigā.
Latvietis tērpjas baltā un pelēkā.
Latvietis ir neuzkrītošs.
Latvietim patīk saulīte vēlu vakarā.
Latvietis ir bārenis, viņa bērni bāreņi un visi dzied bāreņu dziesmas.
Latvietim patīk skumt un raudāt. Raudāja māte, raudāja meita, un asaras rotā latvieti.
Latvietis ir kungs savā dzimtajā zemē, nevienu palīgā nesauks un citam kalpot neies.
Latvietis visu dara pats.
Latvietim ir savs stūrītis un savs kaktiņš, kur ielikt bērnus par nepaklausību.
Latvietis lepojas ar kautrību, kaunību, strādību un pieticību.
Latvietim laba daudz nevajag, un tas pats nāk ar gaidīšanu.
Latvietis vienmēr otram atdod to labāko, pats priecādamies par mazumiņu.
Latvietim solīts makā nekrīt.
Latvietis mērī septiņas reizes un griež tikai vienu.
Latvietis ir apdomīgs un izvairīgs.
Latvietim patīk labi paēst.
Latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, rasols un skābi kāposti.
Latvietis ir iecietīgs pret citu uzskatiem, ja tie sakrīt ar viņa paša.
Latvietis nav skaudīgs, pat ja viņam skauž.
Latvietim ir labi tur, kur viņa nav.
Latvietis zina, kā ir pareizi, viņam patīk kārtība un simetrija un 90 grādu leņķis.
Latvietim patīk, kā šalc zaļais mežs, jo tam ir cena par kubikmetru.
Latvietis turas pie zemes pēc pus spaiņa alus.
Latvietim ir gaiši mati un zilas acis.
Latvietis lepojas ar tīrasiņu izcelsmi.
Latvietim patīk dzeltens, zaļš, brūns visās to variācijās.
Latvietim nevar patikt zils ar sarkanu.
Latvietim īpaši dārgi senie laiki.
Latvieša gaišā nākotne ir tūkstošgadu senatne.
Latvietis dzīvo atmiņās, ļoti pieķeras lietām un skaistai pagātnei.
Latvietis ir dziedātājs, sāk jau pirms dzimšanas un vēl pēc nāves nevar beigt.
Latvietim ir vienalga, vai cūka vai druva.
Latvietis lielās, bet naudu nemaksā.
Latvietis mīl kapiņus, jo tajos būs jāguļ mūžīgi.
Latvietis ir velis….
Latvietis runā par sudrabu, bet par zeltu klusē.
Latvietis ļoti baidās būt netikumīgs…
Latvietim ir mazs cinītis, kas gāž vezumus…tikai, ko lai dara, kad viss sagāzts???

“Tos, kuri grāmatas nevis pērk, bet aizņemas vai aizdod, es uzskatu par pitekantropiem. Kad es mācījos Šortridžas vidusskolā, pirms miljons gadiem, tur teica tā: — Pitekantrops ir tips, kurš iebāzis sev pakaļā liekos zobus, lai nokostu pogas no taksometru aizmugures sēdekļiem.

Bet man tūdaļ jāpiebilst, — ja nu gadījumā te šovakar atrodas kāds viegli ietekmējams jaunietis, kam ir daudz brīva laika un nelabvēlīgi ģimenes apstākļi, un ja nu viņam rīt sagribas kļūt par īstu pitekantropu, — taksometru aizmugures sēdekļiem vairs nav pogu. Laiki mainās.”

