kārtējo reizi biju aizdevies paklausīties un paskatīties arī, savu mīļāko vācu estrādes ansambli (otrajā vietā Dīters Bolens, bet viņš jau lepns un uz rīgu nebrauc). tātad bija karsti, enerģiski un gandrīz skaļi. gandrīz skaļi, jo zāles tālākajā kaktā varētu vēlēties vēl mazliet skaļāk. ļoti iepriecināja setliste ar vecajām dziesmām, sen nebija dzirdētas. brauciet vēl, noteikti iešu atkal.
varens pārsteigums bija koncerta sākums ar rīgas doma skolas kora uznācienu, un divu dziesmu priekšnesumu. pirmo dziesmu gan pieteica, gan arī solists dziedāja kā “ōne diš” — varēja jau tomēr piestrādāt pie izrunas, un otrās dziesmas soliste bija, nu… kā man te ar mūziku saistīti ļaudis izteicās, “american idol” pirmo kārtu neizturētu. par to viņu dārziņā pāris akmeņi arī no manis.

pēc ilgiem laikiem beidzot uzkāpu uz distancenēm un izlaidu mazu līkumiņu pa rajonu, nieka vienpadsmit kilometrus. daudz nekļūdīšos, ja teikšu, ka ar šo nodarbi iepriekšējo reizi izklaidējos pirms gadiem divdesmit, vēl pamatskolas laikā (pagājušajā gadu tūkstotī!). pirmās sajūtas bija “eu, tās slēpes slīd!!”, “kas tagad jādara” un “rīt sāpēs rokas”. pēc kāda kilometra jau jutos daudz maz droši, un neatlaidīgi turpināju stumties uz priekšu — mērķis bija aizslēpot pa bolderājas dzelzceļu līdz kleistu mežam, izmest līkumu pa to un atpakaļ uz zasulauku. kleistu mežs man palicis atmiņā, kurp ar senčiem reizēm aizslēpojām, kad es vēl biju pavisam sīks, tad tur bija pilns mežs gan ar slēpotājiem, gan ar ragavotājiem. šoreiz gan turpceļā sastapu vienu ģimeni ar ragavām, un mežā vienu slēpotāju. kalniņi arī kļuvuši mazāki un grāvis šaurāks.

paslēpoju.

interesanti, kurš te nofeilojis un salējis brāķi — sperre vai hidrolats?