Kurts Vonnegūts
runa Indianapolisā, Klovsa zālē, 2007.gada 27.aprīlī
Armagedons atskatoties

diemžēl arī šodien sanāca pabūt rīgā, un izmantojot gadījumu, piebraucu arī pie dominas, iemest aci krāmu tirgū. nu jau pasākums plešas plašumā un salīdzinot ar pirmajiem ir lielāka sortimenta daudzveidība, bet protams, ir vēl kurp augt. un tā nu garlaikodamies klīdu starp krāmiem, pie viena otra pamielojot acis (tostarp ievērības cienīgs bija arī T3 VW ceļojuma autobuss ar paceļamu jumtu un iebūvētu gāzes plīti, tiesa gan šoreiz ne kā krāms pārdošanai bet pārdevēju transportlīdzeklis) un manu ievērību piesaistīja pie kāda tirgotāja kājām noliktā grāmata “Latvijas dzelzceļi 1918 – 1938″.

pieliecos pašķirstīt — ohoo, miljons ne grāmata! viss sīki un smalki aprakstīts par latvijas dzelzceļa atjaunošanu, stacijām, tiltiem un ritošo sastāvu pēc pirmā pasaules kara. šķirstīju, un šķirstīju, pilnīgi negribējās likt nost, jo skaidrs, ka par šo jau nu pārdevējs gribēs savus latus trīsdesmit… papriecājies, aizvēru grāmatu un noliku to vietā, un kautrīgi apvaicājos par cenu, un sev par pārsteigumu atbildē saņēmu “desmit lati, jo kā jūs redzat, tad grāmata ir diezgan sliktā stāvoklī. bet nu tas nav ndaudz, jo antikvariātos tāda labā stāvoklī maksā pāri piecdesmit latiem” pēdējie vārdi jau skanēja tāda kā taisnošanās, ka tik dārgi, bet es jau nedomājot sniedzu viņam desmitnieku, kas manuprāt ir nesamērīgi zema cena šādai grāmatai. dienas prieks!

“Viļņi vēlās pāri molam un strauji kā domkrats gāzās lejup…”

uzminiet, no kuras grāmatas ir šis citāts?

sensenajos laikos, kad es vēl mācījos skolā, latviešu literatūrā, paralēli "es jums iemācīšu mīlēt Raini" bija "obligātā literatūra" — grāmatu saraksts, kuras apzinīgajiem padomju skolniekiem bija jāizlasa. šajā sarakstā rotājās tādas zvaigznes kā Andreja Upīša "zaļā zeme", gan Viļa Lāča "Uz jauno krastu", gan b. Kaudzīšu "mērnieku laiki" un Imanta Ziedoņa "Kurzemīte". protams, netrūka arī daudzu un dažādu citu hrestomātisku darbu ko ārpus skolas palasīties, un pēcāk domrakstos par tēmu izteikties. ne es apzinīgs biju, ne arī visas tās grāmatas izlasīju, turklāt ar laiku nāca atziņa, ka nekas šajā dzīvē nav un nevar būt obligāts. toties izlasīt labas grāmatas var rekomendēt gan. jebkurā laikā.
tā nu manās acīs nonāca Anšlava Eglīša romāns "Piecas dienas", un to es arī pāris vakaros izlasīju. jāatzīst, ka diezgan smags darbs, ar dzīvu pēckara Latvijas dzīves tēlojumu ar ļoti asu okupantu, komunistu un to roklaižu kritiku. ļoti tieši un nepārprotami. ja "Vai te var dabūt alu" bija tāds viegls piedzīvojumu—spiegu romāns, tad piecu dienu grāmatā Anšlavs ņem pa skarbo. grāmata ieteicamās literatūras plauktam un pagājušā gadsimta vēstures zināšanu atsvaidzināšanai, par notikumiem, kurus nedrīkst aizmirst.

ar grāmatām ir tāpat, kā ar bitēm — nekad nevar zināt, kas būs iekšā. būs paslēpta kāda naudaszīme, izgriezums ar viskija blašķīti, herbarizēta cannabis sativa lapa vai saspiests zirneklis. un tie, mazie, melnie — jā, burtiņi, kā tie būs sakārtoti, un ko pavēstīs, kā arī pats galvenais un svarīgākais, turklāt attiecināms ne tikai uz grāmatām, bet uz jebkuru drukāto presi — vai būs bildes, un ja būs, tad kādas? lūk. tā nu pirms pāris nedēļām manās rokās nonāca izslavētais 'fuko svārsts'. jā, grāmata ir bieza un svarīga, iesieta kvalitatīvi un cietos vākos. burtu ir ļoti daudz, bilžu savukārt, ļoti maz, un tās pašas tādas shematiskas. bet nu lai jau būtu. acīmredzot Umberto diez cik labi neprot zīmēt, bet rakstīk gan viņš prot, un izskatās, ka viņam pašam arī patīk. rakstīt. jo citādi, diez vai viņa grāmatas taptu tik biezas. pagaidām ar citām Eko grāmatām neesmu pazīstams, tik cik manītas svešos grāmatplauktos. īstenībā, sajūtas, kādas rodas lasot grāmatu būtu japieraksta lasīšanas laikā, jo lasot biezas grāmatas, sajūtas ik pa laikam mainās, bet es redz noslinkoju. nekas, mēģināšu atsaukt atmiņā šos iespaidus.
vispirmākie iespaidi par šo darbu man bija jau pirms lasīšanas, neatceros kur, bet biju dzirdējis salīdzinājumu ar 'davinčī kodu', un attiecīgi arī no 'fuko svārsta' gaidīju vismaz spraiga sižeta kriminālromānu, ja ne modernos Sīpoliņa piedīvojumus. bet nē. te nu man bija patrāpījušies kļūdaini informācijas avoti, un pirmajā piegājienā izlasot 0.5 grāmatu, man tapa skaidrs, ka nekāda akciona nebūs vis. respektīvi, grāmatas sākumā ieskicētā aina ar mājienu, ka atrisinājums nāks ar laiku grāmatas beigās, ieintriģē un notur lasītāju, jo varbūt, varbūt, ka nevis beigās sāksies aizraujošu notikumu virkne, bet nākamajā nodaļā? tiekot pāri pusei, arī šī ilūzija zūd, un tālāk jau ir vienkārši jālasa, kaut vai aiz spītības. respektīvi, grāmatas trīs ceturtdaļas aizņem templiešu, rožkrustiešu, brīvmūrnieku un citu iluzionistu teikas un pasakas, sazvērestības teorijas, svētā grāla leģendas un citas blēņas. ja to visu tā smuki ar šķērītēm čik-čik… nu labi, varbūt ne visu, bet lakoniski izklāstīt vienā nodaļā, tad sanāktu jauka jauniešu literatūra, varbūt pat atmiņu romāns, un būtu ietaupītas trīs ceturtdaļas papīra, iespiedēju darbs, lasītāju laiks un dabas resursi. lūk tā. bet jā, Umberto māk rakstīt. (es jau laikam to teicu)

Kalt ist der Abendhauch
[Auksts ir vakara vējš]
2000.gads, režosors Rainers Kaufmans; lomās Heincs Benets, Gizela Trove, Augusts Dīls, Fricija Haberlande
mīlas stāsts sešdesmit gadu garumā, ar dienām un nedienām, no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. filma par Šarloti un viņas māsas vīra mīlestību, ar sāpošām sirdīm, kāzām ar nepareizajiem cilvēkiem, nāvi, karu un pagrabā iemūrētu līķi (tā gadās, ja pārrodas no krievu gūsta pāris gadus pēc kara beigām). veinā teikumā -  dažkārt ir vajadzīga visa dzīve, lai piecas minūtes būtu laimīgs.
lieliska vācu filma, kura veiksmīgi ir aizslīdējusi garām mūsu kinoteātru ekrāniem.

es lūgtin lūdzu jūs – pamaniet, kad esat laimīgi, un kādā brīdī iesaucieties vai nomurminiet, vai nodomājiet: "ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki?!"

Kurts Vonnegūts, Cilvēks bez valsts

…mans visu laiku mīļākais joks ir tas, ko Vjetnamas kara laikā nostrādāja svētais pretkara klauns Ebijs Hofmans (1936 – 1989). viņš paziņoja, ka ir atrasts jauns kaifa veids – rektāli uzņemt banānu mizas. Tad nu FIB zinātnieki ņēmās bāzt sev pakaļā banānu mizas, lai noskaidrotu, vai tā ir vai nav patiesība.

Kurts Vonnegūts, Cilvēks bez valsts